Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

«Tev vajadzētu iemācīties prasties kaunu,» tētis sarūgtināts nodomāja, attiecinādams to uz jūru. «Visam ir savs mērs . . . Mūs tu vari tramdīt, mēs

to paciešam. Bet mesties virsū zvejniekam, šitai kārnajai aļģu garnelei, kas tevi tikai apbrīno, — tas ir aizskaroši.»

Nu atkal nāca viļņu kalns un noslīcināja tēta niknumu.

Viņš bija gandrīz klāt. Aukla savilkās ap tēta vēderu. Viņš satvēra klints malu un iekrampējās ar visām četrām ķepām. Viņu apšļāca jauns, zaļš tumšums, un aukla atslāba.

Kad tētis atkal paslēja purniņu virs ūdens, viņš žigli izrāpās uz zemes raga. Ķepas trīcēja. Viņš metās vilkt savu dēlu, kas bezpalīdzīgi šūpojās kaut kur aizvējā.

Viņi sēdēja un sala blakus viens otram uz kalna. Otrā pusē kā bumbiņa lēkāja mazā Mija, un viņi saprata, ka viņa tiem urravo. Tētis un trollītis Mumins saskatījās un iesmējās. Viņi bija piemānī­juši jūru.

— Kā klājas? — uzsauca tētis, pabāzis purniņu zem laivas. Zvejnieks pagrieza pret viņu savas dzidrās, zilās acis. Viņš bija ļoti slapjš, bet stikla gabali nebija viņu sagraizījuši.

— Kā būtu, ja iedzertu tasi kafijas? — tētis kliedza cauri vētrai.

— Es nezinu, tas bija tik sen … — zvejnieka balss skanēja kā apdzisis, prom lidojošs pīkstiens. Piepeši tētim sametās, zvejnieka dikti žēl. Viņš bija arī maziņš. Viņš nekad nespētu aizbraukt mājās.

Tētis piecēlās un paskatījās uz trollīti Muminu. Viņš paraustīja plecus un savilka seju grimasē, kas nozīmēja, ka ir noticis tā, kā noticis, un tur vairs nekas nav darāms. Trollītis Mumins pa­māja.

Viņi sāka iet uz pašu attālāko zemes mēles galu; vētra pieglauda viņu ausis pie galvas, acīs koda sāļums. Kad tētis un trollītis vairs tālāk nevarēja tikt, viņi apstājās un ielūkojās lepnajā putu pīlārā, kas ar katru jaunu vilni pacēlās priekšā — lēnām, gandrīz svinīgi, un atkal nogrima atpakaļ jūrā.

— Tas katrā ziņā ir varens ienaidnieks! — kliedza tētis cauri bangām.

Trollītis Mumins pamāja: viņš nebija dzirdējis tēta teikto, bet saprata, ko viņš domā.

Nu kaut kas iebrauca viļņos: tā bija kāda kaste. Tā peldēja gar ragu un trakā ātrumā drāzās uz aizvēja pusi, tā šķita smaga. Dīvaini, cik labi dažkārt var saprast viens otru nerunājot. Trollītis Mumins ļāva vilnim iešūpot sevi atkal jūrā, tas vilka viņu uz kastes pusi, un krastā tētis atspērās ar abām ķepām.

Nu trollītis satvēra kasti: tā bija smaga, ar virves rokturi. Aukla nostiepās ap trollīša vēderu, viņu vilka uz leju: šī bija visspriegākā un bīsta­mākā rotaļa, kādu viņš jebkad bija piedzīvojis. Un trollītis to spēlēja ar savu tēti.

Viņi uzvilka kasti kalnā: tā bija gluži vesela. Liela, smalka ārzemju kaste ar viskiju, un teksts uz tās bija uzkrāsots sarkanā un zilā krāsā ar izrotājumiem.

Tētis pievērsa skatu jūrai. Viņš lūkojās uz savu jūru izbrīnīts un apbrīnodams. Tagad viļņi bija ļoti zaļi un to galotnēs mirgoja vakara saules sarkanā gaisma.

Kad zvejnieks bija iestiprinājies ar viskiju, viņu uzvilka augšā salā. Māmiņa stāvēja un gaidīja ar bākas sarga vecajām drēbēm uz rokas. Viņa bija atradusi tās sekretāra apakšējā atvilktnē.

— Bet nu lai viņš iet aiz akmens un pārģēr­bjas, — māmiņa apņēmīgi sacīja. — Ir gluži vien­alga, vai bikses ir neglītas vai nav. Tās ir siltas un ir piederējušas godīgam bākas sargam, kuram nav par tām jākaunas. Kaut arī viņš bija melanholisks.

Māmiņa ielika drēbes zvejnieka rokās un aiz­stūma viņu aiz akmens.

— Mēs esam atraduši veselu kasti viskija, — paskaidroja trollītis Mumins.

— Tas ir jauki! — izsaucās māmiņa. — Tad mums jārīko izbraukums.

Tētis smējās un sacīja:

— Tev tik izbraukumi vien prātā.

