T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Viņš atrada meklēto — tas bija kāds vārds — un skaļi to izlasīja: — Čarlzs Omatla.

Izsliedamies taisni, Oceola pagriezās pret pilnvaroto un ironiskā tonī jautāja, vai tas vēl arvien gribot, lai. viņš paraksta.

— Jūs esat to apsolījis, Oceola.

— Tad es turēšu savu solījumu.

Izrunādams šos vārdus, viņš izvillka no maksts savu; garo spāniešu dunci un atvēzējies ietrieca asmeni per­gamentā ar tādu sparu, ka tā gals dziļi ieurbās kokā.

— Tas ir mans paraksts! — viņš kliedza, izraudams- dunci. — Paskaties, Omatla! Tas caururba tavu vārdu. Piesargies, nodevēj! Atsakies no tā, ko tu esi izdarījis,, citādi šis asmens var ietriekties arī tavā sirdī!

— O! Tad tāds bija viņa nolūks! — iesaucās piln­varotais, sasliedamies niknumā. — Labi. Es biju sagata­vojies uz šādu nekaunību… uz šādu noziegumu. Ģene- rāl Klinč! Es griežos pie jums . .. jūsu kareivjiem! Grā­biet viņu ciet… arestējiet viņu!

Manas ausis uztvēra šīs saraustītās frāzes cauri sa­trauktu balsu jūklim. Es dzirdēju, ka Klinčs steidzīgi deva pavēli kādam virsniekam, kas stāvēja manā tuvumā. Es redzēju no ierindas atdalāmies kareivju kolonu, kas metās uz priekšu un ielenca Oceolu.

Nākošajā mirklī viņš bija jau sagūstīts, taču tas ne­nācās tik viegli. Izmisīgā cīņā jaunais virsaitis notrieca gar zemi vairākus zili tērptos kareivjus un beidza preto­ties tikai tad, kad šautenes bija nosviestas malā un viņam saklupa virsū kāds ducis spēcīgu vīru. Padevies pār­spēkam, viņš tagad stāvēja sastindzis un nekustīgs kā dzelzs statuja.

Tas bija negaidīts iznākums visiem — kā baltajiem, tā indiāņiem. Tā bija ne ar ko neattaisnojama vardarbība. Šeit nenotika tiesas sēde, kur tiesnesis var likt kādu arestēt par necieņas izrādīšanu. Šeit bija sapulce, un nevienu tās dalībnieku, lai cik apvainojoši viņš būtu izturējies, nevarēja sodīt bez abu pušu vienošanās. Ģe­nerālis Tompsons bija pārkāpis savas tiesības, pielietojis varu despotiski un nelikumīgi.

Nav iespējams aprakstīt satraukuma pilno ainu, kas sekoja. Gaisu piepildīja skaļu balsu jūklis, cits caur citu atskanēja vīriešu kliedzieni, sieviešu spiegšana, bērnu raudas un indiāņu karavīru savdabiskā aurošana. Oceolu atbrīvot neviens nemēģināja, jo tik liela balto karaspēka un tik daudzu nodevēju klātbūtnē tas nebūtu iespējams, bet mežonīgais «jo-ho-ehl!» — seminolu aicinošais ka re sauciens, ko, steigšus atstādami sapulci, izkliedza patrio­tiskie virsaiši, nepārprotami solīja atmaksu un atriebību.

Kareivji sāka vilkt Oceolu uz forta vārtu pusi.

— Tirāns! — viņš kliedza, ar ciešu skatienu uzlūko­dams pilnvaroto. — Tu esi uzvarējis ar nodevības palī­dzību, bet neiedomājies, ka viss jau ir galā. Tu vari ieslodzīt cietumā Oceolu, pakārt viņu, ja gribi, bet neceri, ka tev izdosies nobeigt viņa garu. Nē, tas dzīvos un skaļi sauks pēc atriebības. Viņš jau runā! Vai dzirdat tur tās skaņas? Vai pazīstat «Sarkano nūju» cilts kara sau­cienu? Ievērojiet to labi, jo tā nav pēdējā reize, kad tas

skan jūsu ausis. Ho-jo-ho-ehi! Jo-ho-ehī! Ieklausies tajā, tirāni. Tas ir tavs kapa zvans, tas ir tavs kapa zvans!

Ar šiem niknajiem draudiem uz lūpām jaunais vir­saitis tika ievilkts pa forta vārtiem un steigšus nogādāts uz sardzes telpām.

Kad es devos cauri pūlim, kāds pieskārās manai ro­kai, it kā gribēdams pievērst sev uzmanību. Pagriezies es ieraudzīju IT.adž-Evu.

— Šonakt pie we-wa x , — viņa sacīja, runādama klusu, lai apkārtējie 'nedzirdētu. — Tur būs ēnas… vaira kas ēnas uz ūdens. Varbūt…

Es vairāk nedzirdēju, jo pūlis mūs izšķīra. Kad es atkal paskatījos, ārprātīgā karaliene jau bija nozudusi.

