T. Main-Rids: OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tas bija pinms trīssimt gadiem. [2] Veseli trīs gadu sim­teņi aizritējuši kopš tās stundas, kad tev tika dots šis nosaukums, bet tas tev godam piederas arī šodien. Savā ziedu plaukumā tu arvien vēl esi tikpat krāšņa kā toreiz,

kad de Leons izkapa tavos krastos — ja, tikpat krašņa kā tajā brīdi, kad dieva elpa tevi tikko bija radījusi.

Tavi meži vēli arvien ir pirmatnēji un neskarti, ta.vas savannas zaļo, un tavas birzis smaržo kā vienmēr, — šīs aromāta pielietās anīsu un apelsīnu, miršu un magno- liju birzis. Tavos līdzenumos arvien vēl dzirkstī debesu zilie iksiju ziedi, tavos ūdeņos spoguļojas zeltītās ūdens­rozes, pār taviem dūksnājiem paceļas varenās cipreses, milzīgie ciedri, sveķu un l'auru koki. Vēl arvien pār tavām lēzenajām sudraba smilšu nogāzēm šūpojas vējā garskuju priedes, pieglaužot savus vainagus palmu lapotnēm. Dī­vaina augu valsts parādība: ziemeļu koki un dienvidu koki, sala zemes un svelmaino tropu iemītnieki tavā mai­gajā klimatā aug plecu pie pleca, savijot kopā savus zarus.

Linda Florida! Skaistā Florida! Kas gan spēj tevi skatīt bez dvēseles saviļņojuma un nejust, ka tu esi svē­tīta zeme! Lūkojoties uz tevi, cilvēks pārstāj brīnīties par seno dēku meklētāju dīvaino ticējumu, ka no tavām dzī­lēm plūst jaunības avoti, mūžīgās dzīvības ūdeņi!

Kāds gan brīnums, ka ļaudis pieķērās un sāka ticēt šai tīkamajai iedomai, kāds brīnums, ka jaukais sapnis savaldzināja daudzus jo daudzus. Tūkstoši nāca šurp no tālienes, lai tavās kristālā dzidrajās straumēs atgūtu jaunību, tūkstoši' alka pēc tās kaislāk nekā pēc Meksikas baltā metala vai Peru dzeltenā zelta. Un, meklējot to, tūkstoši kļuva vecāki, nevis jaunāki vai arī gāja bojā, dzenoties pakaļ tukšai ilūzijai. Bet kas tur ko brīnīties?

Pat šodien tā neliekas tikai ilūzija. Un toreiz, roman­tikas laikmetā, vēl vieglāk bija noticēt burvības spēkam. Bija atklāta jauna zeme, kādēļ līdz ar to nevarēja atklāt jaunu dzīves teoriju? Cilvēki ieraudzīja zemi, kur kokiem nekad nenobirst lapas un puķes nekad nenovīst. Tur valdīja mūžīgs ziedonis, mūžīgi skanēja putnu balsis. Tur nebija ziemas, nekas tur neatgādināja nāvi un iz­nīcību. Tādēļ gluži dabiski radās doma un tikpat viegli ticība, ka tādā jaukā zemē arī cilvēks var būt nemirstīgs.

Šis sapnis sen jau izgaisis, bet skaistums, kas to ra­dīja, ir paliicis. Tu, Florida, arvien vēl esi tāda pati • īsta ziedu zeme. Tavas birzis ir tikpat zaļas, tavas debe­sis tikpat zilas, tavi ūdeņi tikpat dzidri. Tavā krāšņumā lai'ka ritums nav ienesis izmaiņas.

Un tomēr es redzu, ka kaut kas ir pārmainījies. Tava daba gan ir tā pati, — bet cilvēki? Kur ir sarkanādaino ļaužu cilts, ko tu biji dzemdējusi un izauklējusi pie savas krūts? Es viņu neredzu. Tavos laukos es sastopu baltos un melnos, bet neviena sarkanādainā, tur ir eiropieši un afrikāņi, bet nav indiāņu, neviena paša no sensenās tau­tas, kas kādreiz bija tavējā. Kur viņi ir?

Aizgājuši! Visi aizgājuši! Viņi vairs nestaigā pa ta­vām ziedu klātajām takām, viņu smailās laivas nešķeļ tavu dzidro upju ūdeņus, tavs smaržīgais vējš neatnes viņu balsu skaņas, tavos mežos vairs nedzird notrink- šķaim viņu loku stiegras. Viņi ir aizgājuši no tevis tālu un uz visiem laikiem.

Bet viņi neaizgāja projām no laba prāta. Kurš gan būtu gribējis labprātīgi atstāt tevi? Nē, skaistā Florida! Tavi sarkanādainie bērni bija tev uzticīgi un šķīrās no tevis ar sāpēm sirdī un pret savu gribu. Viņi ilgi nepa­meta savas jaunības zemes mīļās āres, ilgi un izmisīgi cīnījās, iemantodami ar to slavu uz mūžīgiem laikiem. Viņu padzīšana bālģīmjiem maksāja veselas armijas un daudz sīvu kauju. Viņi neaizgāja labprātīgi, bet tika at­rauti no tavas krūts kā vilcēni no savas vilku mātes un aizdzīti uz tālu Rietumu zemi. Bēdu pilnas bija viņu sirdis un solis gauss, kad tie pavērsās uz norietošās sau­les pusi. Klusēdami un asaras liedami, viņi gāja šo ceļu. Visā viņu pulkā nebija neviena, kas brīvprātīgi būtu de­vies svešumā.

