T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Pusi dienas es biju pavadījis uz kājām, un tagad man vairs netikās stāvēt. Izvēlējies vietiņu uz klints tuvu ūdens malai, es apsēdos.

Mans skatiens pārslīdēja dīķim. Puse no tā atradās ēnā, bet otra puse sudrabaini laistījās mēness staros, kas cauri dzidrā ūdens slānim ļāva saskatīt baltos gliemež­vākus un mirdzošos oļus dīķa dibenā. Gar līniju, kur gaisma sastapās ar tumsu, iezīmējās dažu dižciltīgo palmu silueti, kuru slaidie stumbri un pušķainie vainagi šķita tiecamies projām zemes centra virzienā, it kā tie piederētu citām, spožākām debesīm pie manām kājām. Koki, kuru attēli iluzoriski atainojās ūdenī, atradās krau­jas virsotnē, kas pacēlās dīķa rietumu malā un aizturēja mēness starus.

Kādu brīdi es sēdēju, vērodams šo debess juma at­spulgu, ar skatienu mehāniski izsekojot lielo, vēdekļvei­dīgo lapu kontūru zīmējumam.

Piepešii es satrūkos, pamainīdams ūdens spogulī kādu jaunu siluetu. Starp koku stumbriem pēkšņi parādījās kāds stāvs, pareizāk sakot, tā_ēna. Spriežot pēc apveida, tam vajadzēja būt cilvēkam. Ūdenī ēna izskatījās neda­biski Liela, bet neapšaubāmi tas bija cilvēka stāvs, taču ne vīrieša.

Mazā, acīm redzot neapsegtā galva, nolaidenais plecu apaļums, maigais krūšu izliekums un garās, brīvi krīto­šās drānas, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, pārliecināja mani, ka šī ēna pieder sievietei.

Kad es to pirmoreiz pamanīju, tā kustējās starp palmu stumbriem; tagad tā apstājās un dažas sekundes palika stāvam uz vietas. Tajā brīdī es arī ievēroju šīs sievietei raksturīgās auguma īpatnības.

Mana pirmā doma bija apgriezties un paskatīties uz būtni, kas meta šo interesanto ēnu. Es sēdēju dīķa rie­tumu malā, un krauja atradās man aiz muguras. Pagrie­zies es nevarēju redzēt ,ne tās virsotni, ne palmas. Ari piecēlies kājās, es tomēr nekā neredzēju, jo lielais ozols, zem kura es biju apsēdies, aizsedza skatienu.

Steigšus es pagāju dažus soļus sānis, un tad manā acu priekšā pret debesīm skaidri iezīmējās kraujas mala un palmas virs tās, bet cilvēks — ne vīrietis, ne sie­viete — nekur nebija saskatāms.

Es uzmanīgi nopētīju visu kraujas malu, bet tur ne­bija nevienas dzīvas būtnes. Es saskatīju vienīgi dažas pundurpalmiņu robotās lapas, kas pacēlās pāri kraujai.

Es atgriezos savā vecajā vietā, apsēdos tāpat kā iepriekš un atkal paskatījos ūdenī. Palmu ēnas tur gulēja tieši tāpat kā pirms brīža, bet cilvēka attēls bija nozudis.

Tur nebija nekā brīnumaina. Ne mirkli es nedomāju, ka esmu redzējis halucināciju. Kāds bija uznācis kraujas virsotnē — manuprāt, tā bija sieviete — un atkali aiz­gājis lejup aiz kokiem. Tas bija redzētās parādības da­bisks iz skaidro jumis un, protams, mani apmierināja.

Tai pašā laikā klusā ēna bija pamodinājusi manu ziņ­kāri, un es vairs nespēju palikt sēžam un nodoties sap­ņainām pārdomām, bet piecēlos kājās un saspringtu gaidu pilns vēroju un klausījos.

Kas varēja būt šī sieviete? Protams, kāda indiāniete. Nebija ticams, ka šajā vietā tik vēlā stundā atrastos baltā sieviete. Arī ēnas savdabiskās 'kontūras liecināja, ka šī būtne nebija tērpusies civilizētās pasaules apģērbā. Ne­apšaubāmi tā bija indiāniete.

Ko viņa darīja šajā vientuļajā vietā viena pati?

Uz šo jautājumu nebija tik viegli atbildēt, kaut gan patiesībā viņas parādīšanās šeit nebija arī nekas tik sevišķs. Meža bērniem laika iedalījums nav tāds kā mums. Nakts vai diena — tas viņiem viss viens, un bieži vien nakts stundas tiem ir īstais darbošanās vai izklaidē­šanās laiks. Dažādi varēja ibūt iemesli, kāpēc šī sieviete bija te atnākusi. Viņa varēja būt ceļā uz dīķi pēc ūdens vai ar nolūku izpeldēties; tā varēja būt arī kāda iemīlē­jusies meitene, kas šās nomaļās birzs noslēpumaino ēnu aizsegā nāca satikties ar savu mīļoto.

