StaVlе Zosimov Premudroslowski - Burping Toothy varde. Fantāzijas komēdija

– — Es esmu zvirbulis Stasjans no Ayaguz. viņš atbildēja.

Čerepuks Zasratačs nesaprata sagūstīto teikto un iesaldēja pārsteigtu grimasi, bet jau viņa iekšējās balsis, citu locekļu balsis, pateica to īpašniekiem, ko kāds bija teicis. Tā viņi iemācījās saprast viens otru, nemācot citu cilvēku vārdus. Viņi runāja un saprata sinonīmus, vārdus, kuriem bija identiska nozīme un atšķirīgi skaņa. Piemēram: “Maza faka jā, wow!..”, un ar zvirbuļa skan: “Chirik, Chirik chik Chirik!”, Un uz cilvēku tas skanēs šādi: “Cik skaista ir šī pasaule!”, Un tā man ir mana iekšējā balss. tulkots, jo iekšējām balsīm nav atšķirīgu valodu. Visām iekšējām balsīm ir viena valoda. Es nezinu, vai Dievs, vai Velns, bet viņš ir.. Domu valoda. Gadās, ka vairāk nekā vienu reizi manā galvā mūzika skan un ir tik pazīstama, bet tu nevari dziedāt. Izklausās dzejolis vai proza, bet jūs nevarat izrunāt, un jūs mocīt, jūs tracināt savas smadzenes. Jūs zināt, ka galvā griežas doma, bet nevarat citēt; Jūs saprotat, bet nevarat izskaidrot. Jūs sakāt, ka galvā griežas doma. Un tikai tad, kad esat apjucis, vēlāk zemapziņa pārtulko un informē francūzi gatavā valodā – franču valodā; Ķīniešu – ķīniešu valodā; sunim – sunim, tāpēc viņa saprot ideju, nevis zilbi. Jo doma ir domāta visiem vienā valodā. Sakiet sunim sirsnīgi: “liellops”, un tas vicina asti, un francūzis un ķīnietis smaida. Un sakiet: “Laba meitene”, sakodis zobus, suns ņurdēs, un francūzis un ķīnietis skatīsies viens uz otru un, atbildot uz šī vārda sirsnīgo nozīmi, katrs atbildēs savā neķītrajā valodā.

Un sejas izteiksmēm tam nav nekā kopīga. Enerģijas šļakatas.

Bet es, ak, mans ļoti mocītais lasītājs, esmu iesūcies šajā patiesajā atkritumā, kas rakstīts nevis kādas citas ietekmes ietekmē, bet gan kā tīra prātīga apziņa, ka mūsu laikā jūs to diez vai varat atrast, un tas ir slikti. Tā teikt, mans stāsts ir videi draudzīgs produkts ar nosaukumu “Toothy Frog Belching”. Es apņemos to atvieglot un tulkot pats no Galupsky uz Sparrow un atpakaļ, protams, izmantojot cilvēku valodu. Un nākamie šajā verbālajā caurejā, kas atkal tika uzrakstīta tīri skaidrā apziņā, arī nekavējoties runās un atbildēs cilvēcīgi, jo jūs un es, jūsu pazemīgais kalps, nerunājam citā valodā. Jā, un mazāk laika tiks veltīts lasīšanai. Nu, mēs tagad pārtrauksim septītās sajūtas reklamēšanu un redzēsim, kā beidzas šī rindkopa šajā stāstā.

Ak!!.. Bet viņi, uzņēmēji un zvirbulis, neatrodas šajā vietā, kur es biju apjucis un izskaidroju valodas?! Kur viņi ir? Un šeit, un ne tur. Rakstot jums, viņi meta. Ahh! Tur viņi ir, mani trūkumi, sēžu un runāju. Atvainojiet, es atvainojos, es aizmirsu, ka Zeme griežas ap savu asi ne tikai patiesībā zem mūsu kājām, bet arī praktiski zem kājām. Un viņiem ir ātrāk, tāpēc viņi apgāzās pār fantāziju horizontu, un, stāvēdami uz kārkliņa un noliecot man kaklu, es viņus uzreiz atradu…

– — Lūk, Stasjans, vispār, tas viss … – ar skumjām ar asaru acī Zeka pabeidza stāstu par Galupijas problēmu un viņu komandējuma mērķi. – Mums jāatrod kaut kas, kas aizstāj pārtiku, piemēram, jūsu radiācija ir radioaktīva.

– — Mdaaaa. – Stasjans ar pliku spārnu saskrāpēja savu pliku galvu.

– — Bet, ja jūs no jums izsūc visu starojumu, tad kur vēl mēs varam atrast ēdienu pa ceļam?! Mēs nesasniegsim mērķi un neglābsim Galupiju. Un mūsu cilvēki mirs izsalkuši brutālā nāvē. – turpināja ģenerālis Zasratich.

– — Jā, un ļaujieties mums no bada. – piebilda Čerevičs Chmor Iko.

