JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

— Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.

— Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunā­jās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.

Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.

Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami:

— Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!

Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko ne­viens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepie­ciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.

Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvēr­dams grāmatu, piezīmēja:

— Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.

Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un stei­dzās uz to vagonu, kur atradās Sveiks.

Sveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virs­leitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinot r ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis. Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Sveiks uzskatīja par vaja­dzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.

— Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vil­ciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klau­šās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis des­mit gadu. Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mež­sargs paguvis nomirt pats savā nāvē.

Vagona durvīs parādījās virsleitnants Lukašs.

— Nāciet šurp, Sveik! — viņš teica. — Pārtrauciet savus muļķīgos spriedelējumus; jums būs man kaut kas japaskaidro.

— Uz karstām pēdām; padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

Virsleitnants Lukašs aizveda Sveiku, uzlūkodams viņu ar ļoti aizdomīgu skatienu.

Kapteiņa Zāgnera lekcijā, kura tik bēdīgi beidzās, virstleitnants Lukašs bija nācis pie zināmiem slēdzieniem detektivu garā, kaut gan tas neprasīja nekādas galvas lauzīšanas, jo Sveiks pirms aizbraukšanas bija viņam sacījis:

— Obrlajtnanta kungs, bataljona kancelejā ir kaut kādas grāmatas lajtnantu kungiem. Es tās tur atnesu no pulka kan­celejas.

.Tāpēc, kad viņi bija pārgājuši pāri otrajam sliežu ceļam un nonākuši aiz nekurinātas lokomotīves, kas te jau veselu nedēļu gaidīja kādu munīcijas vilcienu, virsleitnants Lukašs bez aplin­kiem jautāja:

— Kā tur toreiz bija ar tām grāmatiņām, Šveik?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir ļoti garš stāsts, bet jūs vienmēr tā uztraucaties, kad es jums gribu ko pamatīgi izstāstīt. Tāpat kā toreiz, kad jūs saplēsāt uzaicinājumu parakstīties uz kara aizņēmumu un gribējāt mani iepļaukāt, bet es jums sāku stāstīt par kādu grāmatu, kurā bija rakstīts, ka senāk kara laikā cilvēkiem vajadzējis maksāt par logiem, teik­sim, par katru logu pa divi desmitnieki, tāpat arī par zosīm . . .

— Tā mēs nekad netiksim galā, Šveik, — virsleitnants Lu­kašs viņu pārtrauca, gribēdams turpināt nopratināšanu. Viņš bija nolēmis Sveikam nekā neminēt par visām stingri konfiden­ciālajām lietām, lai šis nelga atkal kaut ko neievārītu. — Vai jūs zināt Ganghoferu?

— Kas viņš ir? — Sveiks ieinteresēts jautāja.

— Vācu rakstnieks, muļķadesa! — virsleitnants atbildēja.

— Tik tiešām, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja ar mo­cekļa izteiksmi sejā, — es nepazīstu personīgi neviena vācu rakstnieka. Es pazinu tikai kādu čechu rakstnieku, Ladislavu Hajeku no Domažlices. Viņš bija «Dzīvnieku pasaules» redak­tors, un es viņam reiz parasto sētas suni pārdevu par tīrasiņu špicu. Viņš bija gaužām krietns un lādzīgs kungs. Viņš vienmēr apmeklēja kādu traktieri un lasīja tur skaļi savus stāstus, kas bija tik bēdīgi, ka visiem bija jāsmejas, bet viņš pats raudāja un izmaksāja visiem klātesošajiem, un mums vajadzēja viņam dziedāt:

Domažlices vārti, nami

Izrotāti patīkami.

Kas tos vārtus rotāja,

Meičiņas kas mīlēja,

Tam nu nāves pulkstens sitis,

Auksts un stivs viņš guļ, kur kritis.

