StaVlе Zosimov Premudroslowski - Burping Toothy varde. Fantāzijas komēdija

– — Pusdienās. – Kasulija izstūma un lēkādama pagarināja kājas auklā. Tikai viņa viņu saprata. Un visam pārējam viņa runa šķita ātra, it kā ātrumā un pīkstoša, it kā hēlijs būtu elpojis…

– — Pusdienās? Varbūt jūs varat arī ieturēt pusdienas un Firefox, pirmās brokastis, otrās un piecas vakariņas?.. – Stasjans bija sašutis. – galvaskauss neplaisā, vai ne? Jūs, Chmoriko, – un Stasjans žņaudzās uz Čereviča kājas kaulu, kurš arī nokrita un lēnām karājās gaisā tā lēnā lēciena vidū. Viņš tomēr nekavējoties kritās pēc mūsu laika ātruma. – Nu, tāpēc tu mani šoreiz iesūc?

– — deguns! – atbildēja lēnām lēkājošais paugurs Kasulija.

– — sēdēt man uz deguna? Tāpēc man nav deguna. Es neesmu pliks kaķis? Ka viņam ir deguns. Un man ir knābis. – apstiprināja zvirbulis un pievērsa acis tuberkulim, no kura tikpat lēni izvirzījās ūsas, pēc tam lodveida degunam.

– — Galvenais, lai valoda būtu. – piebilda sv. Čerevičs. – runīgs un sapuvis kā zvirbulis…

Bet Stasjans viņos vairs neklausījās un neskatījās. Viņu ieinteresēja deguns no cauruma ar ūsām, kas lēnām izkāpa no cauruma. Tas bija mols, bet Stasjans to nezināja. Viņš paņēma tuvumā esošu salmu un devās augšup, iestrēdzis to nāsī un samīdīja vietā ar degunu un ūsām caurumā. Salmi lēnām maisa, pēc tam sekoja tā pati lēnā šķaudīšana. – Aaapchkhiii … – izlidoja no nāsīm un arī lēnām. Stasjanam pat izdevās aiznakt, kamēr salmi pieskārās zemei, un mols atkal sāka kāpt ārā un lēnām rādīja: sākumā ūsas, pēc tam – deguns. Zvirbulis rīkojās tāpat un pasmaidīja. Salmi lēnām maisa un Stasjans to sasēja ar ūsām. Bija lēna šķaudīšana un salmiņš, līdzīgi kā puda lauznis, lēnām, bet monumentāli izlidoja ārā un uzvilka ūsas.

– — Ahhh!! – mols kliedza un piegāja pie, novilka salmiņu ar ūsām, sajuta ellīgas sāpes un ātri aizskrēja kā prusaks. Stasjans kaimiņos un satvēra vēderu. Un komanda aizgāja tikai par vienu lēcienu visu laiku. Stasjans sāka garlaikoties un staigāt: šur un tur. Un tikai viņš nožēloja, ka ir sasiets ūsas, kad tuvumā pamanīja svaigu planējošu pakaišu, kas bija mols, kuru biedēja briesmonis. Zvirbulis nāca klajā un laimīgi sacīja:

– — Ohhhh, Debesu spēki, pinkaini mākoņi, cepta saule, paldies!!! Ak, debesu spēki!!!!! – un viņš atcerējās par mušām un uzsprāga ar mušām, saritinājās kā toreiz un sāka gaidīt mušas.

– — Nu kur viņi ir? – zvirbulis skaļi uztraucās.

– — Mēs esam šeit, panākt! – atbildēja galvaskauss Zasratich.

– — Jā, ne tu. Man ir slims ar tevi, man vajag mušas. – un Stasjans pamāja ar rokām, lai smaka izkliedētu plašāk.

– — Ah, kas, lūk, lido? – jautāja Čerevičs.

– — SchA redz, tikai pacietība. – un zvirbulis sāka gaidīt, skatīdamies apkārt.

Par laimi, tā paša Medus muša vadīto divu miljardu mušu paliekas klejoja apkārt, meklējot ēdienu, bet diemžēl no dzīvajiem, kas varēja gatavot ēdienu, piemēram, Kasūlijas skaidas, palika tikai mols un visi pēc sprādziena, un viņš vispār viņš neizmeklēja ārā no urbuma un netrāpīja caurumā, bet izlēca seju ārā, tikai lai mainītu temperatūru. Vai varbūt viņš pat pārmeklēja, vai drīzāk, nejauši krācot uz inficēto zonu. Snauž, šņukst un šņāc… un sūdi.