– — Āda. galvaskauss sašūpojās un ar kaulu uz smiltīm uzzīmēja kvadrātu. – tu domā par savu vēderu. – Man nepatika laukums, un viņš vidū uzzīmēja apli. – skapja radījums.

Čerevičs to nevarēja izturēt un aizskrēja pie ģenerāļa. Viņš apstājās un ar spēku viņu nospieda. Ģenerālis atrāvās. Chmore Iko visu savu dzīvi ēda vairāk, un viens pret vienu bija nepārprotami spēcīgāks par jebkuru shard. Viņš apsēdās Zasratich vietā un apļa vidū uzzīmēja trīsstūri, kas bija paralēlais un ar meitu. Čerepuks atguva samaņu, piecēlās un gribēja uzbrukt tikai Čerevičam, iejaucoties Kazūlijai.

– — Kluss, kluss… Nomierinies! – un viņa nāca klajā un čīkstēdama izdzēsa zīmējumus.

– — Es zinu, ko darīt. – Stasjans muļķīgi sacīja.

– — Ko? – visiem jautāja korī.

– — Un tas, ka visiem ir jāapvienojas un jāsaprot, ka mēs visi mirsim uz zemes vienādi. Iznīcinot viens otru, mēs kavējam attīstību, un, vairojoties, mēs to stulbam. Un tikai cilvēki nesapratīs, kuru klausīties un kuru dzirdēt. Bet nebūtu vieglāk sapulcēties un pārdomāt visu, kā arī padarīt pasauli divus vienā.

Patiešām, principā tiem un tiem ir gan godīgi, gan zagļi. Jautājums ir par šo vai to skaitu?! Šeit jūs esat godīgi Galups, jūs nogalināt zagļus, un jūs zog, un viņš, kurš visu radīja, nesapratīs, kuru iznīcināt un kuru atstāt. Galu galā atkal no kreisās puses notiks tas pats. Laužiet šo loku, piedodiet viens otram un apvienojieties. Kļūsti par pionieri nevis apskauž, bet atbalsta viens otru. Tā kā viņam bija apnicis gaidīt parādīšanos tev…

– — Tātad, ko darīt? – pēc pauzes desmitais vaicāja un atkal aizgāja kurls un sastindzis.

– — Vajag skriet!! Uz priekšu un tikai uz priekšu un neatgriezieties, neatkārtojiet senču kļūdas!!

– — Es tevi nemaz nesapratu, ķemmēju mums kaut kādas muļķības.. – Zasratich pauda. – Tieši izskaidrojiet, ko darīt?

– — bēgt!! – Zvirbulis uzlēca uz savām ķepām. – Skrien un skrien tikai neatgriežoties.

– — Nopietni?! – uzmundrināja Kasulija Zaka.

– — Nu, gods kungam, sakārtots!! – priecājās Čerevičs Čmors Iko un pievērsās ģenerālim. – un daži nekautrējās atvainoties.

– — Pagaidiet Šišu.. – Zasratich iesaucās.

– — lamājieties!! Caurumā caurumsaaaa!! – kliedza šķembas un dziedāja viņu dziesmu: “Hai, hi hylaek, bir julomas birlaek”. Diemžēl tas nav tulkots cilvēku vārdos, bet jutekliski tas ir kā… Uh … “ēda nogatavojušos apelsīnu”, tāda ir dziesmas sajūta.

– — Pagaidi!!! Pagaidi!! – stingri kliedza Kasulija Zeka. Visi iesaldēja: kurš uz zemes un kurš gaisā lēkā. Viņi vienkārši antigravitēja, un smagums viņus nerūpēja, piemēram, īsziņu kameras vai digitālās paketes, kas lido visā pasaulē. Čerevičs iesaldēja uz ragiem, un galvaskauss, lecot no kājas uz kāju, iesaldēja: divas kājas uz augšu, bet divas citas – uz zemes. Gaisā karājās trīs šķembas: pirmā rotājums; septītais ir auklā, bet desmitais savas ķepas savijis virvē.

– — Kas notika, Zeka? – jautāja Čerevičs.

– — Un kur skriet? Kurā virzienā? – Zeka iepletīja aci.

Visi paskatījās viens uz otru, un viņu acis apmetās uz zvirbuļa. Viņš juta, ka tiek apšaubīts citu neticīgais izskats.

– — Ahh? 1 Kāpēc tu uz mani šādi skaties? Mēs varam skriet pat kur: pa labi, pa kreisi, atpakaļ, uz priekšu, uz augšu, uz leju… Vismaz kur, joprojām šeit atgriezties.

– — Kāpēc? – viņi jautāja visiem korī.

– — Zeme, jo tā ir apaļa. – atbildēja zvirbulis un viņš atkal cieta. – Es lidoju, saskaņā ar ideju, šeit.. es lidoju. Vai dzirdi Es lidoju, bet negāju un neskrēju … – Stasjans piecēlās un saskrāpēja savu astes kaulu. – aste, vai tā aug?

– — Nāc, neuztraucies. – iesitās galvaskausā un ieņēma cīņas pozīciju. Kaujinieki sekoja viņam. Stasjans atteicās.