T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bet vārdi šajā .stundā būtu bijuši lieki. Mūs saistīja spēcīgs jūtu strāvojums, mūsu dvēseles bija vienotas, mūsu sirdis pukstēja laimīgā saskaņā, un mēs sapratām viens otra domas. Visdaiļrunīgākie vārdi pasaulē nebūtu varējuši iedvest main drošāku pārliecību, ka Majumi sirds pieder man.

Nebija iespējams, ka viņa nejustu to pašu. Manas domas gandrīz nedalīti piederēja tikai viņai. Droši vien Hadž-Eva bija viņai pavēstījusi manu neviltoto atzīša­nos. Majumi skatienā bija prieks un pārliecība. Viņa nešaubījās par maini.

Es izstiepu savas rokas plašam apkampienam. Mani mudināja dabas vai varbūt kaislības balss — viss viens. Sis klusais žests momentā tika saprasts, u;n pēc mirkļa manas mīļotās galva jau .atdusējās pie mainām krūtīm.

Viņa neteica ne vārda, tikai kluss, mīlas pilns izsau­ciens izlauzās pār viņas lūpām, kad tā piekļāvās pie manām krūtīm un sirsnīgā apskāvienā apvija man savas rokas.

Kādu brīdi mēs abi klusējām, sarunājās tikai mūsu sirdis.

Drīz vien samulsums izgaisa kā viegls mākonītis va­saras saulē. Vairs nepalika ne miņas no sākotnējās ne­ērtības, un valodas raisījās savstarpējā uzticībā un mīlestībā.

Es neaprakstīšu šeit mūsu mīlas vārdus. Jūs paši esat tos dzirdējuši vai runājuši. Tie var likties pārāk nodrāzti un ir arī pārāk svēti, lai tiktu atkārtoti. Es at­turēšos tos te izklāstīt.

Mums bija vēl daudz kas cits runājams. Pēc brītiņa aizrautīgais tikšanās prieks, nezaudēdams savu sal­dumu, ieguva mazliet rāmāku nokrāsu un mūsu saruna pievērsās pagātnei un nākotnei.

Es apbēru Majumi ar jautājumiem. Neko neslēp­dama, viņa man izstāstīja, kā dzīvojusi visu šo laiku, kopš nebijām tikušies. Viņa atzinās, pareizāk sakot, — vienkārši un atklāti, bez koķetas minstināšanās pateica, ka mīlējusi mani jau no paša sākuma, no tā brīža, kad es viņu pirmoreiz redzēju un iemīlēju. Visus šos ilgos klusēšanas gadus dienām un naktīm viņas sirdī valdī­jusi tikai šī viena doma, un savā dvēseles naivumā viņa brīnījās, ka es to neesot zinājis!

Es atgādināju, ka viņa nekad man netika atklājusi savas jūtas. Tas esot tiesa, viņa sacīja, bet viņai arī nekad nenācis prātā tās slēpt.Viņa domājusi, ka es tās būšot nojautis. Majumi intuīcija izrādījās .asāka: viņa par manu mīlestību bija zinājusi!

Sī Majumi nemākslotā .atklātība mani pārsteidza. Ja arī ne stiprāka, viņas mīlestība bija cildenāka par manējo.

Šajos atšķirtības gados viņa nekad neesot par mani šaubījusies. Vienīgi pašā pēdējā laikā, bet šo šaubu cē­lonis tūlīt tika izskaidrots: viltus pielūdzējs bija lējis indi viņas ausīs. Tādēļ arī viņa sūtījusi Hadž-Evu mani uzmeklēt.

Ak vai! Mans stāsts nebija tik neviltoti atklāts. Es varēju stāstīt tikai idaļu patiesības un, mocīdamies sirdsapziņas pārmetumos, noklusēju ne vienu vien epi­zodi, kas būtu viņu sāpinājusi.

Bet pagātne palika pagātne, un to nevarēja padarīt par nebijušu. Manā priekšā pavērās gaišāka nākotne, un sirdī es klusībā zvērēju izpirkt savu vainu. Nekad vairs man nebūs iemesla sev pārmest, nekad neapdzisīs un nevar apdzist mana mīlestība pret skaisto būtni, ko es turu savos apkampienos.

Manas krūtis pildījās .ar lepnumu, .klausoties viņas vaļsirdīgo atzīšanos mīlestībā, bet sažņaudzās bēdās, kad mēs sākām runāt par citām lietām. Stāsts par Pau- elu ģimenes likstām, ciestajiem pāridarijurniem un ap­vainojumiem, galvenokārt no viņu balto kaimiņu Rin- goldu puses, atkal lika man iedegties dusmās.

Majumi stāstītais galvenajos vilcienos sakrita ar to, ko es jau zināju, bet bija vēl citi fakti, kas ļaužu runās nefigurēja. Arī Erenss Ringolds, šis nelietīgais liekulis, bija uzplijies viņai ar savu mīlestību. Pēdējā laikā gan, baidīdamies no viņas brāļa, tas vairs neuzmācies un neuzdrošinājies tuvoties.