Mīļākā smarža apņēma Medus un viņa cilvēku nāsis. Un visus iedrošināja, sašutināja.

– — Jā, cal, nāc! viņš iekliedzās. – Vai šeit tas ir? Lidojiet pa šo dermas kaudzi un ēdiet to bistro. Mūsu pūlim ir vajadzīgs spēks. – un viņi visi lidoja uzreiz un apmetās uz zvirbuļiem, bet viņu smadzenes ilgstošas bada dēļ nedarbojās un atkal viņi nokrita uz to pašu ēsmu. Metiens iesaldēja, un Stasjans teica:

– — Sveiki, lido medus!!! Neatzina??

– — Ak! – izbijies no bailēm, Mesi lido un tūlīt nomainījās. – Ak vai! Vai tas ir jūs, mister dzīvs? Kāda svētība ir redzēt jūs dzīvu!

– — Kā redzat, un jūs, mēms kukainis, grūtajos brīžos mani iemeta un tagad es esmu viņu nebrīvē, varbūt pat verdzībā.

– — kā ir mi??

– — Nē, sliktāk. Viņi mani izmanto

– — kā tev iet??

– — Nē, kā ēdiens, bet es jūs īrēju pēc vienošanās. Un pat ja es mazliet ēdu tavu, tāpēc bez ciešanām un tad viss, ko es ēdu, ir manī. Mēs esam viens un stiprs… Un jūs, muša, Mesi, mani iemetāt grūtos brīžos.

– — Piedod, kungs, mēs izdomāsim – par lielgabala svara sparu korī.

– — Nu, labi, šeit viņi ir. Tad mēs lidojam, kamēr tie mūsu laikā nekursē.

– — Skrien? – iesmējās muša. – manuprāt, viņi neskrien. Viņi pat neiet.

– — Viņi vienkārši karājas gaisā. – Viņi vēlreiz korī noskaidroja mušas un tāpat smējās.

– — Kāpēc tu smejies? – Stasjans piecēlās kājās. – labi, lai ellē ar viņiem. Viņu problēmas ir viņu problēmas, un mana ir mana. Katrā būdiņā ir savi grabulīši. Tātad, lidot!!!

Un mušas korī ieskanējās tā, ka dziesma izrādījās: “Bet viņš teica, ka viņi lidoja, un viņš vicināja spārnu. Un it kā gar Černobiļas stepi viņš pacēlās virs zemes.”

– — “Zeme”, idioti! – kliedziens izlaboja Stasjanu.

Un zvirbulis uzlēca, spietu pacēla, un viņi plivināja virs Golupija. Un viņi drīz vien saprata, tas ir, cilvēka tempu ātrumu. Un tūlīt viņi panikā:

– — hey hey! viņi kliedza pēc tā, kurš deva mušu spārnu. “Pagaidiet, jūs apsolījāt, paskudin.”

– — Es tevi nogalināšu, suņa un šakāla dēls. – iesaucās Čerevičs.

– — Tieši jūs viņu nobiedējāt, un viņš izgāza!! – galvaskauss uzsprāga uz Čereviču.

– — tā nav mana vaina!! – godbiedrs kliedza un saraustījās, gļēvi savstarpēji savienojoties.

– — Jā, ah, ah tas sāp!!! – tas tika noņemts no strauji augošā Stasjana līdz augstumam. Viņš redzēja, kā attālinājās topu kolektīvs, kur neviens nebija stāvējis Čmora Iko priekšā, jo viss notika visu acu priekšā un visi zināja, ka tas ir beigas. Izsalcis gals…

Sākumā nomirs Kasulija Zeka, bet pēc tam visi pārējie. Un Lielā Galupija pazudīs no zemes virsmas. Un visi domāja, ka Sv. Kabineta netīrās valodas dēļ ir pūtītes. Bet patiesībā šī ir kunga lieta. Un tiek uzdots jautājums: kāpēc visur ir valdnieki – birokrāti, kas kavē progresu, bet vai civilizācija dzīvo un plaukst? Varbūt tā tam vajadzētu būt? Varbūt tā. Bet mēs audzējam un cīnāmies par savu dzīvi, un tas ir labi. Tikai tagad ar katru desmitgadi ir arvien vairāk vietas un pārtikas, un mūsu birokrātija pāraug korupcijā un vēl vairāk kavē progresu. Kosmosa izpētes un okupācijas progress. Mēs būsim lemti tikai tad, ja ieroči atkal būs svarīgāki par dzīvību. Un tikai caur upuriem mēs saprotam, ka mēs nedzīvojam pareizi. Un tas, ko Botvas locekļi domāja pirms nāves, nevarēja notikt. Tāpēc kolonija nomira, bet ne gluži. Galu galā Nadežda bija pēdējā, kas mira, un viņa joprojām bija tur, kaut arī bez panākumiem…

