Džeks Londons: Ko nevar neaizmirst

La Perls Laimīgais lauzās pa sniegu uz priekšu — aizelsies, gārgdams, lādēdams likteni, Aļasku, Nomu, kārtis un cilvēku, ko bija ķēris viņa nazis. Karstās asinis viņam uz rokām sāka stingt, bet aina acu priekšā neizgaisa — cilvēks iekrampējas pirkstiem galda malā un lēnām saļimst uz grīdas; izbirušie žetoni un izbārstītās kārtis; asās trīsas, kas pārskrien pār istabu, tad sastingums; ap- klusušais krupjē, monētu izgaistošā džinkstoņa; iztrūcinātās sejas; bezgalīgais klusuma mirklis; un tad negantais rēciens un atriebes vilnis, kas veļas viņam pa pēdām, sacēlis kājās visu pilsētu.

— Nu ir elle vaļā un visi velni pasprukuši, — viņš noņirdzās, ienirdams tumsā un bēgdams uz piekrastes pusi.

Pa visām atvērtajām durvīm plūda gaisma, un ļaudis no teltīm, būdām un deju zālēm metās pakaļ bēglim. Cilvēku kliedzieni un suņu rejas plēsa vai ausis pušu un lika kājām cilāties ātrāk. Viņš skrēja — tikai tālāk, tālāk. Troksnis sāka gaist, un vajātāju straujums noslāpa nespēcīgā niknumā par bezmērķīgo skrējienu. Tikai viena viegla ēna visu laiku turējās viņam līdzi. Paraudzījies pār plecu atpakaļ, viņš to redzēja brīžiem kā izplūdušu siluetu bālganajā sniega klajumā, brīžiem ienirstam kādas būdas vai krasta izvilktas laivas tumšajā ēnā.

La Perls Laimīgais klusi nolādējas pa sieviešu modei pārguruma asaru nomāktā balsī un metas dziļāk ledus blīvu, telšu un raktuvju bedru labirintā. Viņš klupa pār stingri nostieptam tauvām un darba rīku kaudzēm, sapinās nekārtīgi nomestu virvju mudžekļos, atdūrās pret bezjēdzīgi zemē sadzītiem mietiem, vairākkārt nokrita, kājai aizķeroties aiz apledojušiem pludinātajiem baļķiem. Tajos brīžos, kad viņam šķita, ka izbēdzis no vajātājiem, viņš mazliet palēninaja skrējienu, jo galva reiba, sirds sāpigi plēsa vai krūtis pušu, līdz pilnīgam aizslāpumam trūka elpas; bet ikreiz no tumsas atkal izšāvās ēna un piespieda viņu bēgt tālāk, kaut sirds gandrīz trūka pušu. Pēkšņi viņam galvā iezibējās_ nojausma, atstādama aiz sevis māņticības salto sliedi. Ēnas neatlaidība viņa spēlmaņa prātam šķita ļauna zīme. Klusā, nepielūdzamā, neatvairāmā ēna viņam likās līdzīga liktenim spēles pēdējā kārtā, kad tiek savākti žetoni un saskaitīti visi laimesti un zaudējumi. La Perls Laimīgais ticēja tiem retajiem apskaidrības mirkļiem, kad cilvēka prāts izraujas no laika un telpas žņaugiem un atbrīvots paceļas mūžībā, lai Nejaušības atvērtajā grāmatā izlasītu savas dzīves stāstu. Viņš nešaubījās, ka patlaban pienācis tāds mirklis; tādēļ, pavērsies no krasta uz zemes iekšieni un skriedams par sniegoto tundru, viņš pat nejutās pārsteigts, redzēdams ēnu tuvojamies un pieņemam skaidrākus apveidus. Savas bezspēcības nomākts, viņš pēkšņi apstājās baltā klajuma vidū un strauji pagriezās. Laba roka izslīdēja no dūraiņa, un zvaigžņu palsajā gaismā pazibēja revolveris.

— Nešaujiet! Man nav ieroča.

Ēna bija ieguvusi tveramu apveidu, un, izdzirdot cilvēka balsi, La Perlam Laimīgajam saļodzījās ceļi un pakrūtē piepeši radās liela atvieglojuma sajūta.

Viss varbūt būtu noticis citādi, ja Erijam Bremam būtu bijis klāt ierocis tovakar, kad viņš sēdēja uz cietā sola «Eldorado» un redzēja, kā tiek noslepkavots cilvēks. Sā paša apstākļa dēļ viņam vēlāk vajadzēja doties ceļojumā pa Lielo Taku kopā ar gaužām nesaderīgu ceļabiedru. Lai nu bija kā būdams, viņš atkārtoja:

— Nešaujiet! Vai tad neredzat, ka esmu bez ieroča?

— Ko tad, velns parāvis, jūs dzenaties man pa pēdām? — kāršu spēlmanis noprasīja, nolaizdams revolveri.

Erijs Brems paraustīja plecus.

— Nav svarīgi, kādēļ to darīju. Gribu, lai nākat man līdzi.

— Uz kurieni?

— Uz manu būdu pašā nometnes malā.

Taču La Perls Laimīgais tikai urbās ar mokasīna papēdi sniegā un, piesaukdams visus viņam zināmos dievus, nosmējās par Erija Brema neprātīgo iedomu.

— Kas jūs tāds esat? — viņš beidzot noprasīja. — Un par ko jūs turat mani, domādams, ka no laba prāta bāzīšu galvu jusu cilpa?

