Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Laidiet vaļā, krāsotie rāpuļi, nu laidiet jel vaļā! — Mārčs kliedza, tādās sprukās daudz nedomādams par to, kādus vārdus izraugās. — Vai nepietiek, ka esmu sasiets kā baļķis, ja vēl piedevām žmiedzat ciet elpu?

No šīs runas Zvērkāvis secināja, ka viņa biedri ir sa­ņemti gūstā un kāpt malā nozīmētu dalīties to liktenī. Līdz krastam nu bija nepilnas simt pēdas, un viņš ar da­žiem īstlaicīgiem aira vēzieniem ne vien apstādināja laivu, bet arī aizīra to sešas — astoņas reizes tālāk no ienaid­nieka. Jauneklim par laimi, visi indiāņi, vajādami bēgļus, bija nometuši šautenes, citādi viņš varbūt netiktu projām ar veselu ādu; gan jāpiezīmē, ka pirmajā cīņas karstumā neviens nebija pamanījis laivu.

— Turies tālāk no krasta, puis! — Haters izsaucās. — Tagad meitenes ir pilnīgi tavā ziņā, un tev jābūt īpaši uzmanīgam, lai paglābtos no šiem mežoņiem. Turies tikai tālāk no krasta! Un lai dievs tev palīdz gādāt par maniem bērniem!

Vispār Haters un Zvērkāvis ne sevišķi labi sapratās, taču tobrīd jauneklis aizmirsa vecā Toma trūkumus, jo šis vēlējumies bija izteikts žēlabās un fiziskās sāpēs. Zvērkāvis redzēja vienīgi tēvu, kas cieš, un tūlīt izlēma, ka apsolīsies aizstāvēt Hatera meitas un mājokļus un tu­rēs savu vārdu.

— Esat bez raizēm, cienījamais Hater! — viņš at­kliedza. — Es sargāšu meitenes un cietoksni. Naidnieki ieņēmuši ezermalu, tas tiesa, bet viņi nav tikuši uz ūdens. Neviens nezina, ko piedzīvos; taču, ja ar labu gribu var līdzēt jums un jūsu meitām, tad esat drošs. Mana pieredze ir maza, bet griba laba.

— Ak, Zvērkāvi, — Nerimša iebilda savā pērkona balsī, kas gan neskanēja vairs tik braši. — Tavi nodomi ir labi… bet ko tu vari darīt? No tevis vispār nekas liels nav gaidāms, un negribas ticēt, ka grūtā brīdī šāds cil­vēks spētu darīt brīnumu. Šinī krastā nekārstās viens me­žonis vien, te ir veseli četrdesmit, un tu neesi tas, kas var pieveikt tādu pūli. Pēc manas sajēgas, tu rīkotos visgud­rāk, ja dotos tieši uz cietoksni; paņem kādu skripatu ēdamā, iesēdini meičas laivā un cērties uz ezermalu — uz vietu, kur mēs abi sākumā iznācām; no turienes laidieties pa taisnāko ceļu uz Mohoku. Būs jau apkārt dažas stun­das, kad šitie velni uzzinās, kur tevi meklēt; arī tad, ja viņi dzītos pakaļ uz karstām pēdām, viņiem vajadzētu mest līkumu ap ezera lejgalu vai augšgalu, lai tevi pa­nāktu. Tā es domāju; ja vecajam Tomam rūp savas mei­tas, tad savā pēdējā novēlējumā viņš sacīs to pašu.

— Tā vis nedari, jaunekli, — Haters nobrīdināja.

— Ienaidnieka izlūki tagad meklē laivas; tevi pamanīs un sagūstīs. Izturi kādu nedēļu, no garnizoniem ieradīsies zaldātu vienības, un tās aiztrieks mežoņus …

— Nebūs pagājušas ne divdesmit četras stundas, vecais zēn, kad šitās lapsas bāzīsies ar plostiem virsū tavam cie­toksnim, — Nerimša viņu pārtrauca ar tādu strīdnieka dedzību, kādu nevarētu gaidīt no sasieta gūstekņa, kuram, tā teikt, bija palikušas brīvas vienīgi domas un mēle.

