T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Mūsu divkauja atšķīrās no parastajām tikai ieroču ziņā. Mēs cīnījāmies ar šautenēm, nevis ar zobeniem vai pistolēm. Tā bija mana izvēle, jo kā izaicinātā puse es baudīju šīs tiesības, bet tas bija tikpat izdevīgi arī ma­nam. pretiniekam, kas prata ar šauteni rīkoties ne mazāk izveicīgi kā es. Es izvēlējos šo ieroci tāpēc, ka tas ir visbīstamākais.

Norunātais laiks bija — stundu pirms saulrieta. Bai­dīdamies, ka divkauja varētu tikt izjaukta, es biju pastā­vējis uz šo agro tikšanos. Vieta — līdzens laukumiņš netālu no mazā dīķa, kur es biju sastapis Hadž-Evu; attālums — desmit soļu.

Mēs satikāmies, ieņēmām savas vietas, nostājoties viens pret otru ar mugurām, un gaidījām liktenīgo sig­nālu: «Viens, divi, trīs…» Tiklīdz tas bija atskanējis, mēs strauji apgriezāmies un izšāvām.

Es dzirdēju lodi nodžinkstam gar ausīm, bet trieciena nejutu.

Dūmu mutulis pacēlās augšup. Es ieraudzīju savu pretinieku pakritušu uz zemes. Viņš nebija beigts: viņš locījās sāpēs un vaidēja.

Sekundanti un daži klātesošie virsnieki pieskrēja viņam klāt, bet es paliku savā vietā.

— Nu, Gallager? — es jautāju, kad draugs atgrie­zās pie manis.

— Ievainots rokā, zvēru pie Jupitera! Tu esi patai­sījis nelietojamu viņa labo roku, virs elkoņa locītavas dragāts kauls.

— Un tas ir viss?

— Ūja, dvēselīti Vai tad ar to nepietiek? Dzirdi, kā tas suns smilkst!

Es jutos, kā pēc nostāstiem mēdzot justies tīģeris, kad tas nogaršojis asinis, kaut gan tagad pats nevaru iz­skaidrot savu zvērisko niknumu. Šis cilvēks bija tīkojis, pēc manas dzīvības, es slāpu pēc viņējās. Tas un vēl tā otra doma padarīja mani gandrīz traku.

Es nebiju apmierināts un pat nedomāju atvainoties,, bet manam pretiniekam bija ticis diezgan. Viņa vienīgā vēlēšanās bija drīzāk atstāt šo vietu, un tā šī cīņa bei­dzās.

Tā bija imana pinmā, bet ne pēdējā divkauja.

Mūsu pretinieki klusēdami devās projām, līdz ar vi­ņiem aizgāja arī skatītāji, un mēs ar Gallageru palikām divi vien.

Man bija nodoms uzkavēties pie dīķa. Es atcerējos Hadž-Evas uzaicinājumu. Paliekot šeit, man nebūtu div­reiz jāstaigā viens un tas pats ceļš. Labāk tad pagaidīt, kamēr viņa atnāk.

Pametis skatienu uz rietumu pusi, es redzēju, ka saule jau ir noslīdējusi aiz koku galotnēm. Krēslas stunda nebūs ilga. Debesīs jau bija redzams jauns mēness. Var­būt pēc dažām minūtēm Hadž-Eva būs klāt. Es nolēmu palikt.

Man negribējās, ka Galtagers būtu šās tikšanās lie­cinieks, un es izteicu vēlēšanos palikt viens.

Šis lūgums mazliet pārsteidza un mulsināja manu draugu, taču viņš bija pārāk labi audzināts, lai kaut ko iebilstu.

— Labi, Džordžij, — viņš sacīja, gatavodamies aiziet. — Bet kāpēc tu esi sadrūmis, manu zēn? Vai tu tik ļoti pārdzīvo šo nieka šaušanos, kas nupat notika? Vai tad tās iznākums tevi neapmierina? Ak cilvēkbērns! Tu laikam nožēlo, ka nepataisīji viņu aukstu? Tik tiešām, tu izskaties tik grūtsirdīgs un satriekts, it kā viņš būtu nošāvis tevi.

— Mīļais draugs, atstāj mani vienu. Kad es atgrie­zīšos fortā, tu uzzināsi manas grūtsirdības cēloni un arī to, kāpēc es pašreiz nevēlos palikt tavā patīkamajā sabiedrībā.

— O, to es varu iedomāties! — viņš atbildēja, no­zīmīgi iesmiedamies. — Kur notiek šaušanās, tur vienmēr iejaukti kādi lindraki. Nekas, imanu zēn, Čarlijam Galla- geraim nevajag uzticēt noslēpumus, viņš tos lāgā neprot glabāt. Skaidrs, ka tev te sagaidāma labāka sabiedrība nekā manējā, bet, lai tu gadījumā neiekļūtu sliktākā, -— kas, ņemot vērā to, ko tu man pastāstīji, nepavisam nav izslēgts, — ņem šo svelpjamo. Kā zini, es mēdzu nodarboties ar suņu dresēšanu. — Un Carlijs pasniedza man mazu sudraba svilpīti, kas bija viņam piekārta pie pogas. — Ja atgadītos kaut kas nelādzīgs vai nepatīkams, ieliec šo starp lūpām, un Carlijs Gallagers vienā rāvienā būs tev blakus. Lai pats Amors svētī tevi un tavu sircls- dāmu! Es iešu un pakavēšu laiku pie punša glāzes, ka­mēr tu atgriezīsies.

