T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Sasodīta būšana! — viņš sacīja ar stipru īru akcentu. — Tas ir visdīvainākais gadījums, ar kādu jeb­kad tavam padevīgajam draugam nācies sastapties. Mozus māte! Tam zellim vajag būt paša nelabā iemie­sojumam. Džordžij, manu zēn, vai tu esi paskatījies uz viņa kājām?

Neraugoties uz savu uzvārdu un īrisko izloksni, Car­lijs nebija no Īrijas, bet tikai īra dēls. Viņš bija dzimis ņujorkietis un, ja gribēja, varēja runāt nevainojami angliski, taču kādas dīvainas iedomas dēļ, gribēdams iz­likties oriģināls, deva priekšroku savu senču izloksnei un draugu sabiedrībā parasti to lietoja ar visiem sulīga­jiem īsta īru zemnieka izteicieniem.

Viņš vispār bija diezgan īpatns puisis, taču caur un cauri goda vīrs un īsti uzticams draugs. Viņš nebija ari muļķis un nekādā ziņā no tiem, kas ļauj sev «kāpt uz varžacīm». Viņš jau bija kļuvis slavens .kā divu vai trīs divkauju dalībnieks, kurās uzstājies gan kā duelants, gan sekundants, un šās savas kaislības dēļ izpelnījies apzīmē­jumu «kauties kārais Gallagers». Es jau bez jautāšanas zināju, kāds būs viņa padoms: «Katrā ziņā izaicini šo nelieti uz divkauju!»

Es pateicu, ka negribu atklāt Ringoldam izaicināju­ma patieso iemeslu.

— Patiešām, manu zēn! Tev ir taisnība, bet par to nav ko raizēties.

— Kā tā?

— Izdari tā, lai šis blēdis izaicina tevi. Tā būs labāk, pie tam tādā gadījumā tu varēsi izvēlēties ieročus.

— Bet kā lai es to izdaru?

— Ak tu manu nevainīgo puisīt! Tas ir tikpat viegli ka nošļukt no siena stirpas. Nosauc viņu par meli, bet, ja ar šo apvainojumu vēl nepietiek, tad parauj viņu aiz deguna vai iepurini tā riebīgajā ģīmī tabaku. Tas viņu iekustinās, es tev galvoju.

— Ejam, manu zēn! — turpināja mans nadzīgais padomdevējs, dodamies uz durvīm. — Kur lai meklē šo misteru Ringoldu? Dabū man rokā šo tipu, un es tev paradīšu, kā paskrāpēt viņa pogas. Nu, nāc jel!

Man sevišķi nepatika šis rīcības plāns, bet, neatraz­dams sevī spēka pretoties, es sekoju temperamentīgajam ķeltu pēctecim.

Mēs tikko bijām izgājuši laukā, kad ieraudzījām to, kuru meklējām. Viņš stāvēja netālu no lieveņa, sarunā­damies ar dažiem virsniekiem, kuru vidū bija arī jau pieminētais frants, ko mēdza dēvēt par «Skaistuli Skotu». Pēdējais bija virspavēlnieka adjutants un arī radinieks.

Es parādīju savam draugam Ringoldu.

— Tas, civildrēbēs, ir viņš, — es sacīju.

— O, cilvēkbērns, tev nemaz nevajag man viņu īpaši rādīt, tās čūskas acis jau runā pašas par sevi. Goda vārds, tam gan ir caur un cauri neveselīgs skats. Šim zellim nav jābaidās no ūdens, jūra viņu neņems pretī. Paklausies, Džordžij, manu zēn, — Gallagers turpināja, pagriezdamies pret mani un sākdams runāt nopietnākā tonī, — ievēro uz mata, ko es tev teikšu! Vispirms uzmin viņam uz kāju pirkstiem un paskaties, kā viņš to uzņems.

l$6

Tam zellim noteikti ir varžacis: vai neredzi, cik mazus zābaciņus viņš valkā? Uzsper tā, lai viņš dabū pamatīgi just un iebļaujas. Skaidrs, ka viņš prasīs, lai tu atvai­nojies, viņš nevar to neprasīt, bet tu neatvainosies. Droši vien ar to pašu pietiks, un tālākās ceremonijas būs lie­kas. Ja ne, tad, velns lai parauj, dod viņam spērienu pa sēžamvietu!

— Nē, Gallager, — es sacīju, jo man nepatika šāds priekšlikums. — Tas nekur neder.

— Kas par niekiem! Kāpēc gan ne? Tu taču netaisies atkāpties, ko? Padomā, cilvēkbērns! Nelietis, kas grib tevi noslepkavot un varbūt kādu dienu to arī izdarīs, ja tu ļausi viņam izbēgt.

— Tā tas ir, bet…

— Fu! Nekādu bet! Iesim klāt un paklausīsimies, par ko viņi runā. Gan es tev atradīšu izdevību, vai arī mani nesauc par Gallageru!

Vēl nevarēdams izlemt, kā rīkoties, es sekoju savam draugam un pievienojos virsnieku grupiņai.

