Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Sasodīts .

Mīa rakņājās pa bikšu kabatām, meklējot tabletes, bet nevienu neatrada. Viņa bija aizmirsusi tās paņemt līdzi. Tagad tabletes bija sarindotas uz viesistabas galda. Visas pāri palikušās. Tur bija pietiekami daudz. Visas bija gatavas lietošanai. Viņa bija iecerējusi nogaidīt līdz rītausmai, kad ausīs saule. Viņa bija domājusi, ka labprātāk dotos prom gaismā; ja aizietu, kad ir tumšs, tad arī nonāktu tumsā, – taču pašlaik viņai bija vienalga. Tagad tikai sagaidīt, kad pulkstenis būs pāri pusnaktij. Kad septiņpadsmitais aprīlis kļūs par astoņpadsmito.

Nāc pie manis, Mīa, nāc!

Šie pēdējie mirkļi nebija tādi, kā viņa bija iecerējusi. Viņa piecēlās kājās un dusmīgi iesvieda tukšo pudeli jūrā. Viņa to acumirklī nožēloja: nedrīkst piesārņot; tas bija likums, ko viņa ievēroja kopš bērnības. Skaistais dārzs. Viņas vecāki. Vecmāmiņa. Labāk būtu uzrakstījusi ziņojumu un ielikusi to pudelē. Savas pēdējās stundas šajā pasaulē būtu aizvadījusi, paveicot ko cēlu. Palīdzējusi kādam. Atrisinājusi lietu. Viņa gribēja doties atpakaļ uz māju, bet kājas vairs neklausīja. Viņa nekustējās ne no vietas un nosalusi stāvēja uz akmeņiem, aplikusi rokas sev apkārt.

Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Paulīne. Nē, nav Paulīne. Toni J. W. Smith.

Pie velna!

Mīa Krīgere piepeši pamodās. Tāpat arī viņas galva, viņas kājas, viņas rokas, viņas asinis, viņas elpa un viņas maņas.

Toni J. W. Smith.

Bet, protams. Protams. Protams. Ak, dievs, kā gan viņa to agrāk nebija pamanījusi? Tas taču bija acīmredzams. Skaidrāks par skaidru. Mīa skrēja uz māju – viņa tumsā paklupa, bet atguva līdzsvaru – , ar joni ieskrēja dzīvojamā istabā, durvis atstādama vaļā. Viņa metās uz virtuvi. Viņa notupās pie skapīša zem virtuves izlietnes un sāka pārmeklēt atkritumu spaini. Viņa taču to izmeta šeit, vai ne? Mobilo telefonu, ko viņš bija atstājis.

Gadījumā, ja tu pārdomā.

Atradusi atkritumu spainī mobilo telefonu, viņa centās atrast papīra strēmeli, kas bija piestiprināta pie telefona. Dzeltena Post-it līmlapiņa ar PIN kodu un Holgera telefona numuru. Viņa atgriezās dzīvojamā istabā un ieslēdza mobilo, tagad viņai bija grūti apvaldīt nepacietību. Ar trīcošiem pirkstiem viņa ievadīja kodu uz mazā ekrāna. Protams. Protams. Nebija jau nekāds brīnums, ka viss nesakrita. Visam bija jāsakrīt. Un viss sakrita. Toni J. W. Smith. Protams.

Viņa bija tāda muļķe.

Mīa ievadīja Holgera telefona numuru un nepacietīgi gaidīja, kad viņš atbildēs. Viņas zvans tika pāradresēts uz balss pastu, taču viņa zvanīja vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz, kamēr sarunas otrā galā izdzirdēja Holgera miegpilno balsi.

“Mīa?” Holgers nožāvājās.

“Es sapratu,” Mīa noteica gluži bez elpas.

“Ko tu saprati? Cik ir pulkstenis?”

“Kāda starpība? Es sapratu.”

“Ko tad?”

“ Toni J. W. Smith. ”

“Vai tiešām? Kas tas ir?”

“Manuprāt, J. W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda. Zviedru tautības aizdomās turamais Hēnefosas lietā. Atceries?”

“Protams, ka atceros,” Munks nomurmināja.

“Savukārt, Toni Smith ,” Mīa turpināja. “Man liekas, ka tā ir anagramma: It’s not him . Joahims Viklunds bija nevainīgs. Holger, tas ir tas pats noziedznieks; no Hēnefosas lietas.”

Munks ilgu laiku klusēja. Mīa teju spēja saklausīt, kā ritentiņi griežas viņa smadzenēs. Viņas teorija bija tik neparasta, ka tai bija grūti noticēt. Bet tā noteikti bija anagramma.

“Tu nepiekrīti?” Mīa jautāja.

“Tas ir neprāts,” Munks galu galā noteica. “Trakākais ir tas, ka, manuprāt, tev ir taisnība. Tātad, vai tu brauksi?”

“Jā,” Mīa atbildēja. “Taču es uzņemos tikai šo lietu. Un tad uzsāku darbu. Man ir citas lietas darāmas.”

“Saprotams. Tas ir tavs lēmums,” Munks teica.

“Vai mēs esam atpakaļ Mariboesgātes ielā?”

“Jā.”

“Es izlidošu rītdien.”

“Lieliski. Uz tikšanos.”

“Labi.”

“Brauc uzmanīgi, labi?”

“Holger, es vienmēr esmu uzmanīga.”

“Tu nekad neesi uzmanīga, Mīa.”

“Ej ratā, Holger.”

“Es arī tevi mīlu, Mīa. Prieks tevi atkal dzirdēt. Līdz rītdienai.”

Mīa nospieda sarunas pārtraukšanas pogu un kādu brīdi stāvēja ar piesardzīgu smaidu uz lūpām. Tagad viņa bija mierīga, viņa iegāja dzīvojamā istabā un paskatījās uz tabletēm, ko bija salikusi rindā uz galda.