— Tavs padoms ož pēc drosmes, bet tas novedīs pie kļū­mīgām beigām. Ja cietoksnī būtu es vai tu, tad dažas die­nas varētu tanī noturēties, bet liec vērā, ka šis puisis ir redzējis ienaidnieku tikai šonakt un — kā tu saki — ap­metņu gara pilns; es gan savā omā domāju, ka apmetnēs valda bezmaz tāds pats gars kā šinīs mežos. Zvērkāvi, sarkanādaiņi man rāda, lai es tevi gumdu braukt malā; bet es to nedarīšu vis, jo tas runā pretī saprātam. Vai mūs ar veco Tomu skalpēs šonakt, glabās ugunskuram vai vedīs uz Kanādu — tas zināms tikai pašam nelabajam, kas dod padomu mežoņiem. Man tāda liela un ķeraina galva, ka viņi droši vien pūlēsies dabūt no tās divus skalpus, jo prēmija ir kārdinājums, citādi mēs ar veco Tomu nebūtu iekūlušies dimbā. Ā… mežoņi atkal plātās ar rokām, bet lai viņi mani izcep un arī apēd, ja es aici­na t ii tevi uz krastu. Nē, nē, Zvērkāvi, — paliec vien tur­pat uz ūdens un nekad nerādies dienas gaismā tuvāk par divsimt jardiem …

Mārčs nepaguva izteikt savu piekodinājumu līdz ga­lam, jo kāda roka viņam rupji aizsita muti — jādomā, viens no indiāņiem cik necik saprata angliski un pēdīgi bija noskārtis šīs runas jēgu. Tūlīt pēc tam viss pulciņš iegāja mežā; Haters un Nerimša, kā šķita, nepretojās. Apklustot krūmu brīkšķiem, tēva balss atskanēja no jauna.

— Nepamet manus bērnus nelaimē! Lai dievs tev pa­līdz, jaunekli! — tie bija vārdi, kas vēl nāca Zvērkāvja ausīs. Nu mednieks bija palicis viens, un viņam pašam vajadzēja izlemt, kā rīkoties.

Pēc indiāņu aiziešanas labu brīdi valdīja nāves klu­sums. No krietnu divsimt jardu attāluma Zvērkāvis bija redzējis tumsā pulciņu ļoti neskaidri; tomēr pat šie izplū­dušie cilvēku apveidi bija piešķīruši ainavai tādu dzīvību, kas spilgti kontrastēja ar vientuligumu, kurš atkal apņēma visu. Pieliecies uz priekšu, jauneklis klausījās ar aizturētu elpu, cenzdamies savus jutekļus sakopot dzirdē, taču viņa ausīs vairs nenokļuva neviena skaņa, kas liecinātu par cilvēku tuvumu. Likās, vēl nekas nav traucējis šo mieru, pat pirmītējais asais kliedziens vai Mārča lamu vārdi uz brīdi atvieglotu pamestības izjūtu, ko radīja meža klu­sums.

Tomēr tāda kaluma cilvēks kā Zvērkāvis nevarēja ilgi ļauties miesas un gara stingumam. Viņš iemērca airi ūdenī, pagrieza laivu un, domās nogrimis, lēnām īrās uz ezera vidu. Kad Zvērkāvim šķita, ka sasniedzis vietu, kas atrodas tieši dienvidos no pēdējās palaistās laivas, viņš pagriezās uz ziemeļiem un turējās pa vējam. Nobraucis šinī virzienā ceturtdaļjūdzi, viņš mazliet pa labi ieraudzīja uz ūdens kaut ko tumšu un, paīries sānis, ātri piesēja pie laivas savu guvumu. Pēc tam Zvērkāvis pētīja debesis un vēja virzienu, kā arī noteica abu laivu atrašanās vietu. Pārliecinājies, ka apstākļi vēl aizvien ir labvēlīgi viņa plā­nam, jauneklis atlaidās garšļaukus un taisījās nogulēties dažas stundas, lai spētu veikt rītdienas uzdevumus.

