Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

“Mīa? Kur tu esi?”

Mīa Krīgere piepeši pamodās un piecēlās gultā sēdus.

Kāds bija ienācis viņas mājā.

Viņai nebija ne jausmas, kā viņa bija nonākusi otrajā stāvā – viņa neatcerējās, ne kā noģērbusies, ne kā iekāpusi gultā, taču tagad tam nebija nozīmes. Kāds bija ienācis viņas mājā . Viņa dzirdēja trokšņus virtuvē. Viņa izslīdēja no gultas, uzvilka džinsu bikses un T kreklu, iebāza roku apakšveļas atvilktnē un izvilka savu mazo Glock 17 . Mīai Krīgerei nepatika ieroči, taču viņa nebija nekāda idiote. Basām kājām uz pirkstgaliem viņa izslīdēja no guļamistabas, atvēra koridorā logu un uzrāpās uz mazā jumta. Aukstais vējš uz kailajiem pleciem lika pēkšņi apzināties, ka viņa ir pilnīgi pamodusies. Ka pirms tam viņa bija cieši aizmigusi. Sapņojusi par Sigrīdu. Par dzeltenu kviešu lauku. Sapnī viņas abas bija skrējušas pāri laukam. Sigrīda pa priekšu, viņas mati viļņojušies gluži kā palēninātā filmā.

Nāc, Mīa, nāc pie manis!

Mīa nokratīja pēdējās miega paliekas, aizbāza ieroci aiz džinsu bikšu jostas un nolēca no jumta; viņa piezemējās zālē tikpat nadzīgi kā kaķis. Kas, pie velna, tas varēja būt? Šeit? Viņas mājā? Vai kāds vispār dzīvoja vēl tālāk no civilizācijas par viņu? Viņa uzmanīgi apgāja ap mājas stūri un veikli ielūkojās dzīvojamās istabas logā. Tur neviena nebija. Viņa neatlaidīgi turpināja ceļu uz sētas durvīm, kurām bija mazs lodziņš: arī šeit neviena nebija. Viņa piesardzīgi atvēra durvis, nogaidīja pāris sekunžu un uz pirkstgaliem ieslīdēja koridorā. Viņa nostājās pie dzīvojamās istabas ieejas tā, lai mugura atrastos pret sienu, ievilka dziļu elpu, tad, izstieptajās rokās turēdama ieroci, viņa devās iekšā.

“Nu, vai tad tā sasveicinās ar sen neredzētu draugu?”

Salicis kājas uz galda, Holgers Munks sēdēja dīvānā un smaidīja.

“Tu, nolāpītais idiot,” Mīa nopūtās. “Es varēju tevi nošaut.”

“Man gan tā neliekas,” Munks nosmīnēja un piecēlās. “No manis nesanāktu nekāds dižais šaujammērķis.”

Viņš uzsita sev pa vēderu un īsi nosmējās. Mīa nolika ieroci uz palodzes un gāja apskaut savu veco kolēģi. Un tikai tad viņa apjauta, ka viņai ir auksti, ka viņai kājās nav kurpju un viņa nav pienācīgi apģērbusies un ka vakardienas tabletes joprojām atradās viņas organismā. Viņa bija ļāvusies instinktam. Tas deva spēku, kura viņai nebija. Viņa sabruka dīvānā un satinās pledā.

“Viss kārtībā?”

Mīa piekrītoši pamāja.

“Es negribēju tevi nobiedēt. Vai es tevi nobiedēju?”

“Jā, mazliet,” Mīa atzina.

“Piedod,” Munks atvainojās. “Es uzvārīju tēju. Gribēsi? Es būtu taisījis kafiju, bet es tā arī nesapratu, kā iedarbināt to tavu kosmosa kuģi.”

Mīa pasmaidīja. Par spīti tam, ka viņa kolēģi nebija satikusi ilgu laiku, savstarpējā ķircināšanās nebija nekur pazudusi.

“Es dzeršu tēju, paldies,” Viņa atkal pasmaidīja.

“Būšu atpakaļ pēc divām sekundēm,” Munks atsmaidīja pretī un nozuda virtuvē.

Mīa ieslīpi uzmeta skatienu biezajai mapei, kas bija uzlikta uz galda. Šeit nebija ne telefona, ne interneta, nedz pieejas laikrakstiem, bet noprast, ka ārpasaulē ir kas atgadījies, nebija grūti. Tas bija kas svarīgs. Tik svarīgs, ka Holgers Munks bija lidojis ar lidmašīnu, braucis ar mašīnu un pēc tam iekāpis arī laivā, lai tikai ar viņu parunātu.

“Ķeramies vērsim pie ragiem, vai tu vispirms gribētu saviesīgi patērzēt?” Munks jau atkal smaidīja un nolika viņai priekšā uz galda tējas krūzi.

“Holger, es vairs nestrādāju.”

Mīa noraidoši pašūpoja galvu un iemalkoja tēju.

“Jā, es saprotu, saprotu,” Munks nopūtās, iezveldamies vienā no krēsliem. “Tieši tāpēc tu arī šeit slēpies – es saprotu. Pat bez mobilā? Tu esi ļoti grūti atrodama.”