Nav brīnums, ka viņiem negribējās tevi atstāt. Es labi saprotu, cik rūgtas bija viņu bēdas. Arī es esmu iz­baudījis tavus ziedu zemes jaukumus un tikpat negribīgi šķīries no tevis. Es esmu staigājis tavu vareno mežu ēnā un peldējies tavās skaidrajās upēs, gan necerēdams atgūt jaunību, bet izjuzdams prieku un veselības tīksmi. Bieži es esmu gulējis zem tavu kuplo palmu un magnoliju lapotnes jumola vai atlaidies tavu savannu zaļajā paklājā un, paceldams acis uz tavu debesu zilo bezgalību, klau­sījies, kā mana sirds atkārto austrumu dzejnieka vārdus:

Ja ir virs zemes paradīze, Tad tā ir šeit, lūk, šeit!

Manam tēvam piederēja indigo plantācija. Viņu sauca par Rendolfu. Mani sauc tieši tāpat kā viņu — Džordžs RendoMs.

Manās dzīslās rit indiāņu asinis. Mans tēvs bija no Roanokas Rendolfiern, kas sevi uzskata par princeses Pokahontas [3] pēcnācējiem. Viņš bija lepns, gandrīz vai iedomīgs uz saviem indiāņu senčiem.

Tas varbūt izklausās dīvaini, jo sevišķi eiropieša ausīm, bet patiešām Amerikas baltie iedzīvotāji, kam ir indiāņu asiņu piejaukums, ar to tikai lepojas. Pat būt metisam [4] nav nekāds negods, it īpaši, ja viņš ir pietie­kami bagāts. Visas daudzās grāmatas, kas uzrakstītas par indiāņu rakstura cildenumu, nepierāda to tik spilgti kā šis fakts, ka mēs nekaunamies atzīt viņus par saviem senčiem.

Simtiem balto dzimtu apgalvo, ka cēlušās no Virdžī- nijas princeses. Ja viņu pretenzijas uz šo radniecību ir pamatotas, tad daiļā Pokahontas gan būs bijusi nenovēr­tējama sieva savam vīram.

Es domāju, ka mans tēvs patiešām bija šās slavenās princeses pēcnācējs. Katrā ziņā viņš piederēja pie senas un lepnas Virdžīnijas kolonistu dzimtas, un jaunībā viņa rīcībā bija bijis simtiem melno vergu. Taču viņš neprata kārtīgi apsaimniekot lieMs mantotās zemes platības un savas izšķērdīgās viesmīlības dēļ gandrīz vai izputēja. Nespēdams samierināties ar šādu pazemojošu stāvokli, viņš savāca savas bijušās bagātības atliekas un devās uz dienvidiem, lai sāktu dzīvi no jauna.

Es biju ieradies šai pasaulē jau pirms tam un tādēļ skaitos dzimis virdžīnietis, taču manas pirmās bērnības atmiņas par tēva mājām saistās ar skaistās Suvonī upes krastiem Floridā. Tur aizritēja mani zēna gadi, tur es izbaudīju jaunības priekus un iepazinu pirmās mīlestības burvību.

Es pastāstīšu, kādas bija manas tēva mājas. Es visu, visu labi atceros, jo tik jaukas ainas ilgi neizgaist no atmiņas.

Iedomājieties glītu, balti krāsotu koka ēku ar zaļām žalūzijām virs logiem un plašu terasi visapkārt mājai. Terases jumtu atbalsta griezumiem rotātas koka kol'onas, un zema balustrāde ar vieglām margām norobežo to no pagalma. Tieši mājas priekšā ir zālājs ar puķu dobēm, labajā pusē atrodas apelsīnu birzs, bet pa kreisi aizstiep­jas ipl.ašs dārzs. Aiz puķu laukuma sākas līdzena, zaļa pļaviņa, kas jūs aizved lejup līdz upes krastam. Šai vietā upe ir plata un līdzinās paprāvam ezeram ar kokiem apaugušiem tāliem krastiem un mazām, it kā gaisā pa­kārtām saliņām. Netrūkst arī putnu, tie bariem Minās visapkārt un peld ūdenī.

Pļaviņā aug staltās, slaidās oreodoksa palmas ar mil­zīgām, plūksnainām lapām un arī mazās dienvidu pun- durpalmiņas ar platām vēdekļveida lapām. Turpat līdzās zaļo magnolijas, smaržīgā anīsa puduri un daudzstarainie jukas vainagi. Tiem visiem šī zeme ir īstās mājas. Maz­liet tālāk redzams vēl viens iezemietis — varens ozols, kas, plati izpletis savus horizontālos zarus ar mūžam zaļajām, spīdīgajām lapām, met platu ēnas loku uz zāles. Zem ozola es redzu skaistu meiteni gaišā vasaras tērpā. Balts lakatiņš viegli uzmests viņas matiem, un no tā spraucas ārā garas, zeltaini mirdzošas cirtas. Tā ir mana māsa Virdžīnija, mana vienīgā un jaunākā māsa. Viņas zeltainie mati neliecina par mūsu indiāņu senčiem, tos viņa mantojusi no mātes. Viņa rotaļājas ar saviem mīluļiem — dzeltenbrūno stirnu un tās jauko, raibo mazuli 1 . Virdžī­nija baro tos ar saldu apelsīnu, kas zvēriņiem ārkārtīgi garšo. Turpat līdzās, piesiets smalkā ķēdītē, ir vēl viens viņas mīlulis — melnā vāvere ar spožu kažociņu un dre­bošu asti. Vāveres draiskulīgie lēcieni sabaida mazo stirnenu, tramīgais dzīvnieciņš pabēg nost un spiežas klāt mātei vai meklē aizsardzību pie V.irdžīnijas.