Nāc pie manis, Mīa, nāc.

Savā prātā viņa atvainojās dvīņu māsai. Sigrīdai nāksies vēl nedaudz pagaidīt. Mīai Krīgerei vispirms bija darbs darāms.

Gabriels Merks gaidīja tikšanos Mariboesgātes ielā un jutās nedaudz nervozi. Cik viņam bija zināms, Oslo policijas galvenā pārvalde atradās Grenlannē, tāpēc viņš bija domājis, ka dosies uz turieni, tomēr tā nenotika. Viņš bija saņēmis īsu teksta ziņojumu. Dodies uz Mariboesgātes ielu. Paņems tevi 11os.Bez nosūtītāja vārda. Nekā. Patiešām savādi. Ja tā padomā, visa nedēļa bija izvērtusies savāda – pat nosacīti izklaidējoša – , taču Gabrielam Merkam joprojām nebija īsti skaidrs, uz ko viņš parakstījies.

Darbs. Viņam līdz šim vēl nebija bijis tādas dzīves pieredzes. Atskaitīties priekšniekam. Strādāt komandā. Pievienoties reālajai pasaulei. Celties no rīta. Kļūt par atbildīgu sabiedrības locekli. Šim divdesmit četrus gadus vecajam cilvēkam tā bija gluži jauna pieredze.

Gabrielam Merkam patika naktī būt nomodā, kad visa pārējā pasaule gulēja. Tad bija daudz vieglāk domāt. Kad ārā bija tumša nakts un vienīgā gaisma plūda no spilgtajiem ekrāniem viņa guļamistabā. Guļamistaba varētu būt nedaudz pārspīlēts apzīmējums. Gabrielam Merkam neparko negribējās atzīt, ka viņš vēl aizvien dzīvo mājās. Jā, viņam bija pašam sava ieeja un pašam sava vannas istaba, tomēr šajā pašā mājā dzīvoja arī viņa māte. Tas nepavisam nebija patīkami, un tajos retajos brīžos, kad viņš satika jaunus cilvēkus vai uzskrēja virsū saviem skolas laika draugiem, par to netika runāts. Tā jau nebija arī nekāda problēma. Viņš pazina vairākus hakerus, kuri darīja to pašu. Kuri joprojām dzīvoja mājās. Un tomēr. Taču pavisam drīz viss mainīsies. Pilnīgi neplānoti. Viss notika nedaudz par ātru. Vai arī tas bija tas, ko viņš visu savu mūžu bija gaidījis? Tikai pirms septiņiem mēnešiem viņi bija iepazinušies internetā, un tagad viņa bija stāvoklī. Viņi meklēja vietu, kur dzīvot abiem kopā, un tagad viņš stāvēja uz ielas, jo bija dabūjis darbu policijā. Gabriels Merks nekad nebija domājis, ka būtu ļoti labs kādā jomā, izņemot datorus, – tur bija tikai nedaudzi, kas bija labāki par viņu. Skolā viņš turējās savrup. Sarka ikreiz, kad viņam tuvojās meitene, lai uzaicinātu kaut kur piedalīties. Sestajā klasē viņš pa vakariem sēdēja mājās, kamēr pārējie klasesbiedri līdz nemaņai piedzērās Trivānā. Pabeidzot sesto klasi, viņš bija pierakstījies uz datorkursiem, bet ne reizi uz tiem neaizgāja. Kāda gan jēga? Viņš jau tāpat zināja visu.

Viņš nervozi paskatījās visapkārt, tomēr neizskatījās, ka kāds nāktu viņam pretī. Varbūt tas bija joks? Strādāt policijā? Sākotnēji viņš bija domājis, ka viņa kiberdraugi nes viņu cauri. Viņš pazina dažus, kuriem šāds joks liktos ļoti smieklīgs. Satracināt cilvēkus. Ielauzties viņu medicīniskās informācijas reģistrā. Ielauzties advokātu biroju datorsistēmā. Nosūtīt svešiniecēm ziņojumus, paziņojot, ka viņas ir stāvoklī. Viltoti paternitātes paziņojumi. Radīt pēc iespējas lielāku haosu. Gabriels Merks nebija no tiem hakeriem, taču viņš daudzus tādus pazina. Bija pilnīgi iespējams, ka kāds ar viņu dzen jokus, tomēr viņam tā nelikās. Vīrietis, kas viņam piezvanīja, likās ļoti uzticams. Viņi bija uzzinājuši par viņu no Lielbritānijas Valdības sakaru pārvaldes. MI6. Izlūkošanas dienesta. Tāpat kā liela daļa viņa paziņu arī Gabriels Merks bija izmēģinājis savu laimi ar Canyoucrackit ?, kas bija pagājušajā gada rudenī internetā ievietots uzdevums. Parastajiem cilvēkiem tas bija šķietami neuzlaužams kods. Simts sešdesmit skaitļu un burtu pāri ar spriedzi papildinošu pulksteni, kas skaita, cik daudz laika vēl atlicis. Viņš gan nebija pirmais, kas to atrisināja, taču viņš nebija arī palicis tālu iepakaļ. Pirmais bija krievs, melnais hakeris, kas bija uzlauzis kodu tikai pāris stundas pēc tā augšupielādēšanas tīklā. Gabriels Merks zināja, ka krievs nebija uzlauzis pašu kodu, viņš bija uzlauzis tikai canyoucrackit.co.uk tīmekļa vietni, atradis HTML datni, kurā vajadzēja būt atrisinājumam, un veicis apgrieztu programmas koda analīzi. It kā iespaidīgi, bet tā nebija izaicinājuma būtība.