T. Main-Rids: OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tieši tajā vietā, kur Dzeltenais Džeks bija iznācis no meža, es ieraudzīju kustamies kādu dīvainu, tumšu radī­jumu, kas arī virzījās uz savannas pusi. Tas bija izstie­pies visā garumā un pēc pozas atgādināja cilvēku, kas rāpo uz priekšu, balstīdamies uz rokām un vilkdams kājas pa zemi.

Kādu brīdi man šķita, ka tas tiešām ir cilvēks — gan ne baltais, bet nēģeris vai indiānis. Uzglūnot ienaidnie­kam, šādā veidā pārvietoties mēdz indiāņi, bet mēs taču ar viņiem dzīvojām mierā, un kādēļ gan kāds no tiem būtu iedomājies izsekot mulatu? Es saku «izsekot», jo, lai kas ari bija šis radījums, viņa poza un kustības skaidri norādīja, ka tas seko pa pēdām Dzeltenajam Džekatm.

Vai tas būtu Melnais Džeks?"

Man pēkšņi iešāvās prātā šī doma, jo es atcerējos viņu savstarpējo ienaidu un neseno kautiņu, kad Dzelte­nais Džeks bija laidis darbā savu dunci. Taisnība, viņu par to sodīja, taču ne pats Melnais Džeks. Vai viņš tagad būtu sadomājis pats atriebties mulatam?

Tas varētu būt visvienkāršākais izskaidrojums šai ai­nai, kas man šķita gluži mistiska, taču nebija iespējams ticēt, ka melnais rīkotos šādā veidā. Es nevarēju pielaist domu, ka godīgais puisis mēģinātu gūt gandarījumu ar zemiskiem līdzekļiem, uzbrūkot no muguras, lai arī kā viņš alktu atriebties tam, kurš tik nelietīgi bija viņu sa­dūris. Nē, tas nebija Melnā Džeka raksturā. Tas nevarēja būt viņš, kas tur pašreiz līda laukā no krūmiem.

Tas nebija ne viņš, ne kāds cits.

Sai brīdi pār savannu atmirdzēja saule. Tās zeltainie stari noglāstīja zāli un apgaismoja kokus līdz pat zemei. Tumšais stāvs iznira no ēnas un pagriezās ar galvu uz kukurūzas lauka pusi. Garais, izstieptais ķermenis iezai- gojās saulē ar zvīņainu bruņu salto mirdzumu. Nebija grūti pateikt, kas tas ir. Tas nebija ne nēģeris, ne indiā­nis. Tas vispār nebija cilvēks, bet gan atbaidošs aligators!

Cilvēkam, kas dzimis un uzaudzis Floridā, upes kras­tos, aligators neliekas nekas sevišķs un ari nekas pārāk briesmīgs. Kaut arī šis lielais rāpulis ir ļoti neglīts — neapšaubāmi vispretīgākais radījums visā dzīvnieku valstī, — tie, kas viņu labi pazīst, no tā diez kā nebai­dās. Un tomēr reti kāds tam tuvojas gluži bez bailēm. Svešinieks, kas nezina aligatoru paradumus un varbūt pirmoreiz ar to sastopas, riebuma pārņemts, metas bēgt, un pat vietējais iedzīvotājs — vai tas būtu indiānis, bal­tais vai nēģeris, kas dzīvo purva un lagūnas tuvumā, — šai gigantiskajai ķirzakai tuvojas piesardzīgi.

Daži kabineta dabzinātnieki apgalvo, ka aligators ne- uzbrūkot cilvēkam, bet tai pašā laikā atzīst, ka tas esot bīstams zirgiem un ragulopiem. Līdzīgi tiek raksturots jaguārs un vampīrs. Dīvaini apgalvojumi, par spīti tūk­stošiem pierādījumu, kas runā tiem pretī.

Tropiskās Amerikas ūdeņos ir sastopamas vairākas aligatoru jeb kaimanu un arī īsto krokodilu sugas. Vieni ir niknāki, citi miermīlīgāki, tādēļ arī ceļotāju stāsti par tiem ir tik atšķirīgi. Pat vienas un tās pašas sugas ali­gatori divās dažādās upēs var būt vairāk vai mazāk plē­sīgi, jo tos, tāpat kā citus dzīvniekus, ietekmē apkārtējā vide. Klimatiskie apstākļi, rajona apdzīvotība, pašu aliga­toru lielums — tas viss atsaucas uz viņu dabu, un, kas var likties vēl dīvaināk, tos ietekmē arī tuvumā dzīvojošo cilvēku raksturs.

Dažās Dienvidamerikas upēs, kuru krastus apdzīvo slikti apbruņoti un apatiski indiāņi, kaimani ir ārkārtīgi droši un agresīvi. Tādi paši kādreiz ir bijuši viņu cilts­brāļi ziemeļos, bet dūšīgais mežinieks ar cirvi vienā rokā un šauteni otrā ir iemācījis tos baidīties no divkājainām būtnēm. Un tas pierāda, ka arī šiem rāpuļiem piemīt kaut kas no saprāta. Daudzās Floridas upēs un purvos līdz šai dienai dzīvo milzīgi, veci aligatori, kam ir ļoti bīs­tami tuvoties, jo sevišķi pārošanās laikā un tādos apvi­dos, kas atrodas tālu no cilvēku mitekļiem. Floridā ir upes un lagūnas, kur peldētājam tikpat lielas Izredzes palikt dzīvam, kā ielecot haizivju pilnā jūrā.

