T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Re, kur briežu mednieks īstais, Viņš 'pat savas ēnas bīstas — Kad tam pretī stājas vilks, Vecs un izkāmējis vilks, Kuram asie zobi klaudz, Brašais mednieks — bailēs svīst tas, Tikmēr vilks uz krūmiem šmauc.

— Ha, ha, ha! Vai tā nebija, drosmīgais miko?

— Vainīgas nebija bailes, Eva. Bez tam vilks neaiz­gāja neievainots.

— Ho! Vilkam ir .savainota kāja, viņš to laizīs un atkal sadziedēs. Drīz vien_viņš būs tikpat _ stiprs, kā bijis. Hulwak! Tev vajadzēja viņu nogalinat, skaistais miko, pirms viņš tev uzrīda veselu baru!

— Es neko nevarēju darīt — man nelaimējās. Man nevienā lietā nav laimes.

— Cooree, cooree — nē. Tev jābūt laimīgam, jaunais miko, tu būsi laimīgs, sarkano seminolu .draugs. Pagaidi, drīz itu redzēsi…

— Ko redzēšu?

— Pacietību, chepawnee! Šonakt zem šā paša koka tu redzēsi skaistumu… tu izbaudīsi saldumu… un varbūt Hadž-Eva tiks atriebta.

Sos pēdējos vārdus viņa sevišķi uzsvēra, un tās balsī ieskanējās dziļas naida jūtas pret kādu .nezināmu cilvēku. Es .nesapratu, kam un kādā veidā viņa cerēja atriebties.

— Viņa dēls … jā, — turpināja ārprātīgā pati pie sevis. — Tam tā jābūt… itās ir viņa .acis, viņa mati, viņa stāvs, viņa gaita, viņa vārds… Tas ir viņa un viņas dēls. Oho, Hadž-Eva atriebsies!

Vai šie draudi bija vērsti pret mani pašu? Uz bridi man iešāvās prātā tāda doma.

— Labā Eva! Par ko tu runā?

Manas balss 'iztraucēta, viņa paraudzījās ma,nī ar samulsušu skatienu un tad uzsāka savu parasto dzies­miņu:

Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?

Ho, ho, ho! utt.

Pēkšņi apklususi, viņa it kā atģidās un atbildēja uz manu jautājumu.

Tieši tāpat kā iepriekšējā naktī, ārprātīgā gandrīz ar varu uzstūma mani ozolā un pati aizslīdēja starp koku ēnām.

Es nekavējoties uzkāpu savā agrākajā paslēptuvē un klusēdams gaidīju.

Ēna ūdenī bija kļuvusi īsāka, bet vēl arvien pēc tās varēja 'pazīt vīrieša stāvu. Nākošajā mirklī tā nozuda.

Gandrīz tūlīt pat ūdenī parādījās otra ēna, kas vir­zījās pāri kraujai, it kā sekodama pirmajai pa pēdām, kaut gan neizskatījās, ka abi šie cilvēki būtu nākuši reizē.

Šo otru es varēju apskatīt visā pilnībā. Tas bija sie­vietes stāvs, un staltā stāja un vingrā gaita liecināja, ka viņa ir jauna.

Pat ēnā bija redzama auguma simetrija un kustību grācija, kāda vairs nepiemīt vecākos gados. Vai tā būtu Hadž-Eva? Vai viņa bija izgājusi cauri biezoknim un tagad sekoja pa pēdām šim vīrietim?

Kādu brīdi man tā likās, bet drīz vien es pārliecinā­jos, ka esmu maldījies.

Vīrietis tuvojās kokam un panāca zem tā zariem. Tas pats mēness stars, kas vēl pirms brīža bija apspī­dējis Hadž-Evu, tagad krita uz viņu, un es viņu redzēju pietiekami skaidri. Tas bija virspavēlnieka adjutants.

Viņš apstājās, izņēma pulksteni, pacēla pret gaismu un acīm redzot skatījās, cik tas rāda.

Bet viņu es ilgāk vairs nevēroju. Sudrabotā mēness stara gaismā parādījās kāda cita seja, tikpat mānīga un mirdzoša kā tas. Tā bija seja, kas man likās pievil­cīgākā visā pasaulē, — Mājami seja.

Tātad šīs bija Hadž-Evas apsolītās ēnas uz ūdens — melnas ēnas pār manu sirdi.

Mikosauku ārprātīgā karaliene! Ar ko es esmu izpel­nījies šīs mokas? Arī tu — mana ienaidniece! Ja es būtu bijis tavs visniknākais naidnieks, tu savai atriebībai nevarētu izdomāt asāku dzeloni.

