Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

“Mikelsons, runājiet?”

“Šeit Munks.”

“Tātad?”

“Viņa nebrauks.”

Brīdi iestājās klusums.

“Sasodīts,” viņš izdzirdēja pēc kāda laika. “Vai viņa pateica kaut ko noderīgu? Kaut ko, ko mēs esam palaiduši garām?”

“Ka būs vēl citas.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

“To, ko es tikko teicu: būs vēl citas meitenes. Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tavi darbinieki to nebija pamanījuši.”

“Sasodīts,” Mikelsons nolamājās un atkal apklusa.

“Vai ir kaut kas, ko tu man vēl neesi pateicis?” Munks visbeidzot jautāja.

“Gatavojies braukt atpakaļ,” Mikelsons teica.

“Es šeit palieku līdz rītdienai. Esmu viņai vajadzīgs.”

“Tas nav tas, par ko runāju. Es gribu, lai tu atgriezies.”

“Īpašā vienība atsāk darbu?”

“Jā. Tu ziņosi un atskaitīsies pa taisno man. Man vēl rītdien šur un tur jāpiezvana.”

“Sarunājuši, tad līdz rītvakaram,” Munks teica.

“Labi,” Mikelsons atņēma, un atkal iestājās klusums.

“Nē, Mīa nebrauks,” Munks atbildēja uz vārdos neizteikto jautājumu.

“Tu esi drošs?”

“Esmu pilnīgi drošs,” viņš atbildēja. “Mariboesgātes iela, tie paši biroji?”

“Tas jau ir nokārtots,” Mikelsons paskaidroja. “Īpašā vienība neoficiāli atsāk darbu. Vari sākt veidot komandu, kad atgriezīsies Oslo.”

“Labi,” Munks teica un ātri nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.

Viņš juta, ka paliek aizvien priecīgāks, taču nevēlējās, ka Mikelsons par to uzzina. Viņš atgriezīsies tur, kur bija viņa īstā vieta. Oslo. Īpašā vienība atkal bija darba kārtībā. Viņš bija atguvis savu veco darbu, taču viņa laime nebija pilnīga. Viņš vēl nekad nebija redzējis Mīu Krīgeri tādā stāvoklī, tik ļoti izmocītu, un viņš nevedīs viņu sev līdzi. Un doma par mazo, kokā pakārto meitenīti joprojām lika citkārt tik milzīgajam izmeklētājam nodrebēt.

Munks paskatījās debesīs. Horizonts sāka grimt tumsā. Zvaigznes appludināja klusumu ar aukstu gaismu. Viņš iemeta cigareti jūrā un lēniem soļiem devās atpakaļ uz māju.

Kamēr Tobiass Iversens gaidīja, kad brālis atnāks atpakaļ, viņš atrada vēl vienu zaru un sāka veidot nākamo bultu. Viņam patika darboties ar nazi. Patika, kā asmens šķeļ sev ceļu cauri kokam, patika arī, cik uzmanīgi viņam nācās ieslīpi pavērsto nazi vadīt starp mizu un koku, lai nesabojātu bultu. Tobiasam Iversenam bija zelta rokas; visvairāk uzslavu viņš saņēma mākslas un kokapstrādes stundās. Pārējos priekšmetos viņam bija tikai viduvējas atzīmes, jo īpaši matemātikā, bet viņam patiesi bija talants, darbojoties ar rokām. Un norvēģu valodā. Tobiasam Iversenam ļoti patika lasīt grāmatas. Labu laiku viņš deva priekšroku fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanram, bet tad pagājušajā gada rudenī viņiem sāka mācīt forša, jauna norvēģu valodas skolotāja Emīlija, kura skaļi smējās un kurai bija daudz vasaras raibumu; reizēm likās, ka viņa nemaz nav skolotāja, bet gan patiešām jauka lielā meitene, kuras vadītās stundas vienmēr bija neticami aizraujošas. Un tas bija pavisam citādāk nekā ar viņu iepriekšējo skolotāju, kura tikai… ja tā padomā, viņš nespēja atsaukt atmiņā neko no tā, ko viņi bija darījuši viņas stundās. Emīlija viņam iedeva garu sarakstu ar grāmatām, kas, viņasprāt, viņam būtu jāizlasa. Viņš bija gandrīz pabeidzis lasīt “Mušu pavēlnieku”, kas bija viena no viņas ieteiktajām grāmatām, un tagad apjauta, cik ļoti viņš gaidīja brīdi, kad ies mājās un varēs turpināt lasīt grāmatu gultā. Nu, viņš ilgojās palasīt gultā; viņš nerāvās doties mājās. Lai gan oficiāli Tobiass Iversens bija tikai trīspadsmit gadus vecs, dziļi sirdī viņš bija daudz vecāks un bija pieredzējis lietas, kas bērnam nebūtu jāzina. Viņš bieži domāja par aizbēgšanu: salikt to mazumiņu, kas viņam piederēja, mugursomā un mesties plašajā pasaulē, prom no drūmajām mājām, taču tas bija nepiepildāms sapnis. Uz kurieni gan viņš ietu? Viņš bija iekrājis nedaudz dzimšanās dienās un Ziemassvētkos iedāvinātās naudas, taču ar to nepietika, lai ceļotu, un, vispār, viņš taču nevarēja atstāt savu mazo brāli. Kurš par viņu parūpēsies, ja ne Tobiass? Bez aizķeršanās aizslidinādams naža asmeni zem koka mizas, viņš apmierināti pasmaidīja, kad izdevās nošķelt garu strēmeli vienā gabalā, un mēģināja domāt par kaut ko citu.