Taču pieradums iemāca cilvēku skatīties bezrūpīgi pat uz īstām briesmām, jo sevišķi, ja šīs briesmas ir gandrīz pastāvīgas. Ciprešu un balto ciedru dumbrāju iemītnieks ir pieradis sevišķi neuztraukties, ieraugot riebīgo aliga­toru. Floridas iezemietim tas nav nekas jauns un ievērī­bas cienīgs, un tā parādīšanās izraisa interesi 1 varbūt vienīgi nēģeros, kas lieto uzturam šā dzīvnieka asti, un aligatoru medniekos, kuriem tā āda ir iztikas avots.

Tas, ka savannas malā parādījās aligators, arī man nebūtu licies nekas sevišķs, bet, redzot tā dīvainās kustības un atceroties mulata neizprotamo rīcību, manī modās neskaidra nojauta. Es nevarēju tikt vajā no domas, ka starp viņiem abiem ir kaut kāds sakars, — vismaz tas bija pilnīgi skaidrs, ka rāpulis seko Dzeltenajam Džekam.

Es nevarēju pateikt, vai aligators viņu redzēja vai arī gāja pakaļ tikai pēc ožas. Pēdējā varbūtība man likās ticamāka, jo mulats jau bija nozudis kukurūzas laukā, kad aligators vēl tikai iznāca no meža. Šķiet, tas neva­rēja būt redzējis, uz kuru pusi Džeks nogriezās, un drī­zāk gan līda pa viņa pēdām, vadīdamies pēc ožas, kaut gan es skaidri 1 nezināju, vai šis radījums vispār ir uz to spējīgs.

Aligators šķērsoja zaļās savannas stūri un rāpoja tālāk tieši pa cilvēka pēdām. Laiku pa laikam tas ap­stājās, nolaida .krūtis uz zemes un dažas sekundes palika šādā stāvoklī it 'kā atpūzdamies. Tad viņš atkal pacēla ķermeņa priekšdaļu gandrīz jarda augstumā un turpināja ceļu tik enerģiski, it kā to vilktu uz priekšu kāds nepār­varams spēks. Pa sauszemi aligators pārvietojās lēni — ne ātrāk kā pīle vai zoss. Šā radījuma īstais elements ir ūdens, un peld tas gandrīz tikpat ātri kā zivs.

Beidzot aligators nonāca pie sētas un pēc īsa atpūtas brīža izvilka savu garo, tumšo ķermeni cauri vaļā atstā­tajai spraugai. Es redzēju to ielienami kukurūzas laukā tieši tajā pašā vietā, kur bija nozudis mulats! Protams, arī aligators tagad nozuda manam skatienam.

Es vairs nešaubījos, 'ka šis briesmonis seko cilvēkam, un biju arī pilnīgi pārliecināts, ka pēdējais to zina. Abi šie fakti bija nenoliedzami. Pirmo es redzēju pats savām acīm, par otru liecināja mulata dīvainā izturēšanās. Kā­pēc gan viņš izņēma kārtis un atstāja sētas spraugu vaļā, kāpēc, ejot pa klajumu, ik pa brīdim palūkojās at­pakaļ? Tātad viņš zināja, kas viņam seko, — noteikti zināja!

Taču šī mana pārliecība ne mazākā mērā nepalī­dzēja izskaidrot neizprotamo, atklāt noslēpumu, kas mani mulsināja. Bez šaubām, uz aligatoru iedarbojās kāds ne­atvairāms pievilkšanas spēks. Neatlaidība, ar kādu tas sekoja pa mulata pēdām, liecināja, ka pēdējais kaut kā spēj rāpuli ietekmēt un vest sev līdz.

Bet kā? Vai viņš to būtu piespiedis paklausīt ar kādas burvības palīdzību?

To iedomājoties, man pārskrēja šermuļi pār kauliem. Vienu bridi man tiešām tikās, ka te darbojas kāds pār­dabisks spēks. Es taču biju uzaudzis afrikāņu vidū, mani bija auklējušas un varbūt arī zīdījušas nēģerietes — kāds gan brīnums, ja arī man bija pielipis kaut kas no melnās Bonijas vai Beninas māņticības. Es zināju, ka ciprešu dumbrājā mitinās aligatori, tālākajos nostūros pat īsti milzeņi, taču es nekādi nevarēju saprast, kā Dzeltenajam Džekam izdevies vienu no tiem izvilināt laukā un piedabūt sev sekot tik tālu pa sauszemi. Es izdomājos visādi, bet dabisku izskaidrojumu tam nespēju atrast un tādēļ nevilšus meklēju atbildi noslēpumainajā pārdabisko spēku pasaulē.