Tur vaigu vaigā stāvēja Majumi un viņas mīļā­kais — pavestā un pavedējs. Man nebija ne mazāko šaubu, ka tie ir viņi. Mēness stars apspīdēja viņus abus — ne vairs ar maigu, sudrabotu gaismu, bet mez­dams rupju, sarkanu atblāzmu kā prieka mājas lukturis. Varbūt tas bija tikai malds, satrauktas iztēles vīzija, ko izraisīja manas paša izjūtas, bet mana ticība viņas 'nevainībai bija zudusi.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu iepriekš noru­nātas satikšanās liecinieks. Ko gan citu es varēju do­māt? Satiekoties viņi ne viens, ne otrs neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņi sastapās tā, it kā būtu viens otram solījuši šurp atnākt un jau daudzreiz agrāk ti­kušies.

Acīm redzot viņi bija viens otru gaidījuši. Lai kādas būtu viņu savstarpējās jūtas, pilnīgi skaidrs bija tas, ka viņi .netiekas pirmoreiz.

Man tas bija šausmīgs brīdis. Visa mūža ciešanas, ietvertas vienā vienīgā acumirklī, nevarētu būt grūtāk panesamas. Šķita, ka asinis verdošā šaltī joņo cauri sirdij. Sāpes bija tik iasas, ka es tikko spēju novaldīties, skaļi neiekliedzies.

Ar milzīgu piespiešanos, stingri saņēmis sevi rokās un cieši pieķēries koka zariem, es paliku savā vietā, no­lēmis uzzināt kaut ko vairāk.

Tas bija laimīgs lēmums. Ja es šajā brīdī būtu pa­devies satrakotu kaislību dzinulim un savā neprātā meties lejā, lai .atriebtos, tad laikam gan būtu .pats sevi padarījis nelaimīgu uz visu mūžu. P.acietība izrādījās mans sargeņģelis, un galu galā viss iznāca citādi.

Ne vārda, ne kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi runās? Ko viņi darīs?

Es biju tādā stāvoklī kā zem pakārta zobena. Taču, padomājot dziļāk, jāatzīst, ka šis nodrāztais salīdzinā­jums te nav vietā. Zobens bija jau kritis, 'dziļāk tas mani vairs nevarēja ievainot. Es biju kā paralizēts, mana miesa un dvēsele vairs nespēja sajust sāpes.

Ne vārda, ne kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi- ruinās? Ko viņi darīs?

Mēness gaisma spoži krīt uz Majumi, es varu viņu redzēt ino galvas līdz kājām. Cik liela viņa ir izaugusi, tās brīnišķīgais stāvs kļuvis vēl sievišķīgāks. Un viņas pievilcība augusi .augumā līdz .ar viņu pašu. Tagad viņa ir skaistāka .nekā jebkad. Ak greizsirdības demon! Vai tev nepietiek ar to, ko tu jau esi izdarījis? Vai es neesmu jau diezgan .cietis? Kādēļ tu liec man viņu ieraudzīt tik apburošā izskatā? Ak, kaut viņa būtu grumbām klātu seju, riebīga, veca, kāda tā kādreiz kļūs! Redzēt viņu tādu būtu gandarījums, mierinājums .manai asiņojošai dvēselei.

Bet tā tas nav. Viņas seja ir brīnišķīgi skaista, tik skaista kā nekad agrāk, maiga un nevainīga kā vien­mēr. Šajos jaukajos vaibstos nav saskatāma neviena, grēcīga rieviņa, šajās lielajās, apaļajās acīs ne miņas no ļaunuma! Debesu eņģeļi ir skaisti, bet viņi ir labi. Ak, kas gan spētu ticēt, ka aiz šāda daiļuma slēpjas noziegums!

Es biju gaidījis, ka ieraudzīšu viņu citādu. Un šī vil­šanās lika manai sirdij ietrīcēties priekā.

Neiedomājieties, ka šīs pārdomas aizņēma ilgu laiku. Dažās sekundēs tās 'izskrēja man caur smadzenēm, jo doma ir ātrāka par zibeni. Es visu to izdomāju, gaidī­dams viņu pirmos vārdus, kas, man par izbrīnu, tūlīt neatskanēja. Tas mani pārsteidza: es nebūtu varējis tā ar viņu satikties. Mana sirds būtu likusi apbērt viņu mīļiem vārdiem un manas lūpas …

Tagad es saprotu. Pirmais jūtu uzliesmojums ir jau pāri, mīlestības pavasaris aizsmaržojis, un šāda satikša­nās vairs nesola .neko ja.unu. Varbūt viņa sāk viņam jau apnikt, šim nekrietnajam izvirtulim! Palūk! Viņu sa­stapšanās ir diezgan atturīga. Viņu attiecības ir vēsas, droši vien mīlnieki saķildojušies.

Lai cik nelaimīgs es jutos, man kļuva mazliet vieg­lāk, redzot šādu mīlētāju izturēšanos. Šķita, ka viņu attiecības ir gandrīz vai naidīgas.

Ne vārda, ine kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi runās? Ko viņi darīs?