To teikdams, mans labsirdīgais draugs atstāja mani vienu.

Carlijs vēl nebija nozudis skatienam, kad es vairs nedomāju ne par viņu, ne arī par nupat notikušo asiņaino cīniņu. Manas domas aizņēma vienīgi Majumi, viņas ne­uzticība un krišana.

Šai brīdī ēs nešaubījos, ka dzirdētais ir patiesība. Kā gan es varēju tam neticēt, ja bija tik pārliecinoši pierā­dījumi, ja šo kauna lietu apliecināja zinātāji un pats galvenais «varonis», kura klusais smaids izteica vairāk nekā vārdi. Šis bezkaunīgais, triumfējošais smaids! Kā­dēļ gan es biju to pieļāvis, nemetot šim nelietim sejā izaicinājumu? Vēl nebija par vēlu, es piespiedīšu viņu runāt atklāti un tieši — «jā» vai «nē». Ja viņš teiks «jā», tad notiks otra divkauja, daudz nesaudzīgāka par pirmo.

Neraugoties uz šo apņemšanos pieprasīt no sava sān­cenša atzīšanos, es neapšaubīju drausmīgo patiesību un ■cietu neizsakāmas mokas.

Krietni ilgi, vairāk nekā stundu, manu sirdi plosīja izmisums. Tad, satrakotajām asinīm mazliet aprimstot, arī domas kļuva mierīgākas, un brīžiem es pat jutu sevī pamostamies cerību, jo sevišķi, kad atcerējos Hadž-Evas iepriekšējā naktī teiktos vārdus. Negribējās ticēt, ka ārprātīgā būtu mani tik nežēlīgi izjokojusi. Vai tas varēja būt viņas sajukušo smadzeņu murgs, izkropļota atmiņu mirāža, pēkšņi apziņā uznirusi tālas pagātnes sen aiz­mirsta aina, ko viņa vienīgā vēl atcerējās? Nē, nē. Viņas stāsts nebija tikai atmiņu rēgi, viņas domas bija skaid­ras, viņas vārdos neskanēja izsmiekls!

Cik saldi bija tā domāt!

Jā, brīžiem es sāku justies mierīgāk un ļāvos šīm patīkamajām domām.

Ak vai! Tās drīz atkal izgaisa. Atmiņas par dzirdēta­jām neķītrajām frāzēm un nekaunīgajiem smaidiem aiz­dzina vai aptumšoja gaišās domas, tāpat kā mākoņi aiz­klāj sauli. «Viņš ir guvis panākumus!», «Tagad viņa ir Skota mīļākā!», «Neapšaubāmi!» — tie bija vārdi ļau­nāki par nāvi. Un tajā pašā laikā šie apgalvojumi bija pārāk nekrietni, lai tiem varētu nešaubīgi noticēt.

Es alku uzzināt patiesību, to īsto, vienīgo patiesību, kuru pats esi noskaidrojis un kura vairs neatstāj vietas nekādām šaubām. Lai kāda būtu šī patiesība, es bez vil­cināšanās un neatlaidīgi to meklēšu, līdz būšu izdibinā­jis visu, kas noticis ar Majumi, kaut arī pierādītos, ka viņas pagātne ir negods, bet nākotne — izmisums un bezcerība. Es il'gojos pēc skaidrības, es ilgojos, kaut ātrāk atnāktu Hadž-Eva.

Es nezināju, ko ārprātīgā no manis gribēja, droši- vien kaut ko attiecībā uz gūstekni. Visu pēcpusdienu es- par viņu gandrīz nemaz nebiju domājis. Ārprātīgā kara­liene staigāja visur un pazina ikvienu. Viņai vajadzēja- vistu zināt, visu saprast, jā, pārāk labi saprast, jo arī viņa pati bija tikusi pievilta.

' Es devos uz to vietu, kur mēs iepriekšējā naktī bi­jām satikušies, lai tur viņu sagaidītu. Es gāju pāri mazajai, ar palmām apaugušajai kraujai, jo tas bija taisnākais ceļš uz ēnas klāto dīķa malu. Es nokāpu lejā un, tāpat kā vakar, nostājos zem ozola kuplajiem zariem. Hadž-Eva bija jau atnākusi. Cauri lapām izspraucies mē­ness stars apspīdēja viņas majestātisko stāvu. Tā gaismā abas čūskas mirdzēja ar metālisku spīdumu, it kā viņai ap kaklu un vidukli būtu vērtīgas dārgakmeņu rotas.