T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Nav brīnums, ka es svīdu aukstus sviedrus, kas lī­dzīgi pērlītēm lāsoja pār imainu pieci. Nav brīnums, ka es, sēdēdams savā augstajā paslēptuvē, drebēju kā apses lapa, gan ne tik daudz aiz bailēm par savu dzīvību kā neiedomājamu šausmu pārņemts par nodomāto nozie­gumu. Varbūt es būtu trīcējis vēl vairāk, bet nervozo uzbudinājumu zināmā imērā nobremzēja dziļais sašu­tums, kas uzbangoja manās krūtīs.

Es spēju pietiekami savaldīties, 1.aii paliktu klusu, un tas bija prātīgi, ka es tā darīju. Ja es šai brīdī būtu sevi atklājis, tad dzīvs no šās vietas vairs neaizietu. Par to es biju pilnīgi pārliecināts un centos ne ar mazāko troksnīti nenodot savu klātbūtni.

Un tomēr bija grūti mierīgi noklausīties, kā četri vīri aukstasinīgi spriedelē par nodomāto slepkavību, kaļ plānus un iztirgo cilvēka dzīvību kā pārdodamu lietu, katrs no šā darījuma gaidīdams sev kādu labumu.

Mans niknums bija tikpat liels kā manas bailes, gandrīz stiprāks par saprāta balsi. Viņi bija četri, visi apbruņoti. Man bija zobens un pistole, bet es nebūtu piemērots pretinieks četriem tādiem trakgalvjiem kā šie. Ja viņi būtu bijuši tikai divi — Ringolds un mulats, es būtu meties lejā no koka un riskējis ielaisties cīņā aci pret aci — tik neprātīgs bija mans sašutums šajā brīdī.

Taču es nepaklausīju dusmu dzinulim un klusēdams nogaidīju, kamēr viņi aizgāja.

Es ievēroju, ka Ringolds un viņa kauslīgie rokaspuiši devās uz forta pusi, turpretim mulats aizgāja indiāņu nometnes virzienā.

Es nepakustējos, iekāms viņi nebija aizgājuši un vēl labu laiku pēc tam. Es biju tā uzbudināts un samulsis, ka vairākas minūtes nespēju ne domāt, ne :ko darīt un sēdēju kā pielīmēts pie zara. Beidzot es atguvos un sāku pārdomāt, ko tilkko biju dzirdējis un redzējis.

Vai (tas bija itikai ļauns joks, lai mani iebiedētu? Nē, šie vīri, neviens pats no visiem četriem, neizskatījās pēc jokdariem, un Dzeltenā Džeka atkalparādīšanās, tik pēkšņa un pārdabiska, bija pārāk dramatiska, pārāk no­pietna, lai veidotu komēdijas epizodi.

Tieši otrādi — es tikko biju noklausījies prologu traģēdijai, kurā man pašam vajadzēja būt par upuri. Nebija šaubu, ka šie vīri tīkoja pēc manas dzīvības.

Bet nevienam no viņiem taču nebija pamata man pārmest, ka es to kādreiz būtu nopietni apvainojis. Es zināju, ka viņi visi četri netur un nekad nav turējuši uz mani labu prātu, kaut gan Spensam un Viljamsam ne­varēja būt oita iemesla mani neieredzēt kā vienīgi senas zēnu gadu ķildas, ko es sen jau biju aizmirsis. Acīm redzot viņus bija ietekmējis Ringolds. Kas attiecās uz mulatu, tad viņa naidu pret mani es varēju saprast — kaut arī nepamatots, tas bija zvērīgs un nesamierināms.

Bet ko lai es domāju par Erensu Ringoldu, šās sazvē­restības vadoni? Viņš taču bija diezgan izglītots cilvēks ar tādu pašu sabiedrisko stāvokli kā es, džentlmenis!

Es zināju, ka šiis jauneklis mani lāgā neieredz, pē­dējā laikā jo sevišķi. Es zināju arī iemeslu. Es stāvēju ceļā viņa attiecībām ar manu māsu, vismaz viņš tā domāja. Un tam bija pamats, jo kopš tēva nāves es sāku vairāk interesēties par ģimenes lietām. Es biju atklāti izteicies, ka ar manu piekrišanu jaunais Ringolds nekad nekļūs man par svaini, un šie vārdi bija nonākuši lidz viņam. Tādēļ es varēju gan iedomāties, ka viņš dusmo­jas uz mani, taču nespēju saprast dusmas, kas cilvēku var pamudināt uz tādu velnišķīgu ļaunprātību.

Un ko nozīmēja tās neskaidri saklausītās frāzes — «vienīgais, kas stāv mums ceļā», «māte viegli piekritīs», «plantācijas saimnieks», tāpat arī Violas un manas mā­sas vārdu pieminēšana? Ko tas nozīmēja?

Es varēju visam tam atrast tikai vienu izskaidrojumu, un tas bija šausmīgs, neaptverami šausmīgs.

