Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Džērsijas lidostā visi mūs jau gaidīja. Pie skrejceļa bija sa­pulcējies viss zoodārza personāls, tur atradās arī lendrovers, zoodārza furgons un trīs kravas mašīnas. Mēs bažīgi sākām vērties gaisā un cerējām, ka slavenā Džērsijas migla nepārvilk- sies visai apkārtnei, iekams lidmašīnai izdosies nosēsties. Uz­traukumam tomēr nebija pamata, jo precīzi noteiktajā laikā lielais DC4 lidaparāts sāka laisties lejup un pieripoja tieši pie gaidītājiem.

Džērsijas muitas darbinieki izturējās ārkārtīgi pretimnākoši - gluži kā cenzdamies atlīdzināt par iepriekšējās dienas pārpratu­miem, kaut arī neko nezināja par mūsu nesaprašanos ar saviem Anglijas partneriem. Skaidri redzēju, ka Džerijs ar prieku nodod dzīvniekus zoodārza darbinieku pārziņā. Drīz jaunpienācēji bija ievietoti jaunajās mājvietās, lielākā daļa likās pārcietusi ceļo­jumu bez lieka stresa. Kā jau parasti, nabaga cilvēki izrādījās gal­venie cietēji.

Nākamajā rītā Džerijs un Kriss apstaigāja zoodārzu. Visi skraidīja apkārt un uzmanīja, vai mūsu rūpjubērni būtu labi

apkopti un pabaroti ar ierastajiem gardumiem, un es kopējus īpaši brīdināju par kolobusiem.

- Ja ar viņiem kaut kas notiks, esiet gatavi nākamnedēļ pie­dzīvot Pltersas jaunkundzes dusmas. Viņa šos radījumus ba­roja visu ceļu no Frītaunas. Dieva dēļ, nepieļaujiet, lai ar tiem tagad notiktu kas ļauns.

Leopardi izturējās pavisam mierīgi un gluži laimīgi spēlējās ar Džonu. Vāveres un mangusti lieliski iedzīvojās jaunajos mi­tekļos, un putniem, īpaši pūcēm, rūpēja tikai viens: ēst labi daudz un labi ātri. Darels bija laimīgs, gluži kā mēs visi, un nu varēja atļauties saļimt uz vismaz divdesmit četrām stundām.

Kriss un viņa komanda aizlidoja nākamajā dienā, un mēs plānojām viņiem sekot, tiklīdz viss šeit būs nokārtots un Darela riba sadzijusi. Bet man gan būtu vajadzējis zināt labāk. Zoo­dārzs un ar to saistītās lietas aizvien dziļāk ielauzās mūsu dzīvē,

tā ka mēs joprojām turpat vien bijām. Un es skaidri zinu - lai kurp mēs dotos, vienmēr apkārt būs dzīvnieki, un mana gulta tukša nepaliks.

[58]

* Tie ir rupji meli. (Šeit un turpmāk - Džeralda Darela piezīmes.)

* Apšaubāmā izcelšanās, domājams, bija mājiens par manu ģimeni. Kaut ari es diezgan noteikti sliecos savus radus aizstāvēt, man tomēr jāatzīst, ka lielāko daļu dzīves esmu pavadījis, pūlēdamies ar viņiem sadzīvot. Dž. D.

[1] es tolaik biju pieticīgs un nepretenciozs, un manu biklumu apskaustu jeb­kura vidusmēra stirna. Dž. D.

[2] jau tas fakts vien, ka ši grāmata vispār uzrakstīta, kalpo par pierādījumu, ka galu galā viņa pievienojās pārējo sieviešu viedoklim. Di. D.

[3] nekad mūžā neesmu pozējis. Ja nu man piemītošais je ne sais quoi šīs grā­matas autores piezemētajai, zemnieciskajai mentalitātei neliekas pievilcīgs, man, šķiet, par to atbildība nav jāuzņemas. Dž. D.

[4] sēkla sākusi dzīt sakni. dž. d.

[5] tolaik es biju jau guvis gluži labu pieredzi attiecībās ar piesardzīgiem dzīvnie­kiem, tāpēc ar dumju smaidu piekritu visam, ko viņa teica. Tādējādi mums tiešām lieliski saskanēja. Dž. D.

[6] viņa vēl nebija apguvusi, ka parasti dzīvnieki cilvēku par viņa pāri plūstošo mīlestību aplaimo ar ašu kodienu - gluži kā draugi un sievas. Dž. D.

[7] diemžēl šajā posmā patiesība, ciktāl tā attiecās uz Džekijas tēvu, vēl nepavi­sam nebija ļauna. Dž. D.