Lieliska Krievijas valsts!!! Tautu un šķirņu masas tajā atrada patvērumu un dzīvi. Un visiem ir pietiekami daudz vietas. Lielais Krievijas zemes plašums vienkārši piesaista ārzemniekus. Un mēs esam priecīgi par viņiem, bet mēs vajājam savējos un mēs vēlamies viņus uzskatīt par svešiniekiem. Kā saka: viens pats – ķiploki ar sīpoliem, bet otrs – maize un sāls. Un, kad mūsu cilvēki kļūst par svešiniekiem, mēs uzreiz atceramies, ka viņi ir mūsu pašu un lepojamies ar sasniegumiem. Bet tas ir absurdi. Jo tie jau ir svešinieku sasniegumi. Jūs pārdevāt sēklas un domājat, ka augļi pieder jums?! Nē Neizpalika tīrradnis – bet lepojas ar sūdiem. Un māte Krievija gaida viduvējību – pazudīs profesori un ierēdņi, un domājošie krievi ieņems vietu nevis pēc papīra, bet ar asinīm un garu, un šis laiks tuvojas. Un tie patrioti trimdā gaida kliedzējus ar portfeļiem, lai kaitinātu tautu un… Viņi to atbalstīs. Un prezidenti nedzird cilvēku ņurdēšanu, jo starp viņiem ir šķidri birokrātu un liekuļu kūtsmēsli, un, kad mēsli izžūst no vārīšanās, tas pārsprāgs. Bet kas notiks tālāk? Tauta jautā: kāpēc meistari tautas vārdā palīdz citiem, un viņu aizvien vairāk un vairāk mirst no bada un bezpajumtniekiem? Krievija ir naudas govs. Bet pienu dzer nevis īpašnieki, bet gan kaimiņi. Un pats interesantākais ir tas, ka daudzi īpašnieki nedzīvo uz Krievijas zemes, bet ārpus tās robežām. Bet kaimiņi ieņem savas vietas un pērk pases balsošanas tiesībām līdz šim. Kaimiņi nodod savu īsto dzimteni un viegli pieņem krievu valodu. Un, ja viņi māti nodos, tad viņi neļaus viņas pamāti novērtēt, turklāt viņi viņu izlaupīs un pametīs. Bet vispār vislabāk ir atcerēties, ka mēs, tāpat kā putni, dzīvnieki, zivis, esam zemes iedzīvotāji. Un tam nav nekādas nozīmes: jūs esat kalmyk vai krievu ebrejs, amerikāņu nigērietis vai eskimosu – jūs esat zemes iedzīvotājs. Un tam vajadzētu izklausīties lepni no šūpuļa!!! Bet pirms tam tas ir ilgāks nekā pirms pasaules beigām, tāpēc mēs visu atstājam laika apstākļu saplūšanai, jo pirms viņi dzīvoja un vēl nebija dzīvi. Un cilvēks cilvēkam ir vilks, aitas, medūzas… Mana māja ir mans cietoksnis. Un mēs, jaundzimušo rase. Ko mūs saukt?! Viesstrādnieki? Nē, mēs šeit neieradāmies, bet parādījāmies. Mēs parādījāmies šeit un esam patiesi krievi, pat vairāk nekā krievi. Mēs esam jauna mutantu dažādība. Mēs esam Blakes!!! Lielais Blaki, lieliskā Krievija!!! Nav cilvēku, nav kukaiņu, nav dzīvnieku, nav ziedu, nav sēņu utt. un ne līdzīgi, bet atdzīvinātais Laidosh ar kauliem ar astēm. Acīmredzot Visvarenais nolēma, no jauna izveidojot savu veidu, un viņš tos izveidoja pēc sava izskata un līdzības, novietoja tos uz rokām ar rokām uz ķermeņa un smadzenēm un citiem orgāniem. Tas likās gan jautri, gan ekonomiski. Jā, un bez kauliem. Muskuļi, nevis grams kaulu. Un šīs kolonijas priekšgalā – es!! Visvarenais un seksīgais radītājs! Un es sevi saucu par Faaak!