T. Main-Rids: OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bija viens cilvēks, kam Melnais Džeks Šķita skaists — skaistāks par viņa dzelteno vārdabrāli. Tā bija kvarterone Viola, visas plantācijas skaistule. Abi Džeki ilgu laiku bija sacentušies viņas labvēlības dēļ un uzcītīgi aplido­juši kaprīzo meiču, kas koķeti uzsmaidīja te vienam, te atkal 1 otram. Taču beidzot varēja skaidri manīt, ka viņa dod priekšroku Melnajam Džekam. Lieki būtu piebilst, ka mulats bija greizsirdīgs, un viņa niknumu vēl vairāk uzkurināja tieši tas, ka Viola no abiem sāncenšiem bija izvēlējusies nēģeri, kuru viņš uzskatīja par zemāku radī­jumu.

Ne vienreiz vien abi Džeki bija cīņā mērojuši spēkus, un vienmēr Melnais Džeks bija izrādījies uzvarētājs. Var jau būt, ka tieši ar to un nevis ar savu ārējo pievilcību viņam bija izdevies iekarot Violas labvēlību. Visā pasaulē un visos laikmetos skaistums ir noliecis galvu drosmes un spēka priekšā.

Dzeltenais Džeks bija mūsu mežstrādnieks, bet Mel­nais Džeks zirgu puisis un «baltā kunga» kučieris.

Sis abu Džeku mīlestības un greizsirdības stāsts ir visai parasts gadījums plantācijas iekšējā dzīvē. Tur nav nekā sevišķi interesanta, un es to pieminēju tikai tāpēc, ka tas bija par cēloni veselai virknei notikumu, kas no­zīmīgi ietekmēja manu paša turpmāko dzīvi.

Pirmais no šiem notikumiem bija šāds. Dzeltenais Džeks, redzēdams sava sāncenša panākumus un mocī­damies greizsirdībā, kļuva nejauks arī pret Violu. Ne­jauši sastapis meiču tālu no mājām mežā, viņš tai ne­krietni uzmācās, savās dusmās nerēķinādamies vairs ne ar ko. Par laimi, tuvumā gadījās mana māsa un izjauca viņa nelietīgo nodomu, taču tā šo gadījumu atstāt neva­rēja. Mana māsa prasīja, lai mulatu soda.

Tā arī notika, un Dzeltenais Džeks pirmoreiz mūžā saņēma sodu, kaut gan tā nebija pirmā reize, kad viņš to bija pelnījis. Mans tēvs vienmēr pret viņu bija iz­turējies iecietīgi, kā visi teica — pat pārāk iecietīgi, un piedevis visus pārkāpumus un nodarījumus. Tēvs pēc dabas bija ļoti miermīlīgs cilvēks, un viņam ārkārtīgi nepatika ķerties pie pletnes, taču šoreiz mana māsa stingri uzstājās, ka Dzeltenais Džeks jāpārmāca. Viola bija viņas kalpone, un mulata nekrietno rīcību nevarēja pamest nesodītu.

Taču pēriens neko nelīdzēja, Dzeltenais Džeks savā ļaunumā bija nelabojams. Drīz vien jauns atgadījums pierādīja, cik viņš bija atriebīgs. Manas māsas mīluli — jauko stirnas mazulīti atrada ezera krastā beigtu. Viņš nevarēja būt nomiris dabiskā nāvē, jo vēl pirms stundas ļaudis to bija redzējuši lēkājam pa pļaviņu. Ja viņam būtu uzbrucis aligators vai vilks, tad vajadzētu būt kādam ievainojumam, bet beigtajam dzīvnieciņam neredzēja ne mazākās skrambas, ne asiņu lāsītes. Tātad viņš varēja būt vienīgi nožņaugts.

Vēlāk noskaidrojās, ka tā tas arī bijis. Vainīgais iz­rādījās Dzeltenais Džeks, un Melnais Džeks to bija re­dzējis. Strādādams apelsīnu birzī, viņš nejauši bija kļu­vis par šās traģiskās ainas aculiecinieku un vi'su izstās­tīja. Mulats atkal dabūja pērienu.

Pavisam drīz sekoja trešais notikums. Abi Džeki sa­strīdējās un nonāca līdz kautiņam. Mulats tīšām bija meklējis ķil'du, lai pie viena atriebtos kā savam sāncen­sim mīlestībā, tā sava nesenā nozieguma lieciniekam.

Sadursme nebeidzās ar vienkāršu ķīviņu. Dzeltenais Džeks, ļaudams vaļu no tēva mantotajam spānieša instin­ktam, izrāva dunci un smagi sadūra savu neapbruņoto pretinieku.

Šoreiz viņš saņēma daudz bargāku sodu. Arī es biju sašutis, jo Melnais Džeks skaitījās mans «miesas sargs» un draugs. Kaut arī viņš bija nēģeris un pavisam ne­izglītots, taču dzīvespriecīgā, jaukā rakstura dēļ man pa­tika būt ar viņu kopā, un zēna gados viņš bija mans vis­labākais biedrs un pastāvīgs pavadonis gan klejojumos pa mežiem, gan izbraukumos ar laivu.

