T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Rimsties, chitta mico! — viņa iesaucās, atkal ap­rādama klaburčūsku. — Un tu ari, ocola chittaV Esiet mierīgas! Tas nav ienaidnieks. Rimstieties, citādi es sa­dragāšu jūsu galvas!

— Labā Eva …

— Ho! Tu mani sauc par labo Evu. Kādreiz varbūt tu mani sauksi par ļauno Evu. Uzklausi mani! — viņa turpināja, paceldama balsi un sākdama runāt ļoti no­pietni. — Uzklausi mani, Džordž Rendolf! Ja tu kādreiz kļūsi ļauns un neuzticīgs kā viņš, kā viņš, tad Hadž-Eva būs tavs ienaidnieks un chitta mico tevi iznīcinās. Tu to darīsi, mans čūsku ķēniņ, vai ne? Ho, ho, ho!

Šķita, ka rāpulis saprot, ko viņa saka, jo pēkšņi tā galva izslējās augšup, spožās, nāvi vēstošās acis iemir­dzējās, it kā no tām pašķiltos uguns dzirksteles, šķeltā, spīdošā mēle izšāvās no mutes un atskanēja klaburčūs- kas draudošais «skir-r-r», kas turpinājās nepārtraukti vairākas sekundes.

— Mierā, mierā! — ārprātīgā sacīja, ar pirkstu kus­tībām likdama čūskai ieņemt agrāko stāvokli. — Tas nav viņš, chitta, tas nav viņš, tu rāpuļu karali! Mierā, es saku!

— Kādēļ tu man draudi, Eva? Tev nav iemesla to darīt.

— Hinklas! Es ticu, skaistais miko, drosmīgais miko, es tev patiešām ticu.

— Bet, iabā Eva, paskaidro man … pastāsti man par…

— Bet es taču tev teicu, Eva, ka man šeit ir uzde­vums. Es nedrīkstu aiziet, pirms neesmu to izpildījis.

— Hulwak! Tas ir bīstami. Kāds uzdevums, miko? Ā, es jau nojaušu. Paskaities! Tur nāk tie, kurus tu gaidi, jā?

— Patiešam, tie ir viņi, man šķiet, — es teicu, ie­raudzīdams abu virsaišu igarās ēnas slīdam gar dīķa tālāko malu.

— Tad pasteidzies, izdari, kas tev darāms, bet ne­zaudē laiku. Tumsā tu sastapsi briesmas. Hadž-Evai tagad jāiet. Ar labu nakti, jaukais miko, ar labu nakti!

Atbildējis viņas atvadu sveicienam, es pagriezos uz otru pusi, lai sagaidītu virsaišus, un dīvainā sarunu biedrene nozuda manam skatienam.

Drīz vien ieradās virsaiši un īsi nodeva savu ziņo­jumu.

Holata Miko bija nojaucis savas teltis un devās pro­jām no nometnes.

Man šie nodevēji bija pārāk pretīgi, lai es kaut mirkli ilgāk uzturētos viņu sabiedrībā, un, saņēmis vaja­dzīgo informāciju, es tūlīt steidzos viņus atstāt.

Ņemot vērā Hadž-Evas brīdinājumu un atcerēda­mies Erensa Ringolda vārdus, es nekavējos atgriezties fortā. Mēness vēl arvien atradās virs horizonta, un tā gaisma mani pasargāja no pēkšņa uzbrukuma briesmām.

Es soļoju ātri un piesardzīgi, turēdamies visu laiku klajumā un ar lielu likumu apiedams katru aizdomīgu vietu, kur varētu būt paslēpies slepkava.

Ne ceļā, ne pie forta sētas es neredzēju nevienas dzī­vas dvēseles, bet, nonācis iepretim vārtiem, netālu no markitanta noliktavas es pamanīju kādu cilvēku, kas, kā šķita, slapstījās aiz baļķiem. Man likās, ka es viņu pa­zinu. Man likās, ka tas bija mulats.

Es būtu sekojis viņam un pārliecinājies, vai tas tie­šām ir Dzeltenais Džeks, bet, tā kā biju jau pagājis ga­rām sargpostenim un uz tā uzsaucienu pateicis paroli, tad negribējās sagādāt sardzei lieku satraukumu, jo vairāk vēl tādēļ, ka man bija pieteikts atgriezties fortā pēc iespējas neuzkrītoši.

Droši vien es satikšu šo no miroņiem augšāmcēlu­šos Džekobu kādu citu reizi, kad nebūšu tik satraukts un kad varbūt man būs labāka izdevība saukt viņu un viņa velnišķīgos sabiedrotos pie atbildības. Ar šo domu es iegāju pa forta vārtiem un devos ar savu ziņojumu uz galvenā virspavēlnieka mītni.

Pavadīt nakti zem viena jumta ar cilvēku, kas grib jūs noslepkavot, nepavisam nav patīkami, un aizmigt tādos apstākļos ir gandrīz neiespējami. Es gulēju ļoti maz, tikai brīžiem iekrizdams nemierīgā snaudā.

