JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

1 Visiem paslēpties! (Vāc.)

2 Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)

3 Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)

jiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradā­mies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija pa­devies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .

Neviens vairs neklausījās. Sveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .

Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Sveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!

Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstī­jis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j

Dārgā sieva!

Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrā­dīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Gali- cijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šo- letu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem. Tici man, dārgā

Ilelēnlt, ka es cenšos visiem spēkiem atvieglināt, cik vien iespējams, mūsu virsnieku kungiem viņu raizes un rūpes. Mani pārcēla no pulka uz kaujas bataljonu, kas bija mana karstākā vēlēšanās, lai es varētu virsnieku virtuvi frontē ar tiem pašiem ierobežotajiem līdzekļiem pacelt visaugstākā līmenī. Atceries, dārgā Ilelēnlt, ka tu man pie iesaukšanas aktivajā armijā novēlēji, lai es dabūtu labu priekšniecību. Tavs vēlējums ir piepildījies. Es nevaru ne par ko sūdzēties, taisni otrādi — visi virsnieku kungi ir mūsu patiesi draugi, un sevišķi pret mani viņi izturas ar tēva gādību. Pie pirmās izdevības paziņošu tev mūsu kara lauka pasta numuru.. .»

ŠI vēstule radās tāpēc, ka pavārs bija galīgi pazaudējis pulk­veža Šrēdera labvēlību, kurš līdz šim visur bija nostājies viņa pusē. Kad nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaujas bataljona virsnieku atvadu mielastā pulkvedim Srēderam bija pietrūcis teļa cepeša, viņš nosūtīja nežēlastībā kritušo pavāru kopā ar kaujas rotu uz fronti, uzticēdams pulka virsnieku virtuvi kaut kādam nožēlo­jamam skolotājam no aklo institūta Klarovā.

Pavārs okultists vēlreiz pārskatīja uzrakstīto. Šī vēstule viņam šķita pietiekami diplomātiskā, lai nodrošinātu uzturēša­nos zināmā atstatumā no kaujas lauka, jo lai nu katrs runā, ko grib, bet iespēja izlocīties ir arī frontē.

Viņš gan pirms kara, izdodams un rediģēdams okultistu žur­nālu par aizkapa dzīvi, bija uzrakstījis plašu apcerējumu par to, ka bailēm no nāves nav nekāda pamata, kā arī apskatu par dvē­seļu pārceļošanu, bet tagad tie bija vārdi bez nozīmes.

Viņš piegāja tuvāk, lai pašķielētu Sveika un Vaneka kārtīs. Starp spēlētājiem šajā mirklī vairs nebija nekādas dienesta pa­kāpju atšķirības. Viņi spēlēja tagad trijatā sešdesmit seši ar Chodunski.

Kaitnieks Sveiks rupji sabāra mantzini Vaneku.

— Es gan brīnos, kā jūs varat tik stulbi spēlēt! Labi taču redzat, ka viņš spēlē uz renonsu. Man kārava nav, un jūs izspē­lējat nevis astoņnieku, bet kā pēdējais ragulops krusta kalpu, un tas nelga laimē.

— Tāda brēka vienas pazaudētas partijas dēļ! — sekoja mantziņa pieklājīgā atbilde. — Jūs taču pats spēlējat kā zābaks! Kur lai es ņemu kārava astoņaci, vai lai no pirksta izzīžu, kad man neviena kārava nav, tikai lielie pīķi un krusti, idiots gatavais!

—■ Tad jums vajadzēja spēlēt bez trumpjiem, prātvēders tāds, — Sveiks smīnot atsaucās. — Tas ir tāpat kā vienreiz restorānā «Pie Valša», tur ari vienam tādam ērmam nebija trumpju, un viņš tikai lika ārā tās mazākās kārtis un ļāva kat­ram spēlēt uz renonsu. Un kas viņam bija par kārtīm! No visām šķirnēm tās lielākās. Tāpat kā man patlaban nekāda labuma nebūtu, kad jums iegribētos spēlēt bez trumpjiem, tā ari toreiz un visiem citiem tāpat. Tā tas gāja apkārt, un mums tikai vaja­dzēja maksāt. Beidzot es saku: «Herolda kungs, esiet tik laipns, spēlējiet bez trumpjiem un metiet muļķības pie malas!» Viņš- man tūliņ virsū: šis varot spēlēt, kā gribot, lai es turot muti, jo viņš esot beidzis augstskolu. Nu, tas viņam gan dārgi maksāja. Saimnieks bija mums pazīstams, ar oficianti mēs arī bijām labos draugos, un policijas patruļai mēs paskaidrojām, ka pie mums viss kārtībā. Vai tad tā nav nekrietna rīcība saukt patruļu un traucēt nakts mieru tikai tādēļ, ka viņš netālu no restorānā pakritis uz apledojušās ietves un sadauzījis degunu? Mēs pat pirksta viņam nepiedūrām, kad viņš taisīja blēdības kāršu spēlē, bet viņš, tiklīdz to atklāja, drāzās tik aši ārā, ka pārmeta kūleni pār slieksni. Saimnieks un oficiante arī apstiprināja, ka mēs esam izturējušies pret viņu tiešām krietni un džentlmeniski un labāku apiešanos viņš ari nemaz nav pelnījis, jo nosēdējis no pulksten septiņiem vakarā līdz pusnaktij pie viena kausa alus un pudeles zeltera un pie tam vēl izlicies nezin par kādu kungu, tāpēc ka ir profesors augstskolā, un no sešdesmit seši sapratis tikpat daudz kā cūka no katķisma. Nu, kam tagad jādala?

— Spēlēsim savu trumpi, — ieteica pavārs okultists, — pieci helleri par aci.

Pastāstiet mums labāk par dvēseļu ceļošanu, — ierosināja mantzinis, — to, ko jūs stāstījāt toreiz bufetes jaunkundzei, kad bijāt sev sadauzījis degunu.

Par dvēseļu pārvietošanos man arī gadījies dzirdēt, — Sveiks piezīmēja, — man pirms pāris gadiem bija ienācis prātā, ka es pats, ar atjauju sacīt, varu sevi izglītot, lai neatpaliktu no citiem, tāpēc es gāju Prāgā uz Amatnieku apvienības lasītavu, bet, tā kā es biju noplīsis un ziemeļpusē man spīdēja caurumi, tad no izglītošanās nekas neiznāca. Mani nemaz nelaida lasītavā iekšā, bet izmeta pa durvīm ārā, jo viņi bija iedomājušies, ka es nāku nospert kādam ziemas mēteli. Tad es apvilku savu svētdienas uzvalku un aizgāju uz muzeja bibliotēku, un tur mēs ar savu biedru dabūjām kādu grāmatu par dvēseļu pārvietoša­