— Ko jūs rēcat kā operdziedātājs, Šveik, jūs taču neesat uz skatuves, — virsleitnants Lukašs pārbijies izsaucās, kad Sveiks izjusti nodziedāja pēdējo teikumu: «Tam nu nāves pulkstens sitis, auksts un stīvs viņš guļ, kur kritis.» — Par to es jums ne­prasīju. Es tikai gribēju zināt, vai jūs ievērojāt,'ka tās grāmatas, par ko jūs man pats stāstījāt, ir Ganghofera sarakstītas. Tātad kas bija ar tām grāmatām? — viņš nikni izgrūda.

— Ar tām, ko es atnesu no pulka kancelejas uz bataljonu? —

Sveiks pārvaicāja. — Tās tiešām bija sarakstījis tas pats, par ko jūs, obrlajtnanta kungs, man vaicājāt, vai es viņu nepazīstu. Es pat saņēmu telefonogramu no pulka kancelejas, ka šīs grā­matiņas jānogādā bataljona kancelejā, bet tur vairs nebija ne­viena, pat dežurants bija aizgājis, jo visiem gribējās pasēdēt bufetē, tāpēc ka brauc uz fronti un neviens nevar galvot, vai vēl kādreiz dabūs bufetē pasēdēt. Tātad viņi tur sēdēja un iemeta, obrlajtnanta kungs, un arī no citām kaujas rotām ne­viena nevarēja sazvanīt. Nu, bet, tā kā jūs man pavēlējāt, lai es kā raitnieks neatietu ne soli no tālruņa, kamēr mums vēl nebija piekomandēts telefonists Chodunskis, tad es arī sēdēju un gai­dīju, kamēr mani nomainīs. No pulka kancelejas lamājās vienā gabalā, ka neviena nevarot sazvanīt un ka kaujas bataljona kancelejai esot jāpievāc kaut kādas grāmatiņas virsnieku kun­giem. Tā kā es zināju, obrlajtnanta kungs, ka kara laikā jārīko­jas ātri, tad es piezvanīju pulka kancelejai, ka es pats ieradīšos pēc grāmatiņām un nogādāšu tās bataljona kancelejā. Man uz­krāva tādu nastu, ka es ar mokām atstiepu to līdz bataljona kancelejai, un tur es tās grāmatas mazliet apskatīju, bet tas man lika ko padomāt. Feldfebelis pulka kancelejā man gan sacīja, ka, spriežot pēc telefonogramas, bataljona kancelejā gan zinā­šot, kādas grāmatas ņemt, tas ir, k u r u daļu. Protiet, tai grā­matai bija divas daļas, pirmā daļa atsevišķi un otrā daļa atsevišķi. Es nekad vēl tā nebiju smējies, jo es taču arī esmu grāmatas lasījis, bet nekad neesmu sācis no otrās daļas. Bet viņš man saka: «Te jums ir pirmā daļa un te otrā. Kura daļa virsnieku kungiem jālasa, to viņi paši zinās.» Tad es nodomāju, ka nu ir gan visi apdzērušies, jo, kad grib lasīt grāmatu no sākuma un vēl tādu romānu, kādu es atnesu, par «Tēvu grē­kiem», jo es taču arī protu vāciski, tad jāsāk ar pirmo daļu, tāpēc ka mēs neesam ebreji, lai lasītu no beigām uz sākumu. Tāpēc es jums piezvanīju, obrlajtnanta kungs, kad jūs bijāt pārnācis no kluba, ziņoju, ka esmu atnesis grāmatas, un vaicāju, vai karadienestā nav tagad pieņemts lasīt grāmatas otrādā kār­tībā, — vispirms otro un tad pirmo daļu. Bet jūs man at­bildējāt, ka es esot piesūcies ragulops, ja jau pat to vairs nozi­not, ka tēvreizē vispirms sakot «Mūsu tēvs debesīs» un pēc tam tikai «Amen». Vai jums nelabi, obrlajtnanta kungs? — viņš līdzjūtīgi ievaicājās, redzēdams, ka nobālušais virstleitnants Lukašs pieķeras pie lokomotīves kāpšļa, Lukaša bālajā sejā ne­bija ne mazāko dusmu pazīmju, tikai izmisums un bezcerība.