T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Oceolas runa izraisīja sapulces norisē kritisku pa­griezienu. Pilnvarotā pacietība bija galā. Bija pienācis laiks izteikt briesmīgos draudus, uzstādīt ultimātu, ar kuru prezidents bija viņu apbruņojis. Ne par matu neiz­mainīdams savu rupjo toni, viņš sāka nekrietni draudēt:

— Jūs neparakstīsiet? Jūs nepiekāpsieties un neiesiet projām ar labu? Nu tad es teikšu: jūs piespiedīs to darīti Pret jums izsludinās karu, jūsu zemē ienāks karaspēks, un jūs padzīs no šejienes ar durkļu palīdzību.

— PatiešāmI — iesaucās Oceola, zobgalīgi iesmie­damies. — Tad lai tā arī notiek! — viņš turpināja. — Lai tiek pasludināts karš! Kaut gan mēs mīlam mieru, mēs nebaidāmies kara. Mēs zinām jūsu spēku: jums ir miljoniem ļaužu vairāk nekā mums, bet, kaut viņu būtu vēl divtik, tie nepiespiedīs mūs pakļauties netaisnībai. Mēs esam nolēmuši iet nāvē, bet nepiedzīvot negodu. Lai tiek pasludināts karš! Sūtiet savu karaspēku uz .mūsu zemi, varbūt tas mūs nepadzīs tik viegli, kā jūs iedomā­jaties. Jūsu musketēm mēs pretosimies ar savām šaute­nēm, jūsu durkļiem — ar saviem tomahaukiem, un jūsu stīvajiem zaldātiem aci pret aci stāsies pretī seminolu karavīri. Lai tiek pasludināts karš! Mēs esam gatavi tā brāzmām. Krusa var sadragāt ziedus, bet stiprais meža ozols, par spīti vētrai, cels galvu pret debesīm stalts un neievainots.

Šās kaismīgās runas pēdējos vārdus pavadīja spējš izaicinājuma kliedziens no indiāņu karavīru rindām, un uzbudinātā sapulce draudēja pavisam izjukt. Daži vir­saiši, šā kareivīgā aicinājuma satraukti, bija piecēlušies kājās un stāvēja, drūmi lūkodamies caur pieri un iz­stiepuši rokas uz priekšu bargā, draudošā žestā.

Ierindas virsnieki bija veikli aizslīdējuši uz savām vietām un pusbalsī deva pavēles karaspēkam sakārtoties kaujas gatavībā, bet forta bastionos pie lielgabaliem redzēja rosāmies artilēristus, un tieva zihi dūmu grīste liecināja, ka deglis ir aizdedzināts.

Neraugoties uz visu to, īstenībā sadursme vēl nedrau­dēja. Neviena puse šai brīdī nebija kaujai sagatavojusies. Indiāņi uz sapulci bija ieradušies bez naidīgiem nolū­kiem, citādi viņi savas sievas un bērnus būtu atstājuši mājās. Būdami kopā ar tiem, viņi pat 'nedomāja uzbrukt, un viņu baltie pretinieki savukārt neuzdrošinājās to darīt bez svarīgāka iegansta. Šī demonstrācija bija tikai acu­mirklīga uztraukuma sekas un drīz vien norima.

Pilnvarotais bija izmēģinājis pēdējo ietekmēšanas lī­dzekli, bet veltīgi. Tā draudus ignorēja, tāpat kā iepriekš lišķīgo pierunāšanu, un viņš redzēja, ka nav vairs viņa spēkos sasniegt lol'oto mērķi.

Bet bija vēl cerība, ka laiks var kaut ko izmainīt. Te bija gudrākas galvas par viņējo, kas to saprata: tālre­dzīgais veterāns Klinčs un viltīgie Ringoldi.

Tie tagad ielenca aģentu un deva viņam padomu ieturēt citādu politiku.

— Dodiet viņiem laiku pārdomāt, — viņi ieteica — Nolieciet rīt jaunu satikšanos. Lai virsaiši apspriež šo jautājumu tikai savā starpā, atsevišķā sapulcē, nevis tā kā tagad — visas tautas klātbūtnē. Mierīgi apsverot un 'karavīru pūļa neiebaidīti, viņi var izlemt citādi, it īpaši vēl tagad, kad zina, kādas sekas būs viņu nepie­kāpībai. Un varbūt, — piebilda Erenss Ringolds, kam līdz ar citām sliktām īpašībām piemita arī viltīga dip­lomāta spējas, — varbūt naidīgāk noskaņotie virsaiši nemaz nepaliks uz rītdienas sapulci, un jums taču nav vajadzīgi viņu visu paraksti.

— Pareizi, —- atbildēja pilnvarotais, pieķerdamies šai idejai. — Pareizi — tā jādara. — Un, izteicis šo lakonisko atzinumu, viņš no jauna pavērsās pret vir­saišu sapulci.