Pirms došanās pie miera es netiku redzējis nevienu no Ringoldiem — ne tēvu, ne dēlu, bet es zināju, ka viņi atrodas fortā un paliks šeit kā viesi vēl kādas pāris die­nas. Viņi bija vai nu aizgājuši gulēt pirms manas at­griešanās, vai arī ciemojās pie kāda labi pazīstama virs­nieka. Tā vai citādi, bet es viņus tonakt vairs nesastapu.

Tāpat es nekur nemanīju Spensu un Viljamsu. Sie plenči, ja viņi atradās fortā, droši vien bija apmetušies pie kareivjiem, bet es viņus nemeklēju;

Lielāko nakts daļu es pavadīju nomodā, pārdomā­dams iepriekšējās dienas dīvainos notikumus, galveno­kārt to vienu epizodi, kas mani bija iepazīstinājusi ar tādiem nāvīgiem ienaidniekiem.

Visu nakti es mocījos šaubās un neziņā, ko man ta­gad vajadzētu darīt, un, kad caur slēģiem iespīdēja die­nas gaisma, es vēl arvien nebiju izlēmis, kā rīkoties.

Mana pirmā doma bija — izstāstīt visu štābā un pieprasīt, lai šī lieta tiktu izmeklēta un vainīgie sodīti»

Apsvēris apstākļus, es sapratu, ka tas neder. Kādus pierādījumus es varēju minēt, izvirzot tik smagu apvai­nojumu? Nebija taču neviena liecinieka, vienīgi manis paša apgalvojumi, un tie varēja likties nepamatoti, jo kurš gan noticētu tik nedzirdēti zvēriskam noziegumam?

Kaut gan es biju pārliecināts, ka slepkavas runāja par mani, tomēr nevarēju apgalvot, ka būtu dzirdējis vi­ņus pieminam manu vārdu. Mans stāsts tiktu uzņemts ar izsmieklu, bet man pašam varbūt klātos vēl sliktāk, Ringoldi bija ietekmīgi cilvēki, personīgi draugi kā ģe­nerālim, tā pilnvarotajam un, kaut ari pazīstami kā diez­gan nelietīgi un ne visai godīgi pasaulīgu lietu kārto­šanā, tomēr skaitījās džentlmeņi. Lai apsūdzētu Erensu Ringoldu slepkavības plānos, vajadzēja pārliecinošāku pierādījumu, nekā bija manā rīcībā.

Es sapratu, cik tas būtu grūti, un nolēmu neatklāt savu noslēpumu.

Man ienāca prātā cits plāns, kas šķita vieglāk īste­nojams: atklāti, visu priekšā apvainot Erensu Ringoldu un izaicināt viņu uz divkauju. Tas vismaz pierādītu, ka esmu runājis patiesību.

Bet karadienesta reglaments aizliedza divkaujas. Va­jadzētu rīkoties visai izmanīgi, lai izvairītos no aresta, kas, protams, izjauktu manu nolūku, pirms vēl es būtu guvis gandarījumu. Par Erensu Ringoldu man bija pa­šam savi uzskati,. Es zināju, ka viņa drosme ir tikai ārišķība. Pilnīgi (iespējams, ka viņš izrādītos gļēvulis, bet — vai nu tā, vai citādi — atklāta apsūdzība un iz­aicinājums viņu zināmā mērā .atmaskotu.

Pēc ilgas svārstīšanās un pārdomām es beidzot uz rīta pusi biju jau gandrīz izšķīries tā rīkoties.

Man bija ļoti nepieciešams kāds draugs, ne vienkārši sekundants divkaujā, — to es varētu viegli sadabūt, — bet īsti tuvs cilvēks, kam es varētu uzticēties un kas man palīdzētu .ar savu padomu. Kā par -nelaimi, visi forta virsnieki bija man pilnīgi sveši. Vienīgi ar Ringoldiem es jau biju .agrāk pazīstams.

Atrazdamies šādas dilemmas priekšā, es iedomājos .kādu, kura padoms varētu iman lieti noderēt, un nolēmu aprunāties ar viņu. Sis cilvēks bija Melnais Džeks, vi­ņam vajadzēja kļūt par manu padomdevēju.

Drīz pēc rītausmas brašais puisis ieradās pie manis. Es viņa-m visu izstāstīju. Viņš nemaz nelikās izbrīnījies. Viņam pašam jau radušās aizdomas par šādu sazvēres­tību, un tieši šorīt viņš gribējis man tās atklāt. Vismazāk viņu pārsteidza Dzeltenā Džeka parādīšanās. Tā tikai apstiprināja viņa nešaubīgo pārliecību, pie kuras tas bija •turējies jau agrāk. Melnais Džeks droši zināja, ka mu­lats ir dzīvs, vēl vairāk — viņš bija arī noskaidrojis, kā­dā veidā pēdējam izdevies tik brīnumaini izglābties.