Otrais, Skots, savus nolūkus slēpis aiz draudzības maskas. Tā kā tas nebija nekāds noslēpums, viņš bija uzzinājis, kādā veidā indiāņu atraitne pazaudējusi savu plantāciju. Atsaukdamies uz savu radniecību ar augstu stāvošām personām, viņš bija apsolījis izmantot savu ietekmi, lai Majumi māte īpašumu dabūtu atpakaļ. Tā bija tikai izlikšanās,.solījums, kas dots, nemaz nedomā­jot to izpildīt, bet skaistie vārdi bija pievīluši augstsir­dīgo un paļāvīgo Oceolu. Tādēļ arī šim bezsirdīgajam nelietim bija izdevies iegūt Pauelu ģimenes uzticību un zināmu tuvību ar to.

Šīs attiecības bija pastāvējušas jau vairākus mēne­šus, kaut gan izdevība tikties negadījās bieži. Visu šo Laiku švītīgais pielūdzējs bija neatlaidīgi centies iegūt Majumi labvēlību, taču ne pārāk nekaunīgi, jo arī viņš baidījās šā briesmīgā brāļa dusmu, ne arī veiksmīgi. Viņš nebija guvis panākumus.

Ringolds to gluži labi zināja, kad apgalvoja pretējo. Viņa vārdiem bija tikai viens nolūks — iedzelt man. Un tam viņš bija izvēlējies īsti piemērotu brīdi.

Bija vēl viena lieta, ko es ilgojos uzzināt. Droši vien Majumi, kam bija tik asa, vērīga uztvere, varētu man to pateikt, jo meitenes viena otrai uzticējās. Es gribēju noskaidrot, kādas toreiz bija manas māsas un viņas brāļa savstarpējās attiecības.

Lai cik ļoti man gribējās to uzzināt, es atturējos nejautājis.

Un tomēr mēs runājām par viņiem abiem, sevišķi par Virdžīniju, jo Majumi ar sirsnību atcerējās manu •māsu un daudz par viņu jautāja. Viņa esot dzirdējusi, ka Virdžīnija kļuvusi vēl skaistāka un īsti smalka dāma. Viņa gan gribētu zināt, vai mana māsa vēl atceroties toreizējās pastaigas un bērnišķīgās izpriecas, tās laimī­gās stundas uz salas.

«Varbūt,» es nodomāju, «viņa tās atceras pārāk labi.»

Runāt par to man bija sāpīgi.

Tad mūsu domas pievērsās nākotnei. Pagātne tagad bija skaidra ,kā debesis, bet nākotnes horizontu aptum­šoja mākoņi.

Mēs runājām par vistuvāko un visdrūmāko — par Oceolas apcietināšanu. Cik ilgi viņu paturēs ieslodzī­jumā? Ko varētu darīt, lai viņš iespējami ātrāk tiktu brīvībā?

Es apsolījos darīt visu, kas būs manos spēkos,- un tas nebija tukšs solījums. Es cieši apņēmos panākt arestētā virsaiša (atbrīvošanu vienalga kādiem līdzekļiem un par kādu cenu. Ja neuzvarēs taisnība, es ķeršos pie viltības. Es biju gatavs upurēt savu dienesta stāvokli, piedzīvot personīgu negodu, riskēt pat ar savu dzīvību, lai tikai viņš atgūtu brīvību.

Man nevajadzēja savu apņemšanos apliecināt ar zvē­restu, man ticēja bez tā. Majurni valgās acis staroja aizkustinājumā, un mīlā degošo lūpu klusi uzspiestais skūpsts bija saldāka pateicība, nekā vārdi spētu izteikt.

Bija pienācis laiks šķirties, jo mēness rādīja jau pus­nakti.

Augšā uz krauj,as malas, iezīmēdamās kā bronzas statuja pret blāvajām debesīm, stāvēja ārprātīgā kara­liene. Pēc mana signāla viņa nokāpa pie mums, un; vēl­reiz apkampušies un .atvadījušies ar dedzīgu skūpstu, mēs ar Majurni šķīrāmies.

Viņas dīvainais, bet uzticīgais sargs to aizveda pro­jām pa kādu slepenu taku, un es paliku viens.

Man bija grūti aiziet no šīs laimes svētītās vietas, un es vēl kādu brīdi tur uzkavējos, [audamies tīksmām un saviļņojošām pārdomām.

Norietošais mēness atkal mani brīdināja, un, pārgā­jis pāri kraujai, es steigšus devos atpakaļ uz fortu.

Kaut arī bija j.au ļoti vēls, es nolēmu vēl pirms gulēt­iešanas apmeklēt .arestēto Oceolu. Mans plāns prasīja tūlītēju rīcību, bez tam es bažījos, ka nākošajā dienā varbūt .man pašam tiks ierobežota brīvība. Divas div­kaujas vienā dienā, divi pretinieki ievainoti, pie tam abi virspavēlnieka draugi, turpretim man fortā draugu tik­pat kā nebija — maz cerību, ka es tikšu cauri nesodīts. Arests man likās neizbēgams, varbūt pat nāksies stāties kara tiesas priekšā, un ļoti iespēj.ams, ka mani degradēs.