T. Main-Rids: OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tajā rītā es atnācu šurp jau pirms saullēkta. Zirgi vēl atradās staļļos un govis laidarā. Pārlaidis skatienu savannai, es uzreiz redzēju, ka tā ir pilnīgi tukša. Ari briežu šorīt nebija, visā plašajā klajumā nerēgojās ne­viens pats ragu žuburs.

Es jutos mazliet sarūgtināts. Mana māte todien gai­dīja viesus un bija izteikusi vēlēšanos tos pusdienās pa­cienāt ar brieža cepeti. Es biju apsolījis, ka viņa to varēs, un nu, redzot tukšo savannu, jutos nepatīkami vīlies.

Es biju arī mazliet pārsteigts. Tas bija kaut kas

neparasts. Gandrīz katru ritu šajās plašajās ganībās vienā vai otrā vietā mēdza baroties brieži.

Vai kāds agrīns mednieks būtu aizsteidzies man priekšā? Pilnīgi iespējams. Varbūt jaunais Ringolds no kaimiņu plantācijas vai kāds no indiāņu medniekiem, kuri, šķiet, vispār nekad neguļ. Skaidrs, ka kāds te ir bijis pirms manis un aizbaidījis medījumu.

Savanna skaitījās brīva teritorija, un ikviens, kam patika, varēja tur medīt vai ganīt savus lopus. Tā bija visu kopējs īpašums un nepiederēja nevienam no plan- tatoriem — valsts zeme, kas nebija vēl pārdota.

Droši vien te bija bijis Ringolds vai arī vecais Hik- mens, aligatoru mednieks, kas dzīvoja uz mūsu plantāci­jas robežas. Vai varbūt kāds indiānis no upes pretējā krasta?

Tā minēdams, es mēģināju izskaidrot apstākli, ka uz savannas nebija briežu.

Es jutos apbēdināts. Es nevarēšu izpildīt savu solī­jumu, un pusdienās nebūs brieža cepeša. Kādu tītaru jau es varētu nomedīt, tie iznāk uz savannas vēlāk. Rāmajā un skanīgajā rītā es skaidri sadzirdēju viņu skaļo «bul­durēšanu» tālā meža augsto koku galotnēs. Bet tie mani neinteresēja — mājās pieliekamajā jau stāvēja vesel's pāris, ko es-b'iju pārnesis iepriekšējā dienā. Es negribēju tītarus, es gribēju brieža cepeti.

Lai to dabūtu, man gribot negribot vajadzēja izmēģi­nāt ci'tu medīšanas taktiku. Man bija līdz bise, es varēju doties uz mežu un tur kādā paslēptuvē nogaidīt parādā­mies briežus. Bet vēl prātīgāk būtu aiziet pie vecā Hik- mena, varbūt viņš varēs manās bēdās palīdzēt. Iespējams, ka viņš jau rīta agrumā būs izmēģinājis roku un tādā gadījumā bez brieža gaļas vis mājās nebūs pārnācis. Es varēšu kādu gabalu paņemt no viņa, un mans solījums būs izpildīts.

Saules ripa pašreiz pacēlās virs horizonta. Tās stari skāra tālo ciprešu galotnes, un gaiši zaļās lapas iezai- a gojās zeltainā mirdzumā.

Jau nolēmis atstāt savu paslēptuvi, es vēlreiz pār­laidu skatienu savannai un pēkšņi ieraudzīju kaut ko tādu, kas man lika grozīt savu nodomu un palikt uz klints.

Tajā 'klajuma stūri, 'kur kāršu sēta atdalīja savannu no tīrumiem, ciprešu meža malā izskrēja briežu bars.

«Ahāl» es nodomāju. «Tie ir bijuši pamieloties ar jau­najiem kukurūzas stādiem.»

Es paskatījos uz to vietu, kur, kā man šķita, brieži varēja būt iznākuši no kukurūzas lauka. Es zināju, ka pie paša stūra sētā ir paliela sprauga ar izņemamām kār­tīm. Taču es skaidri redzēju, ka tās visas ir savā vietā!

Tātad brieži nebija bijuši tīrumā? Viņi taču nevarēja būt pārlēkuši sētu, jo tā bija krietni augsta. Arī spraugas vietā kārtis sniedzās tikpat augstu. Acīm redzot viņi bija tikko iznākuši no meža.

Tūlīt es ievēroju arī to, ka dzīvnieki skrēja ļoti ātri, it kā tos būtu satraucis ienaidnieka tuvums.

Vai tos vajātu kāds mednieks? Kas gan? Varbūt ve­cais Hikmens vai Ringolds?

Es nenolaidu acis no mežmalas, bet labu brītiņu ne­viena neredzeju.

