T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Patiesībā tas bija diezgan vienkārši. Aligators bija viņu sagrābis, kā jau mēs domājām, bet puisis pamanī­jies aši iegrūst tam acīs dunci un tādējādi piespiedis rā­puli palaist vaļā savu upuri. Dzeltenais Džeks bija se­kojis jaunā indiāņa piemēram, lietodams to pašu ieroci!

Tas viss notika zem ūdens, jo mulats bija labs nirējs. Kājas viņam bija ievainotas — tādēļ ūdenī parādījās asinis, bet brūces nebija bīstamas un nekavēja viņu cī­nīties tālāk, lai izbēgtu.

Mulats rīkojās piesardzīgi un neiznira ūdens virs­pusē, jekāms nebija piepeldējis pie paša krasta. Tur, no- līkušo zaru aizsegts, viņš bija izlīdis malā un uzrāpies kādā ozolā, kura biezā lapotne to paslēpa no atriebīgo vajātāju acīm. Tā kā viņš bija pilnīgi kails, tam nebija jābaidās, ka pilošais apģērbs varētu viņu nodot, bez tam asinis, kas parādījās virs ūdens, izdarīja bēglim lielu pakalpojumu. Tās ieraudzījuši, mednieki bija pil-

mīgi pārliecināti, ka viņš «nogājis dibenā», un tādēļ vairs nenopūlējās ar tālāku meklēšanu.

Tāds bija Melnā Džeka stāsts par mulata izglābša­nos. Viņš to bija uzzinājis iepriekšējā vakarā no kāda mums draudzīgi noskaņota indiāņa, kas uzturējās fortā. Tas ap'ga'lvojis, ka v.isu to dzirdējis no paša mulata mu­tes.

Tur nebija nekā neticama, taisni otrādi. Ļoti iespē­jams, ka tā bija tīra patiesība. Un šis stāsts uzreiz iz­kliedēja visu mistiku un noslēpumainību, kas bija no­darbinājusi manu prātu.

Melnais Džeks bija uzzinājis arī vēl ko citu. izbē­gušais mulats atradis patvērumu pie kādas pusnēģera cilts, kas mitinājās lielo purvu vidū pie Amazuras upes iztekas. Tur viņš iemantojis vispārējas simpātijās, iz­virzīts par virsaiti un tagad esot pazīstams ar pavārdu Mulatto-miko.

Taču viena lieta man arvien vēl nebija skaidra: kā viņš un Erenss Ringolds kļuvuši par sabiedrotajiem?

Galu galā arī to nenācās grūti uzminēt. Piantatoram nebija sevišķa iemesla ienīst bēgli. Viņa rosība neizde­vušās sodīšanas laikā bija tikai izlikšanās. Mulatam būtu vairāk pamata dusmoties, bet šādu cilvēku drau­dzības un naida jūtas tiek viegli nobīdītas malā, ja vi­ņiem no tā atlec kāds labums, un tās katrā laikā var no­pirkt par zeltu.

Bez šaubām, baltais nelietis bija izmantojis dzeltenā pakalpojumus kādā nekrietnā pasākumā un savukārt tam kādreiz izpalīdzējis. Lai nu kā, skaidrs bija tas, ka «kara cirvis ir ticis aprakts» un ka viņu pašreizējās at­tiecības ir ļoti draudzīgas.

— Džek! — es sacīju, pievērsdamies jautājumam, par kuru es gribēju dzirdēt viņa domas. — Vai man nevaja­dzētu izaicināt Erensu Ringoldu?

— Vai dieniņ, massa Džordž, viņš bez aicināšanas ir ārā jau sen, es redzēju, ka staigā, būs vai divas stun­das. Tam kundziņam nav salds miegs, man domāt, ne­tīra sirdsapziņa nedod gulēt.

— Ak nē, es nedomāju ito, manu Džek.

— Ko tad massa domā?

— Izaicināt viņu uz divkauju —cīnīties ar mani.

— Uht Massa, jūs grib sacīt — duelēties ar zobenu un pistolēm?

— Ar zobeniem, pistolēm vai šautenēm — man vien­alga, kādu ieroci viņš izvēlētos.

— Žēlīgs .dies! Ma.ssa Džordž, nevajg runāt tādas lietas! Ak kungs! Nē, nē… jums ir māte, jums ir māsa. Ja jūs nokauj… kas var zināt… dažreiz bullis nodur slakteri … Tad, massa Džordž, nebūs vairs neviena . .. Kas tad gādās par jūsu māti? Kas būs sargs jūsu māsai Virdžīnijai? Kas vairs aizstāvēs Violu, kas tad aizstāvēs visus mūs no tiem sliktajiem cilvēkiem? … Žēlīgs dies, massa, vajg likt viņu mierā, nevajg viņu izaicināt!

