T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Visapkārt skan putnu balsis. Dzeltenā vālodze, kuras ligzda ir kaut kur apelsīnu birzī, ik pa brīdim nosvilpj savu plūstošo dziesmu, un mēdītājs putns, tupēdams bū­rītī uz terases, atkārto to dažādās variācijās. Starp mag- nolijas ziediem laidelējas sarkanais kardināla putns un zilais sīlis, un jautrais atdarinātājs ņemas mēdīt arī viņus abus. Reizēm tas atdarina zaļo papagai'līšu pļāpā­šanu, kuri lejā pie upes ķīvējas ap lielo ciprešu sēklām, vai arī atkārto meža ibisu kliedzienus, kas atskan no tā­lajām ezera saliņām. Laiku pa laikam viņš spalgi ieķēr­cās, tāpat kā spāniešu slokas, kas sidrabotiem spārniem lidinās virs pļaviņas. Suņa riešanu, kaķa ņaudēšanu, mūļu kluso īdēšanu un zirgu zviegšanu, pat cilvēku balsis — visas dzirdētās skaņas mēģina atdarināt šis daudzpusī­gais un nepārspējamais dziedonis.

Aiz dzīvojamās mājas paveras citāds skats, varbūt gan ne tik krāšņs, bet možuma un rosmes pilns. Tur kūsā indigo plantācijas darba dzīve.

Liel's, ar sētu iežogots laukums veido plantācijas plašo pagalmu. Gandrīz pašā tā vidū atrodas milzīga nojume, kas aizņem apmēram pusakra platību un balstās uz stip­riem koka stabiem. Nojumē redzami lieli, iegareni toveri, kas izcirsti no resniem ciprešu stumbriem. Tie ir salikti pa trīs cits uz cita un savienoti ar spundēm. Tajos vēr­tīgais augs tiek mērcēts un iegūta skaistā zilā krāsa.

Aiz nojumes rindās stāv mazas, jaukas, pilnīgi vie­nādas būdiņas, un pie katras no tām ir sava apelsīnu birzīte. Briestošie augļi un baltie, vaskainie ziedi pie­pilda gaisu ar patīkamu smaržu. Sajās būdiņās dzīvo nēģeri. Šur un tur, kā torņi paceldamās augšup vai maigi nolīkdamas pār jumtiem, aug tās pašas dižciltīgās pal­mas, kas rotā pļaviņu mājas priekšā. Iežogojumā ir vēl arī citas ēkas — smagnējas neaptēstu baļķu būves ar dēļu jumtiem — stallis, labības klēts un virtuve, kuru ar dzīvojamo ēku savieno gara, vaļēja galerija ar skaidu jumtu, kas atbalstīts uz smaržīgā sarkanā ciedra stabiem.

Ai'z iežogojuma paveras plaši lauki, ko tālumā kā melna siena norobežo ciprešu mežs, aizsegdams apvārsni.

Šajos tīrumos tiek audzēta galvenā plantācijas kultūra — vērtīgais indigo, bet viens otrs stūrītis ierādīts arī citiem augiem. Tur ir kukurūza un saldie kartupeļi jeb batātes, nedaudz rīsa un cukurniedru. Tie nav domāti pārdošanai, bet tikai pašu uztura vajadzībām.

Indigo ir iesēts taisnās rindās ar vienādām atstarpēm. Te var redzēt šo augu dažādās attīstības pakāpēs: vienā laukā stādiņi tikko sadīguši virs iesarkanās zemes un to lapiņas izskatās līdzīgas jaunam āboliņam, citur indigo ir jau vairāk nekā divu pēdu garumā, atgādina papardes un lepojas ar gaiši zaļām, plūksnainām lapām, kādas rak­sturīgas lielākajai daļai pākšaugu, tā apliecinot savu piederību pie šās dzimtas. Dažiem augiem jau nobrieduši tauriņiem līdzīgo ziedu pumpuri, bet reti kad tiem ļauts uzplaukt pilnā krāšņumā. Tos gaida cits liktenis, un pļā­vējs nesaudzīgi pārtrauc sārto ziedu nedzīvoto mūžu.

Vīrieši ir tērpušies savās darba drēbēs: platās kok­vilnas biksēs un rupjos, krāsainos kreklos. Galvā viņiem ir no palmu lapām pītas cepures. Vienam otram redz ari švītīgāku apģērbu. Dažiem ķermeņa augšdaļa ir kaila, un viņu melnā āda laistās saulē kā ebenkoks. Sievietes ar saviem svītrainajiem katūna brunčiem un aubītes veidā sasietajiem spilgti rūtotajiem lakatiņiem izskatās košāk ģērbušās. Dažām ir pavisam gaumīgi un glīti tērpi, un turbānveidīgi uzspraustie mati padara tās ļoti pievil­cīgas.