«Vai briežus būtu izbaidījis lūsis vai lācis? Ja tā, tad tie neaizskries tālu un es vēl varēšu ļaut vaļu saviem kurtiem. Varbūt…»

Es nepaguvu izdomāt šo domu līdz galam, kad pēkšņi ieraudzīju to, no kā tik trauksmaini bēga brieži. Tas ne­bija ne lūsis, ne lācis, bet cilvēks.

No ciprešu tumšās ēnas iznāca kāds vīrs. Saule vēl arvien apspīdēja tikai koku galotnes, bet arī lejā jau bija pietiekami gaišs, lai varētu atšķirt cilvēka stāvu un pat pazīt, kas tas tāds ir. Tas nebija ne Ringolds, ne Hikmens un ari ne indiānis. Viņa apģērbs — zilās kokvilnas bik­ses, svītrotais krekls un palmu lapu cepure — man bija labi pazīstams. Tā ģērbās mūsu mežstrādnieks. Šis cil­vēks bija Dzeltenais Džeks.

Šis atklājums mani pārsteidza. Ko gan mulats varēja darīt mežā tik agrā rīta stundā? Viņš nepavisam nebija no čaklajiem, tieši otrādi — no rītiem grūti nācās viņu dabūt augšā un pie darba. Mednieks viņš nebija — tādas lietas viņu neinteresēja. Es nekad netiku redzējis, ka viņš būtu mēģinājis ko nomedīt, kaut gan, pastāvīgi strādā­dams mežā, bija labi iepazinis visu tā iemītnieku para­dumus un uzturēšanās vietas. Kāpēc viņš bija izgājis no mājām šajā rītā?

Es paliku savā paslēptuvē, lai viņu novērotu, bet arī briežus neiziaidu no acīm.

Drīz man kļuva skaidrs, ka tos mulats nevajā, jo, iznācis no meža, viņš nogriezās gar tā malu gluži pretēja virzienā, nekā bija aizskrējis briežu bars. Viņš devās taisnā ceļā uz sētas spraugu, kas veda uz kukurūzas lauku.

Es ievēroju, ka viņš iet ļoti lēnām un saliecies; izska­tījās, ka viņam pie kājām kaut kas kūņojas — it kā suns, tikai ļoti mazs. Varbūt oposums, es nodomāju, jo tam bija balta spalva kā šim zvēriņam, taču pa gabalu es ne­varēju skaidri izšķirt, vai tas ir oposums vai kucēns. To­mēr man vairāk likās, ka tas ir šis soinainais dzīvnie­ciņš. Laikam mulats to bija mežā noķēris un nu veda sev līdz, piesietu auklā.

Viņa rīcībā nebija nekā dīvaina vai neiespējama. Mu­lats iepriekšējā dienā varēja būt atradis oposuma alu un izlicis slazdu. Naktī zvēriņš bija tajā iekļuvis, un tagad viņš to veda uz mājām. Mani pārsteidza vienīgi tas, ka puisis bija sācis nodarboties ar medībām, bet arī tam es atradu izskaidrojumu. Es atcerējos, ika nēģeri ir ļoti kāri uz oposuma gaļu, un Dzeltenais Džeks nebija nekāds iz­ņēmums. Varbūt viņš vakar bija redzējis, ka šo te var viegli noķert, un nolēmis sagādāt sev cepeti.

Taou kādēļ gan viņš to inenesa rokās, bet veda, pareizāk sakot, vilka sev līdz? Šis zvēriņš, es zināju, nebija saitē vedams. Un vēl es ievēroju, ka laiku pa laikam viņš noliecās pie tā it kā labinādams.

Es biju pilnīgā nesaprašanā. Tas tomēr nevarēja būt oposums.

Es uzmanīgi vēroju mulatu, kamēr viņš nonāca iepre­tim sētas spraugai. Es gaidīju, ka viņš kāps pāri kārtīm, jo caur kukurūzas lauku bija vistaisnākais ceļš uz mā­jām. Protams, viņš izvēlējās šo ceļu, taču, man par iz­brīnu, nekāpa vis pāri, kā parasti, bet gan izcēla kārtis ārā citu pēc citas līdz pašai apakšējai un vēl nogrūda tās sānis, atstādams spraugu pilnīgi vaļā!

Tad viņš izgāja cauri, tāpat saliecies ielīda labībā un nozuda aiz jaunās kukurūzas platajām lapām.

Kādu bridi es neredzēju ne vi'ņu, ne balto dzīvnieciņu, ko viņš tik dīvainā veidā vilka sev līdz. Es palūkojos uz briežiem. Tie bija jau nomierinājušies un tagad rāmi ganījās 'gandrīz pašā savannas vidū.

Taču iman neizgāja no prāta savādās izdarības, kam es tikko biju bijis liecinieks, un atkal mans skatiens pie­vērsās vietai, 'kur es pirms brīža redzēju nozūdam mulatu.

Viņš vēl arvien atradās kukurūzas laukā un nebija saskatāms, bet tai pašā acumirklī es pamanīju kaut ko tādu, kas man sagādāja jaunu pārsteigumu.