Sai mirklī mani pašu aicināja ārā. Melnā Džeka sir­snīgo lūgšanos pārtrauca tauru skaņas un bungu rīboņa, kas vēstīja sapulces sanākšanu. Nekavēdamies, lai at­bildētu uz sava uztlicamā pavadoņa iebildumiem, es stei­dzos turp, kurp .mani sauca pienākums.

Viss bija tāpat kā vakar: karaspēks cieši saslēgtās rindās kā zila, tēraudā mirdzoša siena, virsnieki pilnā parādes tērpā ar spīdošiem uzplečiem, centrā ģenerālis un ap viņu štāba virsnieki visā savā spožumā, cieši aiz­pogātos formas svārkos; tiem pretī — virsaišu pusloks, kam aizmugurē koncentriskās rindās sastājušies kara­vīri, spalvām izgreznojušies, izkrāsojušies un eksotiski gleznaini; turpat tuvumā redzami zirgi, daži apsegloti un zviedz, citi piesieti un mierīgi ganās; indiāņu sievie­tes savos garajos brunčos skraida šurp turp, maurā ro­taļājas zēni un m,azuļi; pāri kareivju ierindai plīvo ka­rogi, virs sarkanādaino karavīru galvām plandās semi- nolu karogi un vimpeļi; dārd bungas, spalgi skan taures.

Aina bija impozanta, bet tomēr ne tuvu tik iespai­dīga kā iepriekšējā dienā. Vērīga ,aos uzreiz pamanīja, ka virsaišu pusloks sarāvies mazāks un indiāņu kara­

vīru rindas kļuvušas gandrīz uz pusi retākas. Sapulce vairs neatstāja (grandiozu iespaidu, šodien te bija tikai tāds viduvējs pūlis, tā ka visiem pietika vietas virsaišu tuvumā.

Uzreiz bija redzams, ka daudzi virsaiši nav ieradu­šies. Karaļa Onopas te nebija. Britu misiņa kronis — karaliskās varās spožais simbols, kas vakar uzkrītoši bija rēgojies pusloka centrā, — vairs nebija saskatāms. Trūka arī Holatas Miko un citu mazāk ievērojamu vir­saišu, un vienkāršo karavīru sarukušās rindas liecināja, ka šie virsaiši aizveduši līdz arī savus ļaudis. Lielākā daļa no klātesošajiem indiāņiem, kā likās, piederēja Omatlas, Melnā Māla un Ohalas klaniem.

Es redzēju, ka kopā ar saviem karavīriem šeit bija arī Hoitl-metti, Arpiuki, nēģeris Ābrams un Pošaila — punduris. Bet viņi taču nebūs palikuši, lai parakstītu līgumu?

Es pārlaidu skatienu virsaišiem, meklēdams Oceolu. Cilvēku ar tādu augumu un seju nebija grūti ieraudzīt. Viņš stāvēja kā pēdējais tagad sarukušā virsaišu loka pašā kreisajā malā. Pēc sava stāvokļa viņš bija viszemā­kais, bet tas nenozīmēja, ka tāpēc viņam tieši tur būtu bijis jānostājas. Varbūt viņš šo necilo vietu bijia izvēlē­jies aiz sev tik raksturīgās neiebildības un vienkāršības. Oceola patiešām bija visjaunākais no virsaišiem un pēc savas izcelšanās varēja mazāk pretendēt uz pavēlnieka tiesībām nekā pārējie, taču, redzot, kā viņš tur stāvēja, kaut ,arī pašā malā, ikviens gribot negribot juta, ka šis vīrs ir viisu vadonis.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Oceolas izskatā nebija nekā no bravūrības. Viņa poza, kaut gan stalta un cēla, bija brīva un nemākslota. Rokas sakrustotas virs pla­tajām krūtīm, ķermeņa svars balstās uz vienas kājas, etra viegli pavirzīta sānis, sejā miers, un brīžiem vaib­stos pavīd gandrīz vai maiguma izteiksme. Viņš izskatījās gluži kā Apolons vai, nemeklējot salīdzinājumus mitolo­ģijā, kā labi audzināts džentlmenis, kas gaida kādu cere­moniju, kurā tam jābūt vienkārši skatītājam. Līdz šim vēl nebija noticis nekas tāds, kas viņu uztrauktu, vēl nebija atskanējuši vārdi, kuri spētu pamodināt šķietami snaudā iegrimušo garu.

Nepaies ilgs laiks, un nebūs vairs šās miera apdves­tās pozas, šo maigo smaidu nomainīs skarba dusmu iz­teiksme.

Raugoties Oceolas sejā, bija grūti iedomāties šādas pārvērtības iespēju, un tomēr uzmanīgs vērotājs saskatī­tu, ka visa viņa būtne ir kā rāmas debesis pirms tuvojo­šās vētras, kā kluss okeāns, kas vienā mirklī var saban- goties aukas brāzmā, kā guļošs lauva, kurā mazākais iz­aicinājums spēj pamodināt nevaldāmu niknumu.