Nebūtu taisnīgi, ja tāda nekrietnība paliktu nesodīta, un Dzeltenais Džeks šoreiz dabūja pamatīgu mācību.

Taču viss veltīgi. Mulats bija nelabojams. Pārāk dziļi viņā sakņojās ļaunums, to nekas nevarēja iznīdēt.

Netālu no imūsu mājām, tūlīt aiz apelsīnu birzs, at­radās viens no tiem īpatnējiem dabas veidojumiem, kas, manuprāt, sastopami tikai Floridā.

Apaļš, dabisks baseins, pēc formas līdzīgs milzīgai cukurgalvai, iesniedzas zemē daudzu pēdu dziļumā un diametrā sasniedz četrdesmit jardu un vēl vairāk. Tā dibenā var redzēt vairākus iedobumus, kas pēc lieluma un formas atgādina cilvēka roku raktas cilindriskas akas, bet vietām, kur to sānu malas vai klinšakmens starp­sienas izdrupušas, baseina dibens līdzinās milzīgai me- duskārei ar salauzītām šūnām.

Dažreiz šīs akas ir sausas, bet parasti tajās ir ūdens, kas nereti piepilda arī visu lielo baseinu.

Šīs dabiskās ūdenskrātuves dažreiz atrodas līdzenu klajumu vidū, bet vienmēr tieši tām apkārt paceļas pau­guri un atsevišķas klinšu radzes, ko klāj mūžam zaļojošo koku biezoknis. Tur aug lielziedu magnolija, sarkanais lauru koks, dzeltenais sandalkoks, cietlapu ozols, zīdkoks un vairākas vēdekļpalmu pasugas. Nereti šie ēnainie Floridas džungļu stūrīši sastopami priežu mežā, citreiz tie kā saliņas okeānā paceļas zaļas savannas vidū.

Tie tad ari ir slavenie Floridas «homoki», kas daudz­kārt pieminēti stāstos par šās zemes indiāņu kariem.

Viens no tiem tātad atradās tūlīt aiz mūsu apelsīnu birzs. Baseinu puslokā ietvēra klinšaini pauguri un ap- ēnoja jau pieminēto mūžam zaļojošo koku tumšās lapot­nes. Ūdens baseinā bija tīrs un skaidrs, un tā dzidrajās dzīlēs augu dienu varēja redzēt rotaļājamies zeltainas un sarkanas zivis, dzeltenos plaužus, raibos asarus un dau­dzus citus skaistus spurainās cilts pārstāvjus. Šis baseins bija mums dabisks zivju dīķis, un bez tam tas noderēja mūsu ģimenei ikā peldvieta, jo karstajā Floridas klimatā peldēšanās nav tikai izprieca, bet gan nepieciešamība.

No mājas uz baseinu cauri apelsīnu birzij veda gran­tēts celiņš, un pašā dīķa malā bija novietotas lielas akmens plātnes, lāi ! peldētājam būtu ērti iekļūt ūdenī.

Protams, šās peldētavas atspirdzinošo veldzi drīkstēja izmantot tikai baltie ģimenes locekļi.

Aiz homoka pletās plantācijas apstrādātie lauki, kas sniedzās līdz pat tālumā redzamajam ciprešu un balto ciedru mežam. Tur sākās necaurejams dumbrājs, kas aiz­stiepās jūdzēm tālu.

Vienā pusē tīrumiem pienāca klāt plašs, neiežogots līdzenums, noaudzis ar biezu zāli. Tā bija savanna, da­biska pļava, kur ganījās plantācijas lopi un zirgi. Tur bieži parādījās arī brieži un meža tītaru bari.

Es biju tieši tajā vecumā, kad zēni mēdz aizrauties ar medībām. Kā vairums Dienvidu štatu jaunekļu, kam lāgā nekā cita nav ko darīt, es gandrīz augu dienu pava­dīju medījot un ar visu sirds kaismi nodevos šim spor­tam. Tēvs imain bija sagādājis pāri brīnišķīgu kurtu, un vislabāk man patika paslēpties biezoknī pie dīķa, nogai­dīt, kamēr brieži vai tītari pienāk tuvumā, un tad dzīt tos ar suņiem pāri savannai. Sādā veidā man daudzreiz izdevās nomedīt kā vienus, tā otrus, jo ātrie kurti spēj viegli panākt ari tītarus.

Parasti es šai iemīļotajai nodarbībai izvēlējos agrās rīta stundas, kad mājās visi vēl gulēja. Tas bija medī­bām vislabākais laiks, jo tad gandrīz vienmēr uz savan­nas iznāca gaidītais medījums.

Kādu rītu es kā parasti devos uz savu paslēptuvi pie dīķa un uzrāpos uz plakanas klints, kur pietika vietas kā man, tā maniem suņiem. No šejienes es varēju pārredzēt visu klajumu un novērot, ikas tur notiek, pats paliekot nepamanīts. Maignolija's platās lapas mani pilnīgi pa­slēpa, bet pa to spraugām es netraucēti varēju izlūkot apkārtni.