T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Rupjie vārdi nenonāca līdz pilnvarotā ausīm. Viņš nedzirdēja pat nicinošos smieklus, kas tiem sekoja, jo tagad visa viņa uzmanība bija pievērsta vienam cilvē­kam — visjaunākajam no virsaišiem, kas stāvēja rindas galā, — Oceolam.

Līdz šim brīdim jaunais virsaitis nebija runājis gan­drīz ne vārda, vienīgi tad, kad Čarlzs Omatla paņēma spalvu, viņš bija to nosaucis par nodevēju.

Viņš nebija palicis visu laiku savā sākotnējā pozā, un arī sejā vairs neredzēja agrākās vienaldzības. Ar žestiem un mīmiku viņš dzīvi reaģēja uz visu notiekošo, necenzdamies slēpt savas izjūtas aiz mākslota stoicisma maskas, jo tas nebija viņa dabā. Viņš bija sirsnīgi smē­jies par Lēcēja asprātību, aplaudējis Ābrama un citu patriotiskajai nostājai un tikpat neviltoti izrādījis savu sašutumu par nodevēju rīcību.

Tagad bija pienākusi viņa kārta izteikties, un viņš necili stāvēja savā vietā, gaidīdams, kad to uzrunās. Visi citi tika nosaukti vārdā, jo visu viņu vārdi ģenerā­lim un tā tulkiem bija labi zināmi.

Lieki teikt, ka šajā kritiskajā momentā iestājās sa­springts klusums. Ierindā stāvošie kareivji, indiāņu kara­vīri, visi, visi šķita gaidās aizturējuši elpu, it kā ikviens, kas šeit atradās, nojaustu tuvojošos scēnu.

Kas attiecas uz mani, tad es biju pilnīgi pārliecināts, ka notiks eksplozija, un tāpat kā pārējie stāvēju, gaidās sastindzis.

Pilnvarotais pārtrauca klusumu ar vārdiem:

— Beidzot mēs esam nonākuši pie jums, Pauel. Pirms pārejam pie lietas, atļaujiet jautāt, — vai jūs esat atzīts par virsaiti?

Tie bija apvainojoši vārdi, izteikti apvainojošā tonī. Un šis apvainojums bija tīšs un gribēts, kā to skaidri liecināja runātāja sejas izteiksme. Viņa skatienā bija ļaunprātība, ļaunprātība un pārliecība par sagaidāmo uzvaru.

Jautājums bija nevietā un pilnīgi lieks. Tompsons gluži labi zināja, ka Pauels ir virsaitis, taisnība — apakš- virsaitis, bet tomēr virsaitis, «Sarkano nūju» cilts kara virsaitis, kura bija pati kareivīgākā no visām seminolu ciltīm. Šis jautājums bija tīrā provokācija. Aģents gri­bēja izraisīt dusmu uzliesmojumu cilvēkā, ko visi pazina kā strauju pēc rakstura.

Dīvaini, bet apvainojums neiedarbojās vai vismaz tā šķita. Tie, kas bija gaidījuši dusmīgu atbildi, pievīlās. Oceola neko neatbildēja. Vienīgi viņa sejā parādījās savāds smaids. Tas nebija ne ļauns, ne arī ņirdzīgs smīns, bet drīzāk gan klusa, lepna nievājuma smaids, ar kādu džentlmenis apveltītu nelieti, kas viņu apvaino. Tiem, kas to redzēja, radās iespaids, ka jaunais virsaitis tur zem sava goda atbildēt aģentam un ka apvainojums viņam šķiet pārāk rupjš, kāds tas tiešām arī bija, lai uz to kaut kā reaģētu. Tāds iespaids palika man un arī daudziem citiem.

Ja pilnvarotajam būtu kaut cik smalkjūtības, Oceolas nievājošais skatiens būtu viņu apklusinājis vai vismaz licis izmainīt savu taktiku. Bet nē — šā plebejiskā ierēdņa rupjajai dvēselei bija svešas kauna jūtas, tāpat kā taisnīgums, un, neņemdams vērā atraidījumu, viņš turpināja savu intrigu.

— Es prasu, vai jūs esat virsaitis? — viņš atkārtoja jautājumu vēl apvainojošākā tonī. — Vai jums ir tiesī­bas parakstīt līgumu?

Šoreiz uz viņa jautājumiem atbildēja, pie tam kāds ducis balsu uzreiz. Puslokā stāvošie virsaiši un karavīri, kas atradās aiz viņa, nokliedza atbildi:

— Uzlecošā Saule? Jā, viņš ir virsaitis! Viņam ir tiesības parakstīt.

— Kādēļ jūs steidzaties apšaubīt viņa tiesības? — jautāja Lēcējs, nicīgi iesmiedamies. — Tam būs l'aika diezgan, kad viņš gribēs tās izmantot. Neizskatās, ka viņš pašreiz to gribētu darīt.

