T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Hoitl-metti?

— Nē, viņš ir šeit, viņš paliks.

— Pajautājiet, vai viņi domā, ,ka Oceolia būs rīt­dienas sapulcē.

Pēc nepacietības, ar kādu tika gaidīta atbilde, es sapratu, ka šis jautājums viņus interesē vairāk par vi­siem. Es to tūlīt pārtulkoju.

— Ko! — iesaucās virsaiši, it kā pārsteigti par šādu jautājumu. — Uzlecošā Saule? Viņš noteikti ieradīsies, viņš grib redzēt, kā tas viss beigsies!

— Ļoti labi! — neviļus iesaucās pilnvarotais un, pie­vērsdamies ģenerālim, atkal sāka ar viņu sačukstēties. Šoreiz es dzirdēju viņu sarunu.

— Šķiet, ģenerāl, mūs vadījis pats liktenis. Gandrīz droši varu teikt, ka mans plāns izdosies. Viens aizska­rošs vārds izaicinās nekaunīgo blēdi uz kādu rupjību vai varbūt pat ļaunāk, .katrā ziņā es viegli atradīšu ieganstu, lai viņu ieslodzītu cietumā. Tagad, kad Onopa ar saviem ļaudīm ir aizgājis, mēs būsim pietiekoši stipri pret katru nejaušību. Naidīgi noskaņoto indiāņu tur nebūs daudz vairāk kā mums labvēlīgo, tā ka šie nfelieši diez vai uzdrošināsies pretoties.

— Ah! No tā mums nav ko baidīties.

— Nu, un, ja viņš reiz būs mūsu rokās, tad visa opo­zīcija tiks satriekta, pārējie viegli piekāpsies, jo neap­šaubāmi viņš ir 'tas, kas tagad virsaišus iebaida .un kavē parakstīt līgumu.

— Taisnība, — domīgi atbildēja Klinčs. — Bet ko par to teiks valdība? Vai jūs domājat, ka tā akceptēs šādu rīcību?

— Viņa to darīs, viņai tas jādara. Prezidenta pēdējā instrukcija gandrīz ieteic kaut ko tamlīdzīgu. Ja jūs tam piekrītat, es riskēšu un rīkošos.

— O, es pakļaujos jūsu pavēlēm, — atbildēja virs­pavēlnieks, acīm redzot pievienodamies pilnvarotā uz­skatiem, bet tomēr nevēlēdamies uzņemties līdzatbildību. — Mans pienākums ir izpildīt valdības pārstāvja gribu. Es esmu gatavs sadarboties ar jums.

— Tātad skaidrs — jārīkojas tā, kā esam nodomājuši. Pajautājiet virsaišiem, — pilnvarotais turpināja, pievērs­damies man, — vai viņi baidās rīt parakstīt līgumu.

— Nē, parakstīt viņi nebaidās, viņi baidās no sekām.

— Kādām sekām?

— Viņi baidās naidīgās partijas uzbrukuma. Viņu dzīvības būs apdraudētas.

— Ko mēs varētu darīt viņu labā?

— Omatla saka: ja jūs viņam un pārējiem virsaišiem atļautu kādu laiku paciemoties pie saviem draugiem Tallahassi novadā, tad viņi būtu drošībā. Viņi varētu tur palikt, kamēr notiks pārvietošana. Viņi apsolās, ka sastapsies ar jums Tampā vai kur citur, kad vien jūs viņus aicināsiet.

Abi ģenerāļi atkal čukstot apspriedās. Šis negaidītais priekšlikums bija jāapsver.

Omatla piebilda:

— Ja mums neļauj doties uz Tallahassi, mēs neva­ram, mēs neuzdrošināmies palikt mājās. Tad mūs vajag ņemt forta aizsardzībā.

— Par to, vai atļaut jums aizceļot uz Tallahassi, — atbildēja pilnvarotais, — mēs apspriedīsimies un dosim jums rīt .atbildi. Pagaidām jums nav ko bažīties. Šis ir balto kara virsaitis, viņš jūs aizsargās.

— Jā, — KJinčs sacīja, lepni izsliedamies. — Kara­vīru man ir daudz, un viņi ir stipri. Krietns skaits atro­das fortā un vēl vairāk ceļā uz šejieni. Jums nav ne no- kā jābaidās.

— Tas ir labi, — virsaiši atbildēja. — Ja draudēs- briesmas, mēs meklēsim jūsu aizsardzību. Jūs esat to> apsolījuši, tas ir labi.

— Pajautājiet virsaišiem, — sacīja pilnvarotais, kam bija ienācis prātā jauns jautājums, — pajautājiet viņiem, vai tiem ir zināms, vai Holata Miiko 'paliks uz rītdienas sapulci.

— Mēs to pašreiz nevaram pateikt. Holata Miko nav izpaudis savu nodomu. Bet drīz mēs to zināsim. Ja viņš- būs nolēmis palikt, viņa teltis stāvēs līdz saullēktam; ja ne, tās tiks nojauktas, pirms norietēs mēness. Mēness slīd lejup, mēs drīz zināsim, vai Holata Miko dosies projām vai pal'iks.