Protams, man nenāca ne prātā paklausīt Gallagera padomam. Es cerēju, ka varbūt kāds pavērsiens sarunā sagādās man kāroto izdevību, neķeroties pie tik rup­jiem izlēcieniem.

Manas cerības piepildījās. Šķita, ka Erenss Ringolds izaicina pašu likteni, jo, tikko es biju piegājis klāt, kad jau viņš deva man pietiekamu iemeslu uzsākt ķildu.

— Ja runājam par indiāņu skaistulēm, — viņš sacīja, — tad nevienam pie viņām nav bijuši tādi panākumi kā Skotam. Viņš ir tēlojis donžuānu visu laiku, kopš atro­das fortā.

—Ā! — iesaucās viens no jaunieradušamies virsnie­kiem. — Tas mūs nepārsteidz. Viņš ir bijis īsts siržu lau­zējs, kamēr vien es viņu pazīstu. Vīrietim, kas bija tik neatvairāms Saratogas skaistulēm, gan nenāksies grūti iegūt indiāņu meičas sirdi.

— Neesiet par to tik pārliecināts, kapteini Roberts! Dažreiz šīs .mežu jaunavas ir ļoti atturīgas pret mums, baltajiem kavalieriem. Leitnants Skots ilgi lenca savu pašreizējo sirdsdāmu, iekams spēja viņu iekarot. Vai ne tā, leitnant?

— Nieki! — atbildēja švītīgais Skots, uzputīgi pa­vīpsnādams.

— Bet beidzot viņa 'padevās? — sacīja Robertss, jautājoši 'pievērsdamies Skotam.

Fran-ts nekā neatbildēja, (taču viņa muļķīgais smīns acīm redzot bija jāsaprot kā apstiprinājums.

— O jā, — ieteicās Ringolds, — beidzot viņa pade­vās un, kā dzird, tagad esot Skota mīļākā.

— Kā viņu sauc?

— Pauela, miss Pauela.

— Ko? Tas taču nav indiāņu vārds.

— Nē, džentlmeņi, šī lēdija nav mežone, varu jums to apgalvot. Viņa prot spēlēt un dziedāt, arī lasīt un rakstīt jaukas mīlestības vēstules. Vai nav tā, leitnant?

Pirms Skots paguva kaut ko atbildēt, kāds cits ie­jautājās:

— Vai tas nav jaunā virsaiša vārds, kuru tikko kā arestēja?

— Jā gan, — Ringolds atbildēja, — tas ir šā puiša vārds. Es aizmiirsu pateikt, ka tā ir viņa māsa.

— Ko jūs sakāt! Oceolas māsa?

— Tieši tā un ne citādi — metise, tāpat kā viņš. Pie baltajiem viņi ir pazīstami kā P.aueli, jo tā sauca veco, cienījamo džentlmeni, viņu tēvu. Oceola, kas no­zīmē «Uzlecošā Saule», ir vārds, ar kuru viņš pazīstams seminolu vidū, bet viņas indiāņu vārds… o, tas tiešām ir reti jauks vārdiņš!

— Kāds tad? Pasakiet to, lai mēs paši varam spriest.

— Majumi.

— Patiešām ļoti jauks vārds!

— Skaists! Ja arī pati jaunava ir tikpat skaista kā viņas vārds, tad Skotam ir varen laimējies.

— O, viņa ir īsts daiļuma iemiesojums! Acis valgi mirdzošas un kvēlas mīlas pilnas, garas skropstas, lū­pas saldas kā medus, augums slaids, krūtis augstas^un vingras, kājas kā Kipras dievietei, pēdiņas kā Pelnrušķī­tei, — vārdu sakot, pati pilnība.

— Brīnišķīgi! SkotjJūs esat laimīgākais cilvēks pa­saulē. Bet, sakiet, Ringoid, vai jūs runājat nopietni? Vai viņš tiešām ir iekarojis šo indiāņu dievieti? Goda vārds — viņam tas ir izdevies? Jūs saprotat, ko es do­māju?

— Neapšaubāmi! — skanējia atbilde.

Līdz šim brīdim es nebiju iejaucies. Paši pirmie šās sarunas vārdi bija iedarbojušies uz mani kā ļauna bur­vība, un es stāvēju kā pienaglots. Manas domas juka, un likās, ka caur sirdi plūst nevis asinis, bet kausēts svins. Pašpārliecinātie apgalvojumi bija mani tā satrie- ikuši, ka es labu brīdi cīnījos ar elpas trūkumu, un ne viens vien no klātesošajiem pamanīja, cik ļoti šis dia­logs mani uztraucis.

Pēc brīža es .mazliet nomierinājos, pareizāk sakot, manī nobrieda apņēmība rīkoties. Tieši izmisums, kas bija mani pārņēmis, palīdzēja man atgūt aukstasinību, un, kad Ringolds izmeta vīzdegunīgo atbildi, es biju igatavs spert izšķirošo soli.