— Es gribu gan, —sacīja Oceola, .pievērsdamies ru­nātājam un uzsvērdams katru vārdu. — Man ir tiesības parakstīt, un es parakstīšu.

Grūti aprakstīt, kādu iespaidu atstāja šī negaidītā piekāpšanās. Visi klātesošie — kā baltie, tā indiāņi — jutās bezgala pārsteigti. Pūlis satraukti sakustējās, un to pāršalca juceklīga balsu murdoņa. Visās malās at­skanēja izsaucieni, dažādi pēc sava satura un intonāci­jas, atkarībā no kliedzēju piederības vienai vai otrai pusei. Taču visos tajos varēja saklausīt izbrīnu, dažos priecīgu, citos — ar dusmu vai vilšanās pieskaņu. Va? tas bija Oceola, kas tā runāja? Vai viņi nebija pārklau­sījušies? Vai Uzlecošā Saule jau tik drīz paslēpsies aiz mākoņiem? Pēc visa tā, kas par viņu zināms, pēc visa tā, ko viņš solījis, — vai tiešām viņš kļūs par nodevēju?

Šādi jautājumi cits caur citu atskanēja patriotiski noskaņoto virsaišu un karavīru vidū, turpretim tie, kas piederēja pie pretējās partijas, tik tikko spēja apslēpt savu prieku. Visi zināja, ka Oceolas parakstam būs iz­šķiroša nozīme un līdz ar to pārvietošanās kļūs neno­vēršama. Omatlam vairs nebūs ne no kā jābaidās; nai­dīgie karavīri, kas bija zvērējuši nepiekāpties, varbūt gan vēl turpinās pretoties, taču nebūs vairs vadoņa, kurš varētu apvienot patriotus, kā to bija darījis Oceola. Bez viņa pretošanās kustība apsīks un kļūs nenozīmīga, patriotu lieta būs zaudēta.

Lēcējs, Mākonis, Koa Hadžo un Ābrams, Arpiuki un Pošalla — visi viņi šķita vai mēmi aiz pārsteiguma. Oceola — cilvēks, kam viņi bija dāvājuši nedalītu uz­ticību, drosmīgais opozīcijas vadonis, kas līdz šim ar nesamierināmu naidu vērsās pret katru pārvietošanās atbalstītāju, šis cēlais patriots, uz kuru visi bija tā pa­ļāvušies, nešaubīgi viņam ticēdami, — tagad, cīņas iz­šķirošajā brīdī, kad viņa atkāpšanās varēja kļūt liktenīga visai kustībai, taisījās viņus pamest.

Tā virsaiši sačukstējās savā starpā, tai pašā laikā ar nikniem tīģeru skatieniem apveltīdami Oceolu.

Arī es pats nevarēju saprast, kā izskaidrot Oceolas piekāpšanos. Viņš bija paziņojis savu apņemšanos pa­rakstīt līgumu. Ko tad vēl vairāk? Jaunā virsaiša poza skaidri liecināja, ka viņš ir gatavs to darīt. Šķita, ka viņš tikai vēl gaida aģenta uzaicinājumu.

Kas attiecās uz virsaišu aizdomām par pilnvarotā līdzdalību šai lēmumā, tad es biju pilnīgi pārliecināts, ka tās ir nepamatotas. Ikvienam, kas šai brīdī ieskatītos- Tompsona sejā, kļūtu skaidrs, ka viņš nekā nav iepriekš zinājis. Viņš bija tikpat pārsteigts par Oceolas paziņo­jumu kā ikviens no klātesošajiem vai pat vēl vairak. Negaidītā piekāpšanās bija viņu pilnīgi samulsinājusi,, tā ka viņš labu brīdi nevarēja izdabūt pār lūpām atbildi.

Beidzot viņš stomīdamies izrunāja:

— Ļoti labi, Oceola! Tad iznāciet šeit priekšā un parakstiet.

Tompsona tonis bija izmainījies, tagad viņš runāja pavisam laipnīgi. Viņam bija pavērušās jaunas izredzes.. Oceola parakstīs līgumu un tādējādi piekritīs pārvieto­šanās priekšlikumam. Līdz ar to viņš būs izpildījis val­dības doto uzdevumu, pie tam tik veiksmīgi, ka izpelnī­sies atzinību. Vecais Hikori būs apmierināts un tad…. Kas tad? Kas tālāk? Ne vairs misija uz nožēlojamu me­žoņu cilti, bet postenis sūtniecībā kādā no civilizētās pasaules augstajiem galmiem. Iespējams, ka viņu pat iecels par sūtni? Varbūt Spānijā? …

Ak Vailej Tompson! Tavas gaisa pilis drīz vien tika sagrautas. Tās sabruka tikpat pēkšņi, kā bija uzceltas,, tās sagāzās kā kāršu namiņš.

Oceola iznāca priekšā pie gal'da un pārliecās pār to„ it kā gribētu pārlasīt dokumentu. Viņa acis ātri pārslī­dēja pergamentam, šķita, ka viņš meklē kādu īpašu vietu.