Kaut gan drosmīgie un nogurušie guļ cietu miegu ari bīstamā vietā, pagāja zināms laiks, pirms Zvērkāvis iegrima nemaņā. Viņa prāts vēl pusapzināti kavējās pie notikušā, un šīs nakts atgadījumi it kā rādījās nomoda sapnī. Pēkšņi viņš satrūkās, jo šķita, ka norunātais Ne­rimšas signāls aicina uz krastu. Valdīja kapa klusums. Laivas lēni peldēja uz ziemeļiem, domīgās zvaigznes mir­dzēja maigā cēlumā, un mežu iekļautais ūdens klaids du­sēja starp kalniem tik rāms un drūms, it kā to nekad ne­būtu saviļņojušas vēja pūtas un apspīdējusi pusdienas saule. Ezera iejgalā atkal trīcošā balsī nobrēcās garlaka, un Zvērkāvis saprata, kāpēc uztrūcies. Viņš pakārtoja savu cieto pagalvi, izstiepās laivas dibenā un aizmiga.

VII nodaļa

Tu rāmais ezers!

Līču klusums tavs

Tāds pretstats pasaulei, kur allaž mitis es.

Pār dzīves viļņiem saskatīt tas ļauj,

Ka citam avotam lemts manas slāpes dzēst.

Kā saudzīgs spārns šī bura mani nes

No izmisuma projām. Kādreiz dziļāk

Sirds vētru kāroja. Nu niedru čukstiem dves

Tu maigus pārmetumus māsas balsī mīļā,

Ko gadi izdzēsuši nav no dvēseles.

Bairons «Cctilds flarolds»

Bija jau gaišs, kad jauneklis, ko atstājām laivā guļam, atvēra acis. Nākamajā mirklī viņš uzrāvās augšā un pa­raudzījās apkārt tik strauji kā cilvēks, kas piepeši apzi­nājies, cik svarīgi noskaidrot savu atrašanās vietu. Zvēr­kāvis bija gulējis dziļā un netraucētā miegā; viņš pamo­dās ar gaišu prātu un možu garu, kas tieši tobrīd bija ļoti vajadzīgi. Saule vēl nebija uzlēkusi, taču debess velve jau tvīka tanī burvīgajā maigumā, kas «atnes un aizvada dienu», un putni, šī spārnotā cilts, trīcināja slavas dzies­mas. Šīs skaņas vispirms vēstīja Zvērkāvim, ka var drau­dēt briesmas. Tiesa, vējš joprojām bija lēns, tomēr nakti pieņēmies un aizdzinis vieglās laivas divreiz tālāk, nekā viņš paredzējis; austrumu krastā krauji pacēlās kalns, un abas laivas bija piepeldējušas tik tuvu pie tā nokājes, ka mednieks jo skaidri dzirdēja putnu dziesmas. Taču vēl bija kas ļaunāks par šo bīstamo tuvumu. Trešo laivu pūta tanī pašā virzienā, un tā lēnām dreifēja uz kādu zemes­ragu; nebija šaubu, ka tā uzgrūdīsies krastam, ja neap- sviedīsies vējš vai neiejauksies cilvēka roka. Citādi nekas nedūrās acīs un nemodināja bažas. Uz sēkļa celtais cie­toksnis atradās iesānis, un pie tā pāļiem bija piesiets šķirsts — viss tāpat, kā atstāts pirms daudzām stundām. Pa nakti vējš bija aizvizinājis laivas jūdzēm tālu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x