Zvejnieks parādījās soli pa solītim gabardīna

mētelī un ļoti nodilušās biksēs.

— Nē, skat tik, tās taču der kā uzlietas! — mā­miņa sauca. — Tagad mēs iesim mājās un dzersim kafiju.

Tētis pamanīja, ka viņa sacīja «mājās» un nevis bākā. Tā bija pirmā reize, kad viņa tā teica.

— Nē, nē, nē! — kliedza zvejnieks. — Tur ne. — Pārbijies viņš blenza uz savām biksēm, tad, ko kājas nes, metās prom uz salas iekšieni. Viņi redzēja to pazūdam krūmājā, kas bēga prom.

— Tev būs jāaiznes viņam termoss, — sacīja māmiņa trollītim Muminam. — Jūs taču uzvilkāt kārtīgi to kasti krastā?

— Neraizējies, — sacīja tētis. — Tā ir dāvana no jūras. Dāvanas atpakaļ neņem.

Tovakar viņi dzēra tēju mazliet agrāk.

Pēc tam pārvietoja saliekamo spēli uz kartona plātnes un māmiņa noņēma no plīts malas kara­meļu kārbu.

— Jūs varat katrs paņemt piecas, jo šī ir nepa­rasta diena, — viņa sacīja. — Diez vai zvejnieks ēd karameles . . .

— Vai zini ko? — tētis teica. — Man aizvien sabojājās oma, kad es atradu uz kalna karameles.

— Kāpēc tā? — māmiņa izbrīnīta vaicāja.

— Tev taču garšo svītrainās karameles.

— Ek, — tētis novilka un kautrīgi iesmējās.

— Tāpēc laikam no tās izpētes nekas neiznāca. Es nezinu.

— Tu juties muļķīgi, — piebilda mazā Mija.

— Divas karameles var uzskatīt par vienu, ja tās ir saķepušas kopā. Vai tu domā jūrai atmest ar roku?

— It nemaz, — tētis izsaucās. — Vai tad es at­metu tev ar roku, lai gan es nesaprotu, kāpēc tu izturies muļķīgi?

Visi smējās.

— Saprotiet, — tētis teica un paliecās uz priekšu, — jūra ir viena liela būtne, kas dažreiz ir labā un dažreiz sliktā omā. Mēs nevaram zināt, kāpēc. Mēs redzam tikai tās virspusi. Bet, ja mums patīk jūra, tad pārējam nav nozīmes . . . vienu var iegūt ar otra palīdzību.

— Vai tagad tev patīk jūra? — trollītis Mumins bikli vaicāja.

— Man jūra allaž ir patikusi, — tētis sašutis sacīja. — Mums visiem patīk jūra. Tāpēc jau mēs

braucam šurp, vai tad ne? — Viņš paskatijas uz māmiņu.

— Nu tāpēc jau gan, — viņa piekrita. — Tagad es atradu gabaliņu, kas der šitai melnajai vietai. Skatieties.

Viņi noliecās pār saliekamo spēli un apbrīnoja to.

— Te būs viens liels, pelēks putns! — sauca mazā Mija. — Uz otrā ir ģīmis, tas ir balts. Putni lido prom, it kā zem astes būtu uguns!

Kad nu viņi zināja, par ko ir runa, viņi īsā laikā salika no gabaliņiem četrus putnus. Uznāca krēsla, un māmiņa aizdedzināja vētras lākturi.

— Vai jūs šonakt gulēsiet ārā? — viņa vaicāja.

— Nē-e, — mazā Mija atbildēja. — Mūsu mājas ir aizaugušas.

— Esmu nodomājis tās vietā uzcelt savu mā­jiņu, — trollītis Mumins paskaidroja. — Kaut kad. Varēsiet nākt ciemos.

Māmiņa pamāja. Viņa stāvēja un skatījās uz liesmu, līdz tā kļuva lielāka. — Palūko, kā izska­tās ārā, — viņa sacīja Mumintētim.

Piegājis pie ziemeļu loga, viņš atvēra to. Pēc brīža tētis sacīja:

— Nevar redzēt, vai tie kustas vai ne. Pūš tik­pat stipri kā pirmīt. Nu gan būs astoņas balles.

Viņš aizvēra logu un atgriezās pie galda.

— Tie sāk staigāt vēlāk naktī, — sacīja mazā Mija ar spīdošām acīm. — Lien un kunkst, un šļūc augšā pa kalnu — šitā!

— Jūs taču nedomājat, ka tie mēģinās tikt iekšā! — izsaucās trollītis Mumins.

— Skaidrs, ka tie mēģinās tikt iekšā, — mazā Mija sacīja un pazemināja balsi. — Vai tu ne­dzirdi, kā akmeņi dauzās lejā pret durvīm? Tie veļas no visām pusēm, uz kāpnēm ir drūzma . . . Un . koki — cieši, cieši — ložņā ap bāku, lai ar visām saknēm rāptos augšā pa bākas sienu un ieskatītos ikvienā logā — istabā kļūst tumšs . . .