T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Lai cik skaista tā bija, es būtu juties visai neomulīgi viņas tuvumā, pat ļaunāk — viņa man iedvestu bailes un šausmas, jo sevišķi vēl, ieraugot, ka kaklarotas vietā tai ir zaļa čūska, bet josta, kas tik uzkrītoši mirdzēja mē­nesnīcas gaismā, — viduklim apvijušās milzīgas, dzīvas klaburčūskas ķermenis!

Jā, abas čūskas bija dzīvas — mazākā aplikta ap kaklu, un tās galva atdusējās uz krūtīm, otrs — bīstamā­kais rāpulis -apvīts ap vidukli, tā skriemeļ-aiinā aste no­karājās gar sāniem, bet galva satverta rokā, un cauri pirkstiem ikā dimanti dzirkstīja acu pāris.

Hadž-Evas galva bija kaila, to klāja tikai dabas dotā matu sega, bet šīs biezās, melnās pinkas spēja labi pa­sargāt no tveices un negaisa. Kājās viņai bija mokasīni, bet tos paslēpa garā «hunna» — brunči, kas sniedzās līdz pat zemei. Tas bija viņas vienīgais apģērba gabals, bagātīgi izšūts un izrotāts ar stikla zīlītēm, zaļā papa- gailīša un greznās vasaras pīles košajām spalvām un dažādu meža zvēru ādām. Šie svārki bija piestiprināti viduklim, gan ne ar tikko pieminēto dzīvo jostu.

Patiešām, es laikam būtu nobijies, ja sastaptos ar šo dīvaino parādību pirmoreiz. Bet es to visu jau agrāk biju. redzējis: zaļo čūsku un klaburčūsku, garās, pār pleciem krītošās matu pinkas, acu mežonīgo, ārprātīgo spīdumu.

Ja, tas viss bija jau pazīstams un pilnīgi nekaitīgs, vis­maz man. Es to zināju un nebaidījos.

— Hadž-Eva! — es pasaucu, kad viņa pienāca man, tuvāk.

— Nē, Eva, neesmu. Ko tu šeit meklē?

— Tevi, mazais miko.

— Tu meklē mani?

— Nē, nemeklēju, es esmu tevi atradusi.

— Un ko tu gribi no manis?

Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?

Ho, ho, ho!

Kam gāju uz biezokni pavēnī tikties?

Ho, ho, ho!

Kam klausījos vārdos, kas melīgi skan?

Viņš paņēma sirdi un jaunību man.

Ho, ho, ho!

■— Mierā, chitta mico/ [37] — viņa uzsauca, apraudama melodiju un uzrunādama kLaburčūsku, kas, pamanot mani, bija izbāzusi galvu no Evas plaukstas un izrādīja saniknojumu. — Mierā, lielais čūsku ķēniņ! Tas ir draugs, kaut arī ienaidnieka drānās. Esi rāms, citādi es sadragāšu tavu galvu!

— J-e-ela! —• viņa atkal izsaucās, it kā tai pēkšņi būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma. — Es izšķiežu laiku ar savām vecajām dziesmām. Viņš ir aizgājis, viņš ir aizgājis — neviens viņu nevar atvest atpakaļ. Nu, jaunais miko, kādēļ es te atnācu? Kādēļ es te atnācu?

16t

Izteikdama šos jautajumus, viņa pacēla roku pie gal­vas, it kā pūlēdamās kaut ko atminēties.

— Ahā! Tagad es atceros. Halwukf [38] es zaudēju laiku. tevi var nogalināt, jaunais miko, tevi var nogalināt un tad… Ej, ej projām, ej projām, ej 'projām! Steidzies atpakaļ uz topekee [39] . paliec tur. turies pie savējiem, ne­aizej prom no saviem zilajiem zaldātiem, neklaiņo pa mežiem! Tava dzīvība ir briesmāsl

Visu to viņa pateica tik nopietnā tonī, ka es jutos pārsteigts. Vairāk nekā pārsteigts — es sāku just vieglu satraukumu, jo nebiju aizmirsis vakarējo slepkavības mē­ģinājumu. Bez tam es zināju, ka ir reizes, kad šī savādā sieviete nav gluži ārprātīga. Viņai mēdza uznākt apskaid­rības brīži, un tad viņa runāja un izturējās saprātīgi, bieži vien pat ārkārtīgi apķērīgi. Šis varēja būt viens no tādiem brīžiem. Iespējams, ka viņa bija uzzinājusi par kādu pret mani vērstu ļaunprātību un atnākusi, kā pati apgalvoja, lai to aizkavētu.

Bet kas gan bija mans ienaidnieks vai ienaidnieki? Un kā Eva varēja būt uzzinājusi viņu plānus?

Lai to izdibinātu, es viņai sacīju:

— Man nav neviena ienaidnieka, Eva. Kādēļ lai mana dzīvība būtu briesmās?

— Es tev saku, jaukais miko, tā ir. Tev ir ienaidnieki. I-e-ela! Vai tu to nezini?

— Es nekad savā mūžā neesmu darījis ļaunu nevie­nam sarkanādainajam.