Es gandrīz nespēju ticēt, ka esmu pie pilnas apziņas, ka viss redzētais un dzirdētais nav tikai drausmīga halucinācija, satrauktu smadzeņu murgs, ko izraisījusi nesenā sastapšanās ar ārprātīgo indiānieti.

Taču nē. Alēness gaismā viņi bija skaidri saskatāmi, manas acis un ausis nevarēja tā mani pievilt. Es redzē­ju, ko viņi darīja, un dzirdēju, ko runāja. Viņi bija no­lēmuši mani nogalināt!

— Ho, ho, jaunais miko, tu vari nākt lejā. Hono- waw-hulwa [47] ir aizgājuši. Hinklas! Nāc zemē, jaukais imiko, nāc zemē!

Es steidzos paklausīt aicinājumam un atkal atrados vaigu vaigā ar ārprātīgo karalieni.

— Vai tagad tu tici Hadž-Evai? Vai tev ir ienaid­nieks, jaunais miko? Ho, tev ir četri ienaidnieki. Tavai dzīvībai draud briesmas, jā? Ho? Ho?

— Eva, tu izglābi man dzīvību. Kā lai es tev patei­cos par šo lielo pakalpojumu?

— Esi viņai uzticīgs … uzticīgs … uzticīgs.

— Kam? '

— Lielais Gars! Viņš ir viņu aizmirsis! Nekrietnais jaunais miko! Nekrietnais bālģīmis! Kādēļ es viņu iz­glābu? Kādēļ es neļāvu viņa asinīm slacīt zemi?

— Eva!

— Hulwak, hulwak! Nabaga meža putniņš, skaistā­kais no visiem! Viņas sirds sasirgs un nomirs, viņas gālva sajuks!

— Eva, paskaidro taču!

— Hulwak! Lai labāk viņš mirtu nekā pamestu viņu! Ho, ho! Neuzticīgais bālģiinis, kaut viņš būtu nomiris, ipirms salauza nabaga Evas sirdi. Tad Eva būtu pazau­dējusi tikai sirdi, bet viņas galva … viņas galva … tas ir daudz |aunāk. Ho, ho, ho!

Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?

Ho, ho, ho!

Kam gāju uz biezokni pavēni…

— Eva! — es iesaucos tik nopietni, ka sieviete pār­trauca savu mežonīgo dziesmu. — Pasaki man, par ko tu runā!

— Lielais Gars! Dzirdi, ko viņš jautā! Par ko? Par ko? Tātad ir vairākas, nevis viena. Ho, ho! Ir vairākas, un visuzticīgākā tikusi aizmirsta. Hulwak, hulwak! Ko Eva viņai sacīs? Ko Eva varēs pastāstīt? Nabaga put­niņš! Viņas sirds asiņos, un viņas prāts aptumšosies. Ho, ho! Tad būs divas Hadž-Evas, divas mikosauku ār­prātīgās karalienes.

— Dieva dēļ, Eva, nemoki mani ilgāk! Pasaki man, labā Eva, par ko tu runā! Vai tā ir…

Uz manām lūpām tricēja Majumi vārds, bet es kavē­jos to izrunāt. Kaut gan mana sirds bija jauku cerību pilna pārliecībā, ka saņemšu apstiprinošu atbildi, es vēl baidījos izteikt šo jautājumu.

Es vilcinājos tikai īsu brīdi, jo biju aizgājis jau pā­rāk tālu, lai atkāptos. Es biju ilgi gaidījis, mocīdamies šaubās un smeldzīgās ilgās, vairāk es nespēju gaidī't. Eva varēja izkliedēt manu neziņu. Es izrunāju viņas vārdu:

— Vai tā ir… Majumi?

Kādu brīdi ārprātīgā vērās manī. Viņas acu izteiksmē es nevarēju izlasīt atbildi, jo nupat vēl tā pauda tikai pārmetumu un nicinājumu, bet, kad es izrunāju Majumi vārdu, skatienā pavīdēja samulsums, un pēc tam tas cieši ieurbās manī, kā cenzdamies izdibināt manas do­mas.

— Ja tā būtu Majumi, — es turpināju, nenogaidījis viņas atbildi, jo tagad mani kaisli pārņēma atdzīvojušos jūtu kvēle, — ja tā būtu viņa, tad zini, Eva, ka es viņu mīlu… Es mīlu Majumi.

— Tu mīli Majumi? Tu arvien vēl mīli Majumi? — negaidīti spēji pārjautāja ārprātīgā.

— Jā, Eva, — zvēru pie savas dzīvības, 'pie…

— Cooree, cooree! Nezvēri! Viņš zvērēja tieši tāpat. Hulwak! Un viņš bija viltus pilns. Saki vēlreiz, jaukais miko, saki, ka tu mīli Majumi! Saki, ka tu esi viņai uz­ticīgs, bet nezvēri.

— Esmu uzticīgs, esmu viņai uzticīgs!

Vai aizmirsies tev mīlas laiks Zem palmām paēnā? Kā meža balodītis maigs Tev cieši līdzās biju es, Virs igalvas koki, padebess! Tad mīļi dūkojām mēs tā. Ar tevi sēžot divatā, Kur nav ne dvēseles.