Nez, kur Torbens kavējās? Tobiass palūkojās meža virzienā, taču daudz nesatraucās. Viņa mazais brālis bija zinātkārs puika, kas noteikti uzdūries kādai interesantai sēnei vai skudru pūznim.

“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?”

Tobiasam sanāca smiekli. Bērni, eh, tik nevainīgi; neko viņi nezināja; viņi spļāva ārā visu, kas tiem ienāca prātā. Viss bija gluži pretēji Tobiasa klasē vai skolas spēļu laukumā, kur vajadzēja uzmanīties, ko saka un domā, lai nekādā gadījumā nepieļautu, ka tas atšķiras no vairākuma viedokļa. Tobiass bija redzējis, kā tas notiek, ne vienu reizi vien. Tas bija tāpat kā “Mušu pavēlniekā”. Tiklīdz tu izrādīji vājumu, tā tūliņ tiki iezīmēts par upuri. Tagad viņš uztraucās par sporta stundām; par laimi, viņš bija sportisks, ātri skrēja, lēca tālu un augstu un bija prasmīgs futbolists. Problēma bija viņa sporta tērps. Daži no jaunajiem zēniem, kas bija pārcēlušies uz šejieni no Oslo, ieradās ar citādu attieksmi un kaudzi naudas. Tagad visam bija jābūt Adidas vai Nike , vai Puma , vai Reebok , un pēdējā laikā Tobiasam nācās uzklausīt pārīti nicīgu komentāru par viņa vienkāršajiem apaviem un šortiem, sporta biksēm un vecajiem T krekliem, kas bija bez vajadzīgā logotipa vai stila. Laimīgā kārtā bija vēl kas svarīgāks – vai tu patiki meitenēm. Ja meitenēm tu patiki, tad visiem bija vienalga, kāds bija tavs sporta tērps vai cik tu biji gudrs, vai kādu mūziku tu klausījies, un meitenēm patika Tobiass Iversens. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija labā formā, bet arī tāpēc, ka viņš bija ļoti jauks puisis. Tāpēc fakts, ka viņa futbola zābakiem bija tikai viena strīpa un pazolēs caurumi, nebija no svara.

Kristiešu meitenes. Baumas aizsākās uzreiz, kad nepazīstamie ļaudis ievācās vecajā fermā netālu no Litjonas, kas ilgu laiku bija stāvējusi tukša. Viņi bija pamatīgi atjaunojuši ēku; tagad tā izskatījās pilnīgi citādi, un visiem tas likās ļoti aizdomīgi. Daži vietēji bija domājuši, ka jaunpienācēji pieder pie Brunstādas kristīgās baznīcas, tomēr tas bija aplam: izrādījās, ka viņi agrāk bijuši Brunstādas kristīgās baznīcas biedri, bet tad nolēmuši nepiekrist tās sludinātajam un izveidojuši paši savu reliģiju vai, vienalga, kā to sauc. Visiem šķita, ka daudz par viņiem zina, tomēr patiesībā neviens neko daudz par jaunpienācējiem nezināja; izņemot to, ka bērni, kas tur dzīvoja, negāja skolā, ka visi tur bija ļoti kristīgi un viss bija par Dievu. Tobiass priecājās par viņu ierašanos; pavisam ātri viņš bija sapratis, ka, tiklīdz cilvēki sāka komentēt viņa drēbes vai vispār viņa nabadzīgumu, to vien vajadzēja, kā iesākt runāt par kristiešu meitenēm, žviukt!, lai visi aizmirstu par dizaineru zīmoliem. Vienu dienu pēc sporta stundas, lai tikai apklusinātu divus jaunos puišus no Oslo, viņš pat bija samelojis, ka esot viņas redzējis, un tas bija perfekti nostrādājis. Viņš sacerēja pasaciņu par meitenēm dīvainās drēbēs ar gandrīz mirušām acīm, kā viņas bija dzinušas viņu prom. Protams, ka tas bija stulbi darīts, jo viņš personīgi nepazina nevienu no kristiešu meitenēm un viņam pat nebija viedokļa par viņām, bet ko citu viņš varēja darīt?