Kā saindēta bulta manā sirdī iedūrās pēkšņa sāpe: «Bet ja nu tā bija Majumi?»

Nav aprakstāms, kādas ciešanas man sagādāja šī iedoma. Visu dienu es jau mocījos drausmīgās aizdomās, ko manī bija pamodinājuši pāris desmiti vārdu, kurus ne­jauši izmeta kāds jauns virsnieks un kurus man gadījās noklausīties. Tie attiecās uz kādu skaistu indiāņu mei­teni, kas acīm redzot bija fortā labi pazīstama, un es ievēroju, ka jaunais cilvēks runāja tādā tonī, kā mēdz runāt vai nu uzvarētājs, vai lielībnieks. Es uzmanīgi klausījos katrā vārdā un vēroju ne tikai viņa paša, bet arī citu klātesošo sejas, lai tiktu skaidrībā, pie kuras no šīm divām kategorijām viņš pieskaitāms. Jaunā virsnieka iedomība, kā likās, bija beidzot guvusi gandarījumu — vismaz viņš pats tā izteicās, un viņa biedru lielākā daļa neapšaubīja, ka viņam uzsmaidījusi mīlas laime. Netika minēts ne meitenes vārds, ne dots kāds mājiens, kas man ļautu secināt, ka šās sarunas un manu domu objekts ir viena un tā pati persona, bet pietika ar to, ka šī meitene bija indiāniete un skaista, lai es savā greizsirdībā būtu gandrīz vai pārliecināts par to.

Es būtu varējis viegli izkliedēt savas bažas. Viens vārds, pavisam vienkāršs jautājums būtu ļāvis man uz­zināt ilgoto patiesību, bet es neuzdrošinājos šo vārdu izteikt. Man šķita labāk ilgas stundas, visu dienu, pavadīt, mokoties neziņā un aizdomās.

Tātad es biju jau iepriekš sagatavots ļaunajām no­jautām, kas man iešāvās prātā, ieraugot ūdens spogulī šo sievietes ēnu.

Manas mokas nebija ilgas. Gandrīz tai pašā mirklī es tiku no tām atbrīvots. Gar dīķa maiu uz šo pusi vir­zījās tumšs stāvs un kādu sešu soļu attālumā no tās vietas, kur es stāvēju, iznāca spožajā mēness gaismā. Tagad es to redzēju pilnīgi skaidri. Tā bija sieviete — indiāņu sieviete. Tā nebija Majumi.

Manā priekšā bijia sieviete vidējos gados, pāri trīsdesmitiem, — liela auguma sieviete, kura kādreiz bijusi skaista un kunas skaistums rupji apsmiets. Viņa bija kā dižena daiļuma drupas, kura iezīmes nekas nespēj iz­dzēst, — gluži kā kāda grieķu dievietes statuja, ko sa­dragājušas vandāļu rokas, bet kuras fragmenti ir neno­vērtējami dārgumi.

Viņas pievilcība vēl nebija zudusi. Ir cilvēki, kas apjūsmo šādu nobriedušu sievišķību; tādiem viņa būtu bijusi nepārspējams skaistuma ideāls. Laiks nebija skā­ris šīs lielās, pilnīgās rokas un labi veidotās, apaļās krūtis. Es to varēju redzēt, jo viņa stāvēja manu acu priekšā, mēness apspīdēta, līdz jostas vietai pilnīgi kaila kā dzimšanas stundā. Tikai melnie mati, kas bija no- sllguši pār .pleciem mežonīgā nekārtībā, daļēji aizsedza viņas kailumu. Arī tos laika ritums bija atstājis neskar­tus — visā šajā kuplajā kraukļa melno matu klaidā ne­varēja saskatīt nevienu sudrabotu šķipsniņu.

Laiks nespēja pārvērst un ari nebija pārvērtis viņas smalkos sejas vaibstus — skaisti veidoto zodu, lūpu liego ovālu, ērgļa degunu ar maigi izliektajām nāsīm, (augsto, gludo pieri, acis … Kas-tais? Kādēļ tās zibsnī tik pārdabiski un raugās ar tādu mežonīgu, nesaprātīgu skatienu? Ak! Šīs acis! Žēlīgā -debess — šī sieviete ir ārprātīga!

Ak vai! Tā bija patiesība. Manā priekšā stāvēja ārprā­tīgā. Viņas skatiens pat paviršam vērotājam būtu pa­vēstījis, ka saprāts te vairs nav savā tronī. Bet man nevajadzēja ielūkoties viņas acīs, es zināju viņas bēdu un pāridarījumu stāstu. Es neredzēju šo sievieti pirmo­reiz, es jiau lagrāk biju sastapies vaigu vaiigā -ar H-adž- Evu [34] , mikosauku ārprātīgo karalieni.