—• Brāļi! — viņš sacīja, atkal runādams pirmītējā pieglaimīgajā tonī. — Jo, kā drosmīgais Holata teica, mēs visi esam brāļi. Kādēļ tad mēs lai šķirtos dusmās? Jūsu Lielais Tēvs justos apbēdināts, uzzinot, ka mēs esam šķīrušies ar naidu. Es negribu jūs steidzināt izlemt šo svarīgo lietu. Atgriezieties savās teltīs, pārrunājiet paši savā .starpā, brīvi un godīgi visu apspriediet, un tad rīt tiksimies atkal. Zaudēt vienu dienu neko nenozīmē ne juims, ne mums. Rīt jums būs diezgan laika pateikt savu lēmumu, bet līdz tam paliksim draugi un brāļi.

Daži no virsaišiem atbildēja uz šo priekšlikumu. Viņi teica, ka tā ir «laba runa» un ka viņi tai varētu pie­krist. Tad visi piecēlās un izklīda.

Es ievēroju, ka atbildes bija diezgan juceklīgas. At­tiecībā uz jauno priekšlikumu virsaišu vidū nebija vien­prātības. Tie, kas to pieņēma, bija galvenokārt no Omatlas partijas, bet es dzirdēju, ka daži no naidīgi noskaņotajiem karavīriem, atstādami sapulces vietu, skaļi paziņoja savu nodomu te vairāk neatgriezties.

Pie kopējā ēdamgalda es uzzināju daudz ko. Kad plūst vīns, vīru valodas ir brīvas, un šampanieša ietekmē vis­prātīgākie kļūst pļāpīgi.

Pilnvarotais necentās slēpt ne savus plānus, ne prezidenta viedokli, bet gandrīz visi jau bija tos uzminē­juši.

Viņš bija mazliet sadrumis par diena notikušas sapul­ces neveiksmīgo nobeigumu, jo bažījās, ka sakarā ar to var ciest viņa diplomāta slava — slava, pēc kuras tik kaislīgi tiecās visi Savienoto Valstu valdības aģenti. Oceola un citi bija izrādījuši necieņu arī pret viņu per­sonīgi, jo mierīgais, aukstasinīgais indiānis nicina nesavaldīga rakstura cilvēkus, un Tompsons visu dienu ar šo savu vājību bija devis tiem iemeslu izsmieklam. Viņš jutās sakauts, pazemots, sadusmots uz sarkanādai- najiem un mierināja sevi ar domu, ka rīt liks tiem sajust savu dusmu spēku, parādīs viņiem, ka ar visu savu ātro dabu var būt arī nelokāms un drosmīgs.

Iesilis no vīna, viņš to pateica diezgan lielīgā tonī un kļuva bravūrīgs un jautrs.

Kas attiecas uz armijas virsniekiem, tad tiem bija maza bēda par visas šīs lietas civilo pusi, un viņi ne visai aktīvi piedalījās tās apspriešanā no šā viedokļa. Viņi galvenokārt prātoja par bruņotas sadursmes varbū­tību — būs karš vai nebūs. Šis jautājums interesēja karavīrus vairāk par visu. Es dzirdēju daudzus no viņiem lielāmies ar mūsu pārākumu un nonievājam paredzamā ienaidnieka spēku un drosmi. Taču daži veci indiāņu karu veterāni, kas piedalījās maltītē, bija par to citādās domās.

Lieki būtu teikt, ka tika runāts arī par Oceolu, un uz­skati par jauno virsaiti bija tik atšķirīgi kā melns un balts. Daži viņā patiešām bija saskatījuši «cildenu ieze­mieti», bet es jutos pārsteigts, dzirdot, ka vairākums ne­pievienojas šim vērtējumam. «Piedzēries mežonis», «lopu zaglis», «krāpnieks» — tādiem un līdzīgiem apzīmēju­miem bagātīgi tika apveltīts jaunais seminolu virsaitis.

Es sāku skaisties, jo nevarēju ticēt šiem apvainoju­miem. Es ievēroju, ka vairums no tiem, kas tā izrunājās, nebija vietējie, bet gan nesen šeit ieradušies svešinieki un tātad nevarēja daudz neko zināt par tā cilvēka līdz­šinējo dzīvi, kura vārdu atļāvās nomelnot.

Arī Ringoldi pievienojās zākātājiem. Viņiem jau nu gan vajadzēja Oceolu labi pazīt, bet es sapratu, .kāpēc viņi tā dara.

Es jutu, ka mans pienākums ir iejaukties un aizstā­vēt Oceolu divu iemeslu dēļ: viņa paša te klāt nebija, un viņš bija izglābis manu dzīvību. Par spīti augstajai sa­biedrībai, es nevarēju novaldīt savu mēli.

— Džentlmeņi, — es sacīju pietiekami skaļi, lai pie­vērstu sev runātāju uzmanību, — vai kāds no jums var pierādīt šos pret Oceolu vērstos apvainojumus?