Apcietinātais bija ieslodzīts stiprā baļķu ēkā bez lo­giem. Iekļūt pie viņa nenāktos grūti, jo sevišķi tiem, kas nēsāja virsnieku uzplečus. Es nolēmu apmeklēt viņu, bet zināmu iemeslu dēļ nesteidzos to darīt, kamēr vēl bija gaišs. Es gribēju, lai mūsu tikšanās būtu, cik vien iespē­jams, slepena, un tādēļ atliku to līdz vakaram.

Mani ietekmēja arī vēl citi apsvērumi. Man bija jā­nokārto kaut .kas ļoti svarīgs: es vēl nebiju nokārtojis savus rēķinus ar Erensu Ringoldu.

Man bija grūti izšķirties, kā rīkoties. Manās krūtīs valdīja īsts jūtu haoss: naids pret sazvērniekiem, sašu­tums par aģenta negodīgo izturēšanos pret Oceolu, mīlestība uz Majumi, brīžiem maiga un paļāvīga, brī­žiem šaubu un greizsirdības sagandēta. Vai gan es šādā stāvoklī varēju pat skaidri domāt?

Tai pašā laikā viena no šīm izjūtām dominēja par citām — niknums uz nelieti, kas gribēja mani nogalināt, šajā brīdī viskaislāk dega manās krūtīs.

Tik nežēlīgs, tik nepamatots un tik šausmīgs naids bija pamodinājis manī kvēlu vēlēšanos atriebties, un es nolēmu par katru cenu izrēķināties ar savu ienaidnieku.

Tikai tas, kura dzīvībai ir uzglūnējis slepkava, varēs saprast neizsakāmo pretīgumu, kādu es jutu pret Erensu Ringoldu. Atklātu ienaidnieku, kas uzbrūk pēkšņu dusmu, greizsirdības vai iedomāta pāridarījuma mudināts, jūs v.arat cienīt. Pat abi baltie nelieši un Dzeltenais Džeks izraisīja manī tikai nožēlas pilnu nievājumu kā akli ieroči svešās rokās, bet pašu galveno sazvērnieku es ta­gad reizē ienīdu un dziļi nicināju. Es tik asi pārdzīvoju šo nekrietnību, •ka nevarēju atstāt to neatriebtu. Man vajadzēja sodīt ļaundari.

Bet ikā to izdarīt? Par to es nevarēju izšķirties. Jā, kā gan? Varbūt izaicināt uz divkauju?

Es neko citu nevarēju izdomāt. Noziedznieku,vēl ar­vien aizsargāja likums. Nekā citādi es viņam nevarēju piekļūt, vienīgi izrēķināties pats personīgi.

Es labi pārdomāju sava melnā padomdevēja vārdus, bet uzticamais puisis bija runājis veltīgi. Es nolēmu rīkoties pretēji viņa padomam, lai notiek kas notikdams. Es izšķīros par divkauju.

Vēl tikai viens apstāklis mani mulsināja: man taču būs jāpasaka Ringoldam izaicinājuma iemesls.

Ja viņam būtu lemts divkaujā krist, tad es mierīgi varētu teikt patiesību, bet, ja nu man izdodas viņu tikai ievainot vai arī viņam mani, kā tad būs nākotnē? Es būšu viņam atklājis savas kārtis, un viņš to varēs iz­mantot. Turpretim tagad mans ienaidnieks pat nenojauta, ka es zinu viņa nolūkus, un tādēļ man bija viegli iespē­jams tos izjaukt.

Šie apsvērumi vienā momentā izskrēja caur manām smadzenēm, bet es spriedu tik aukstasinīgi, ka pats vē­lāk par to brīnījos. Pēdējā laika notikumi, kas bija no­risinājušies manā acu priekšā, un šā liekulīgā nelieša zvērīgais naids bija padarījis mani nežēlīgu, nejūtīgu un cietsirdīgu.

Man bija nepieciešams drauga padoms. Bet kam gan es varēju uzticēt savu briesmīgo noslēpumu?

Kas tas? Vai ausis mani nevīla? Nē, tā tiešām bija mana skolas biedra Carlija Gallagera balss. Es izdzirdu

to ārā un pazinu viņa jautros smieklus. Fortā tikko bija ieradusies kāda strēlnieku vienība, kuru komandēja Car- lijs. Jau nākošajā mirklī mēs atradāmies viens otra ap­kampienos.

Vai varēja būt vēl laimīgāka sagadīšanās? Carlijs koledžā bija bijis mans istabas biedrs un vislabākais draugs. Viņam es droši varēju uzticēties un gandrīz tūlīt pat izstāstīju, kādā situācijā esmu nonācis.

_Man vajadzēja ilgi skaidrot, lai izkliedētu viņa ne­ticību, jo sākumā viņš visu šo lietu, tas ir, sazvērestību pret manu dzīvību, uzskatīja tikai par joku. Bet šāviens no meža bija nenoliedzams fakts, ko apstiprināja arī Melnais Džeks, tā ka beidzot mans draugs sāka uz šo jautājumu skatīties nopietni.