— Sarkanādainajam? Vai es teicu — sarkanādai- nais? Cooree [40] , jaukais rendolf, visā seminolu zemē nav neviena sarkanādainā, kas gribētu izraut matiņu no tavas galVals. Ah! Ja viņi to darītu, ko tad teiktu Uzlecošā Saulē! Viņš tos iznīcinātu kā meža ugunsgrēks. Nebai­dies no sarkanādainajiem vīriem, tavi ienaidnieki nav tādā krāsā.

— Ha! Tie nav indiāņi? Kas tad?

— Daži ir balti, daži dzelteni.

— Nieki, Eva! Es nekad neesmu devis iemeslu kādam baltajam mani ienīst.

— Bet kas tie ir? Un kādēļ viņi grib mani nonāvēt?

— Nejautā, chepawnee! Nav laika. Pietiek, ka es tev pasaku: tu esi bagātas plantācijas īpašnieks, kur melnie cilvēki taisa zilo krāsu. Tev ir skaista māsa, ļoti skaista. Vai viņa nav kā šis mēness stars? Es arī reiz biju skaista, tā viņš sacīja. Ak, tas ir slikti — būt skaistai. Ho, ho, ho!

Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?

Ho, ho, ho!

Kam gāju uz biezokni pavēnī…

— Es nevaru, Eva, mani šeit saista pienākums. Man te jāpaliek, kamēr kāds atnāks.

— Kamēr kāds atnāks? Halwuk! Vini drīz būs klāt.

— Kas?

— Tavi ienaidnieki — tie, kas grib tevi nonāvēt. Un tad jaukā stirniņa asiņos… Viņas nabaga sirds asi­ņos… viņa kļūs ārprātīga.», viņa būs tāda pati kā Hadž-Eva.

— Par ko tu runā?

— Par… Csst! Csst! Ir par vēlu.. .viņi nāk… viņi nāk… Rau, kur ūdenī viņu ēnas!

Es paskatījos, kur Hadž-Eva rādīja. Tiešām — dīķī taisni tajā vietā, kur es pirmīt biju redzējis viņas siluetu, parādījās ēnas. Tie bija cilvēku stāvi. Viņi bija četri un virzījās pa kraujas malu starp palmām.

Pēc dažām sekundēm ēnas nozuda. Tie, kam šīs ēnas piederēja, bija nokāpuši pa nogāzi un iegājuši kokos.

To pateikusi, mana dīvainā padomdevēja atkāpās koku ēnā un, ieslīdējusi tumšajā birzī, nozuda skatienam.

Es paklausīju viņai un tagad atrados uz viena no ozola lielajiem zariem, pilnīgi paslēpts aiz sudraboto tilandsiju vijām, tā ka no apakšas mani nevarēja pama­inīt. Vijas nokarājās arī no augstākajiem zariem un iz­veidoja man apkārt it kā caurspīdīgus aizkarus, pilnīgi nosegdamas manu ķermeni, turpretim es pats pa kādu mazu spraugu starp lapām varēju redzēt dīķi, vismaz tā mēness apspīdēto daļu.

Sākumā man likās, ka esmu rīkojies ļoti smieklīgi. Stāsts par ienaidniekiem un manai dzīvībai draudošajām briesmām galu galā varēja būt tikai nabaga ārprātīgās smadzeņu slimīga iedoma. Cilvēki, kuru ēnas es redzēju ūdenī, varēja būt virsaiši, kas atgriezās pie dīķa. Viņi nonāks vielā, kur mums bija norunāts satikties, un, mani neatraduši, aizies projām. Kādu ziņojumu tad es aiznesīšu virspavēlniekam? Tas viss bija diezgan smiek­līgi un man varēja beigties vēl daudz ļaunāk nekā smieklīgi.

Tā prātodams, es jau biju gandrīz gatavs kāpt zemē un vaigu vaigā sastapties ar šiem cilvēkiem, lai kas viņi būtu.

Taču citi apsvērumi mani atturēja. Virsaiši bija tikai divi, bet ēnas četras. Taisnība, virsaiši varēja būt paņē­muši līdz kādus no saviem piekritējiem, lai justos dro­šāki šajā nodevīgajā pasākumā, bet brīdī, kad ēnas pārslīdēja dīķim, neraugoties uz ātro kustību, es biju

ievērojis, ka tie nav indiāņu stāvi. Es neredzēju ne brīvi krītošos apmetņus, ne spalvu rotas. Taisni otrādi, man šķita, ka viņiem galvā bija cepures, kādas nēsā tikai baltie. Tieši šis novērojums lika man tik ātri paklausīt Hadž-Evas uzstājīgajam lūgumam.

Mani ietekmēja vēl arī citi apstākļi: indiānietes dī­vainie apgalvojumi, tas, ka viņa likās daudz ko zinām un pieminēja labi pazīstamas personas, mans vakardienas piedzīvojums — tas viss jaucās man pa galvu, un re­zultātā es nolēmu īpalikt savā -paslēptuvē vismaz vēl dažas minūtes. Varbūt es tikšu atbrīvots no šīs nepa­tīkamās situācijas drīzāk, nekā domāju.