“Tā arī bija domāts,” Mīa sausi noteica.

“Skaidrs, skaidrs,” Munks vēlreiz nopūtās. “Vai man tūlīt iet prom?”

“Nē, tu vari nedaudz uzkavēties.”

Pēkšņi Mīu pārņēma neizlēmība. Viņa nespēja izšķirties. Līdz pat šim brīdim viņa bija apņēmīga un mērķtiecīga. Viņa parakņājās kabatā, taču neatrada nevienu tableti. Tagad arī negribējās, ņemot vērā, ka šeit bija Holgers Munks, bet viņa labprāt iedzertu ko alkoholisku.

“Tātad, ko tu domā?” Munks jautāja, nedaudz pieliekdams galvu.

“Ko es domāju par ko?”

“Vai tu uzmetīsi tai aci?”

Viņš pamāja, norādīdams uz mapi uz galda, kas atradās viņiem pa vidu.

“Es laikam teikšu nē,” viņa noteica un savilka pledu ciešāk sev ap pleciem.

“Labi,” Munks noteica un izņēma savu mobilo telefonu.

Viņš ievadīja jaunā, izspūrušā vīrieša telefona numuru.

“Šeit Munks. Varēsiet man tagad atbraukt pakaļ? Esmu savu izdarījis.”

Mīa Krīgere pašūpoja galvu. Viņš nebija mainījies. Viņš precīzi zināja, kā panākt savu.

“Tu esi idiots.”

Munks aizklāja telefona mikrofonu ar roku.

“Ko tu teici?”

“Labi, labi. Es uzmetīšu tai aci, bet neko vairāk. Saprati?”

“Aizmirstiet par laivu. Es jums piezvanīšu vēlāk.”

Munks beidza sarunu un piebīdīja savu krēslu tuvāk galdam.

“Kā mēs to darīsim?” viņš jautāja, uzlicis roku uz mapes.

“Man vajag zeķes un biezu džemperi.Tu atradīsi visu manā guļamistabā. Un vēl man vajag alkoholisku dzērienu. Skapītī zem virtuves letes ir jābūt konjaka pudelei.”

“Tu esi sākusi dzert?” pieceldamies kājās, Munks noprasīja. “Tas ir galīgi tev neraksturīgi.”

“Un būtu lieliski, ja tu varētu apklust,” Mīa teica un atvēra mapi, kas stāvēja uz galda viņas priekšā.

Tajā bija aptuveni divdesmit piecas fotogrāfijas un ziņojums no nozieguma vietas. Mīa Krīgere izklāja fotogrāfijas pa visu galdu.

“Ko tu domā? Pirmais iespaids?” Munks sauca no virtuves.

“Tagad man ir skaidrs, kāpēc tu esi ieradies,” Mīa nočukstēja.

Munks atnāca atpakaļ, nolika dzēriena glāzi viņai blakus uz grīdas un atkal nozuda.

“Nesteidzies. Es sameklēšu visu, ko tu prasīji, un tad iešu ārā skatīties uz jūru, labi?”

Mīa nedzirdēja, ko viņš teica. Viņa bija jau noslēgusies no pasaules. Iedzērusi lielu malku dzēriena, viņa dziļi izelpoja un sāka pētīt fotogrāfijas.

Munks sēdēja uz akmens un skatījās, kā saule pazūd aiz horizonta. Viņš bija domājis, ka Hēnefosa ir klusa, – naktī, kad viņš gulēja gultā, tur reti kad bija dzirdama kaut viena skaņa – taču tas nebija salīdzināms ar šejieni. Šis bija īsts klusums. Un skaistums. Munks sen nebija redzējis šādu ainavu. Tagad viņš saprata, kāpēc Mīa bija izvēlējusies šo vietu. Tik mierpilnu. Un gaiss bija tik tīrs. Viņš dziļi ieelpoja caur degunu. Vienreizīga vieta. Viņš paskatījās telefonā, cik pulkstenis. Bija pagājušas divas stundas. Tas bija ilgs laiks, bet viņa varēja nesteigties. Galu galā viņš nekur prom neies. Kā būtu, ja viņš paliktu te? Sekotu viņai, piemēram, atteiktos no mobilā. Ignorētu pasauli? Un aizmirstos? Nē, nedrīkstēja aizmirst par Marionu; Munks viņu nekad nepamestu. Pārējie viņam tā nerūpēja. Taču tajā mirklī viņu pārņēma vainas sajūta. Galvā uzzibsnīja viņa mātes tēls, kura ratiņkrēslā devās uz lūgšanām. Viņš cerēja, ka brauciens noritējis veiksmīgi. Tas bija viņa pienākums. Katru trešdienu aizvest viņu uz kapelu. Viņš īsti nesaprata, kāpēc viņa tā uzstāja, jo agrāk viņa nebija īpaši reliģioza; taču tam nebija nekādas nozīmes. Viņas izvēle lika Munkam justies neomulīgi, bet māte bija pietiekami pieaugusi, lai zinātu, ko dara.