— Vai šā virsaiša teltis var redzēt no forta?

— Nē, tās ir tālāk starp kokiem.

— Vai jūs varat mums to paziņot?

— Jā, bet tikai uz šejieni. Ja mūsu sūtnis ies uz fortu, viņu pamanīs. Mēs paši varam atgriezties te un satikt vienu no jums.

— Patiešām, tā būs labāk, — atbildēja pilnvarotais,, redzami apmierināts ar šādu norunu.

Dažas minūtes abi ģenerāļi atkal čukstus apspriedās,, bet virsaiši stāvēja malā, klusēdami un nekustīgi kā divas- statujas.

Beidzot virspavēlnieks -pārtrauca klusumu: — Leitnanti Jūs paliksiet šeit, kamēr virsaiši atgrie­zīsies. Saņemiet viņu ziņojumu un nogādājiet to tieši manā mītnē.

Pēc abpusējas atsveicināšanās ģenerāļi devās projām pa taciņu, kas veda uz fortu, bet virsaiši .klusi aizslīdēja pretējā virzienā. Es paliku viens.

Es paliku viens ar savām domām, un tās nebija no priecīgajām. Manam sarūgtinājumam bija vairāki iemesli. Mans tīkamais nodoms bija «izjaukts, sirds smeldza ilgās kaut ko uzzināt, atjaunot maigās saites, to plosīja šau­bas un kremta ieilgusī neziņa.

Bez tam mani mocīja vēl citas izjūtas. Manī izraisīja riebumu tas, ko es nupat biju darījis. Es biju spiests kļūt par vidutāju viltīgā, nekrietnā darījumā, manas karavīra karjeras pirmais solis bija līdzdalība sazvērestībā, un, kaut gan es to nedarīju aiz savas brīvas gribas, tomēr izjutu, cik šis pienākums nepatīkams un cik ļoti pretīgi to izpildīt.

Pat jaukā nakts nespēja mani nomierināt. Taisni otrādi — šai brīdī vētra būtu vairāk atbildusi manam garastāvoklim.

Nakts patiešām bija brīnišķīga. Kā zeme, tā debesis dusēja mierā.

Šur un tur debesīs redzēja sīkus, baltus mākonīšus, bet tie bija tik viegli, ka mēness disks, pagājis aiz tiem, šķita slīdam zem caurspīdīga sudraba šķidrauta, nezau­dējot ne stariņu no sava mirdzuma. Mēness gaisma bija ārkārtīgi spoža, un, tai atstarojoties uz magnoliju glu­dajām iapā.m, viss mežs vizuļoja, it kā tajā būtu miljons spoguļu. Brīnišķīgo skatu vēl papildināja spīguļmušiņas, kas bariem lidinājās koku ēnā, ar saviem ķermenīšiem uzzibsnījot tumsā sarkanu, zilu un zeltainu imirgu. Tās laidelējās gan taisni, gan riņķoja, gan šūpojās augšup un lejup, it kā izpildītu kādas sarežģītas dejas tūres.

Šās vizuļojošās ņirboņas vidū gulēja imazais ezeriņš, kais arī mirdzēja, bet .ar sudrabota stikla spožumu, gluži kā spogulis savā ar zeltu rotātajā ietvarā.

Gaisā vēsmoja smaržas, kas atgādināja vislabākos parfīmus. Nakts bija pietiekami vēsa, l'ai cilvēks justos labi, bet ne auksta. Daudzas puķes nebija aizvērušas sa­vus ziedus, jo ne visas no tām mīl sauli. Arī mēnesim tiek sava daļa ziedu jaukuma. Lauru koki bija pilnos ziedos un izplatīja visapkārt savu smaržu, kas, sajauk­damās ar anīsa un apelsīnu saldo elpu, piepildīja gaisu ar brīnišķīgu aromātu.

Dabā valdīja miers, bet ne klusums. Dienvidu mežā naktī nekad nav kluss. Koku vardes un cikādes visskaļāk paceļ savas balsis ;pēc saules rieta, un Amerikas mežos mīt kāds putns, kas vismīļāk dzied mēnesnīcas stun­dās — slavenais mēdītāja putns. Viens no tiem, uzmeties augstā kokā pie pašas dīķa malas, ar savu jauko bal'stiņu it kā centās nomierināt manu satraukto prātu.

Es dzirdēju arī citas skaņas — kareivju balsu mur­doņu fortā, kas sajaucās ar attālākajiem indiāņu nomet­nes trokšņiem. Šad tad kāda balss, izgrūžot lāstu, iz­saucoties vai iesmejoties, atskanēja skaļāk par pārējām un pārtrauca vienmuļo dūkoņu.

Cik ilgi man būs jāgaida uz virsaišu atgriešanos? Varbūt stundu, divas vai vairāk — to es aptuveni varēju noteikt pēc mēness. Viņi teica, ka Holata atstās nometni, pirms spožā ripa būs norietējusi, vai arī paliks. Tātad apmēram divu stundu laikā šis jautājums izšķirsies, un es būšu brīvs.