— Es esmu Erijs Brems, — svešais vienkārši atbildēja, — un mana būda atrodas pašā nometnes malā.

Nezinu, kas jūs esat, bet jūs esat aizraidījis cilvēku uz viņpasauli — jums vēl tagad piedurkne asiņaina, — jums, gluži tāpat kā Kainam, dzenas pakaļ visa cilvēku cilts, un jums nav savu galvu kur nolikt. Tātad — man ir būda …

— Ja jums dzīvība darga, cilvēk, valdiet muti, — La Perls Laimīgais viņu partrauca, — citādi tīrā prieka pēc iztaisīšu jūs par otru Ābelu. Dieva vārds, es to izdarīšu! Vai mani var glābt jūsu būda, ja man pakaļ dzenas tūkstotis, kas neatstās nepārmeklētu ne peles alu? Man jātiek laukā no šejienes — jātiek projām! Projām! Projām! Nolādētie cūkas! Man drīzāk gribētos atgriezties atpakaļ un nožmiegt kādus divus trīs no tiem cūkām! Vienu varenu, karstu cīņu — un balle beigta! Dzīve nav nekas cits kā netīra spēle, un man tā jau līdz kaklam!

Viņš apklusa, savas briesmīgās atšķirtības pārbiedēts un satriekts, un Erijs Brems izmantoja šo mirkli. Viņš nebija no runīgajiem, un runa, ko viņš tagad teica, bija garāka viņa mūžā, tikai vienu vienīgu reizi, daudz vēlāk, viņš teica otru, vēl garāku.

— Tāpēc jau es jūs aicinu uz savu būdu. Tur es jūs varu noslēpt tā, ka neviens jūs neatradīs, un ēdamā man ir papilnam. Citādi jūs projām tikt nevarat. Suņu jums nav, nekā nav, jūra aizsalusi, tuvākā pasta stacija ir Sentmaiklā, skrējēji aiznesīs vēstis par jums daudz ātrāk, nekā pats pagūsiet tur nokļūt, ar Anvikas pasta staciju tas pats, jums nav ne mazākās iespējas! Palieciet pie manis, kamēr vētra aprimst. Nebūs pagājis ne mēnesis, kad būsiet aizmirsts, viņiem būs prātā atgriešanās uz Jorku un daudz kas cits, jūs varēsiet aizbraukt viņiem gar pašu degungalu, un neviens neliksies ne zinis. Man par tiesu un taisnību ir pašam savi uzskati. Kad es sāku dzīties jums pakaļ — vispirms no «Eldorado», tad tālāk gar piekrasti, nedarīju to tādēļ, lai jūs noķertu vai izdotu viņiem. Man ir pašam savi uzskati, un tiem nav nekā kopīga ar viņu nolūkiem.

Viņš apklusa, redzēdams, ka slepkava izvelk no kabatas lūgsnu grāmatu. Ziemeļblāzmās dzeltenīgajā mirgojumā, kas plūda no ziemeļaustrumiem, La Perls Laimīgais lika viņam ar salā atsegtu galvu un roku uz svētās grāmatas apzvērēt savu vārdu patiesīgumu — nodot zvērestu, kuru Erijs Brems nedomāja lauzt un arī nelauza.

Pie būdas durvīm kāršu spēlmanis mirkli saminstinā- jās, brīnīdamies par šo dīvaino cilvēku, kas gribēja viņu glābt, un vēl joprojām šaubīdamies.

Taču sveces gaismā viņš redzēja, ka būda ir visai mājīga un ka neviena cita tajā nav, un jau pēc īsa brīža' viņš tina smēķi, kamēr saimnieks vārīja kafiju. Siltuma viņa muskuļi atslāba, un viņš, laiski atzvēlies krēslā, caur kruzuļainajām dūmu vērpetem vērīgi pētīja Erija seju. Tā bija spēkpilna seja, taču tās spēks izpaudās savaldībā. Grumbas bija tik dziļas, ka šķita drīzāk līdzīgas rētām, turklāt vaibstu bargumu neatmaidzināja ne mazākā līdzjūtības vai labsirdības atēna. No biezo, kuplo uzacu apakšas raudzījās pelēkas, saltas acis. Zem izcilajiem, augstajiem vaigu kauliem rēgojās tumši, iekrituši dobumi. Zods un apakšžoklis liecināja par lielu stūrgalvību un nepiekāpību, bet šaurā piere — par to, ka šis cilvēks vajadzības gadījumā žēlastības nepazīst. Viss viņā bija skarbs — deguns, lūpas, balss, grumbas ap muti. Tā bija tada cilvēka seja, kas paradis dzīvot viens un neprasa citiem padomu; tāda seja varēja būt cilvēkam, kas naktīs nokaujas ar dažādām domām, bet no rīta piecēlies nebilst nevienam par tām ne vārda. Cilvēkam, kura redzesloks nav visai plašs, taču doma dziļa. Laimīgais, pats būdams vērienīgs un pasekls, netika par šo vīru gudrs. Ja Erijs dziedātu, kad viņam priecīgs prāts, un nepūstos, kad māc skumjas, — tas Laimīgajam būtu viegli saprotams; bet šādos noslēgtos vaibstos viņš lasīt neprata un tādēļ arī nespēja novērtēt, ko slēpj šā cilvēka dvēsele.