Kā vīrieši, tā sievietes plantācijā tiek nodarbināti indigo apstrādāšanā un krāsas iegūšanā. Daži pļauj au­gus ar sirpjiem un sien kūlīšos, citi nes tos no tīruma uz lielo nojumi. Tur kāds pāris strādnieku samet augus augšējā toverī izmērcēšanai; daži rosās pie citiem tove­riem, novadot ūdeni un to sakuļot; vēl citi ar liekšķerēm sagrābj radušās nogulsnes notecināmos maisos, bet daži jau žāvē tās un taisa krāsu. Katram ir savs pienākums, un šķiet, ka visi strādā ar prieku. Viņi smejas, tērzē, ap­mainās jokiem un dzied, un gandrīz nepārtraukti dzirda­mas viņu jautrās balsis.

Un tomēr viņi visi ir vergi — mana tēva vergi. Viņš apietas ar tiem labi, un pavisam reti pie mums tiek cilāta pletne. Tādēļ ari ļaudis ir tik labā noskaņojumā un priecīgi.

Man spilgti un neizdzēšami iespiedušās atmiņā šīs senās, jaukās ainas. Tā bija mana bērnu dienu pasaule.

Katrā plantācijā ir savs «ļaundaris», nereti pat vai­rāki, bet vienmēr viens no tiem savā ļaunumā ir nepār­spējams. Pie mums tāds bija «Dzeltenais Džeks».

Viņš bija jauns mulats, diezgan glīts, bet īgns un drūms pēc dabas. Vienā otrā gadījumā viņš bija parādī­jis, ka var būt ļoti atriebīgs un nežēlīgs.

Šādas rakstura īpašības daudz biežāk piemīt mula­tiem nekā nēģeriem. Un šo psiholoģisko atšķirību var izskaidrot ar to, ka mulats lepojas ar savu gaišāko ādas krāsu, uzskata sevi pārāku par nēģeri kā garīgā, tā fi­ziskā ziņā un līdz ar to asāk izjūt savu pazemojošo stā­vokli kā netaisnību.

Turpretim nēģeris reti kad izturas kā bezjūtīgs mežo­nis. Cilvēces dzīves drāmā viņš ir upuris, bet ne ļaun­daris. Vienmēr un visur — gan savā paša zemē, gan svešā — viņš ir bijis cietējs, bet tomēr viņa dvēselē nav niknuma un atriebības kāres. Visā pasaulē nav labākas sirds par to, kas pukst Āfrikas melnā cilvēka krūtīs.

Dzeltenais Džeks bija īsts ļaunuma iemiesojums. Ne­žēlība bija jau pašā viņa dabā, acīm redzot iedzimta. Viņa tēvs bija bijis spānietis, māte — nēģeriete. Un viņa tēvs pats savu dēlu bija pārdevis manam tēvam!

Ja māte ir verdzene, arī dēlam jākļūst par vergu. Tam, .ka viņa tēvs ir brīvs cilvēks, nav nekādas nozīmes. Amerikas indiāņu un nēģeru vidū bērna dzīvi nosaka mā­tes liktenis. Tikai baltās sievietes bērni iegūst balto cil­vēku tiesības.

Par «Dzelteno Džeku» mulats bija iesaukts tādēļ, ka plantācijā dzīvoja vēl arī otrs Džekobs — «Melnais Džeks». Viņi bija apmēram viena vecuma un auguma, bet tā arī bija vienīgā līdzība. Pēc rakstura viņi atšķīrās viens no otra vēl vairāk nekā pēc ādas krāsas. Dzeltenajam Džekaim gan bija gaišāka āda, toties Melnajam Džekam labāka sirds. Arī viņu abu sejas izteiksmes atšķīrās kā diena un nakts — viens drūmi glūnēja caur pieri, otrs jautri smaidīja. Nēģera baltie zobi vienmēr bija atsegti smaidā, bet mulats smaidīja tikai tad, kad viņam bija padomā kāda ļaundarība.

Melnais Džeks bija dzimis Virdžīnijā. Jau vecajā plantācijā viņš bija kalpojis manam tēvam un vēlāk at­nācis tam līdz uz šejieni. Viņš, kā tas nereti mēdz būt, ar visu sirdi bija pieķēries savam saimniekam, uzskatīja sevi par mūsu ģimenes locekli un jutās ļoti 1 laimīgs, ka nes mūsu vārdu. Kā visi nēģeri, kas dzimuši «vecajā ko­lonijā», viņš ar to visai lepojās. Pārējo nēģeru vidū «Virdžlnijas melnie» bauda vislielāko cieņu.

Melnais Džeks nepavisam nebija neglīts. Viņa sejas panti bija gandrīz tādi kā mulatam, viņam nebija ne nē­ģeriem raksturīgo biezo lūpu, ne plakanā deguna, ne slīpās pieres, jo šīs rases īpatnības nepiemīt visiem indivīdiem. Es esmu redzējis tīrasinīgus nēģerus ar pil­nīgi pareiziem sejas pantiem, un tāds bija arī Melnais Džeks. Un augums viņam bija tik nevainojams, kads varētu būt etiopiešu Apolonam.