[8] Šos nebeidzamos mājienus par skopulību grūti apstrīdēt. Varu teikt vienīgi to, ka, būdams jauns mīlētājs ar mīlas aizmiglotām acīm, es būtu savas telegram­mas rakstījis divtik garākas, ja zinātu, ka saņēmēja par tām samaksās. Dž. D.

*"būtibā svešinieks" ir interesants apzīmējums, jo viņa pati atzina, ka mēs, cik nu to Mančestras diezgan mitrā un nepievilcīgā apkārtne pieļāva, krietni ilgi jau bijām diezgan tuvās attiecībās. Dž. D.

[10] tipisks topošas sievas simptoms. atrast darbu man nebija ne mazākās vēlē­šanās, ja vien no tā varētu izvairīties. Dž. D.

[11] Šī nu ir tīrā izrunāšanās. viņa bija izlēmusi jau tajā mirklī, kad mes satikā­mies, un jau labi sen es šajā spēlē biju tikai bandinieks. Dž. D.

[12] nekad neesmu sapratis to prātuļošanu par kopīgām interesēm pirms precībām un par attiecību ilglaiclgumu. Galu galā, gulta bija klājama, maltītes gatavojamas un dzīves laiva noturama līdzsvarā. Kas vēl meitenei vajadzīgs? Dž. D.

[13] ha, ha! dž. d.

[14] Šis ir gaužām atturīgs scēnas atstāstījums, jo es pats to vienmēr uzskatīju par visai mokošu. Taču mana sieva uzstāj, ka mēs nevēlamies, lai šo grāmatu aizliegtu publicēt, tāpēc es aizvelku tai priekšā pieklājības plīvuru, savus iebildumus izpau­žot vien šajā niecīgajā piezīmē. Dž. D.

[15] Šis paziņojums pierāda, ka es viņu īstajā bridi vienkārši izglābu no šausmīgas, zemiskas netīrības, kas iespiežas ikviena cilvēka dzīvē, kas dzīvo uz ziemeļiem no Bristoles-Londonas līnijas. Fakts, ka dzīvošanu Bornmutā viņa visā nopietnībā iz­tēlojās kā medusmēnesi, pats par sevi ir nosodījums. Dž. D.

[16] es kategoriski iebilstu pret apzīmējumu "krāmi". Neviens saprātīgs cilvēks ne­nosauks par "krāmu" īstu mandrila galvaskausu, vairākas juju lelles un ārkārtīgi in­teresantu alus kausu, no kura dzeršanas laikā skanēja "Dievs, sargi karali". Dž. D.

[17] uzraugam, protams, bija taisnība, bet Dievs, par laimi, klāt stāvēja gan. Dž. D.

[18] Šeit jūs jau redzat parādamies aprēķinu, un mes pat vēl nebijām stājušies al­tāra priekšā. Dž. D.

[19] Šāda veida nekrietnas piezīmes veido kaitīgu augsni jebkurai laulībai. Iestar­pinājums par to, ka es nekad nespodrinu kurpes, ir pilnīgi maldīgs. Lai to pierā­dītu, varu uzrādīt savu dienasgrāmatu, kurā norādītas tās dienas, kurās togad spodrināju kurpes. Tādi ir tie laulības dzīves prieki: daži sīki olīši kā priekšvēstneši tai kritikas un nosodījumu lavīnai, kurai grasāties sevi pakļaut. Dž. D.

[20] nevēlēdamies būt nelaipns un vienmēr būdams gatavs atzīt, ka atmiņa var mani pievilt, es tomēr vienmēr biju stingri pārliecināts, ka toreiz teicu: "Nu jau ir par vēlu. Tu esi mani sagūstījusi." Dž. D.

[21] Īstenība viņa apguva tikai pavisam vienkāršas pamatzinašanas, bet sievietēm jau vienmēr patīk pārspīlēt. Dž. D.

[22] Šeit fakti ir mazliet nepareizi izklāstīti. īstenībā es vēlējos slaidu un ārkārtīgi izskatīgu blondīni, kas mierinātu mani sakarā ar neveiksmīgo laulību, bet tam ne­bija lemts piepildīties. Dž. D.

[23] lai cik daudz pūļu tas prasīja, līdz šim man bija izdevies aptuveni atcerēties, kur mūsu istabas topogrāfijā atrodamas vajadzīgās lietas. Nu Džekijas un Sofijas apvienotie spēki mani pilnībā sagrāva. Šo stadiju es vienmēr tiku uzskatījis par beigu sākumu. Dž. D.

[24] džekija neņema vērā manu ierosinājumu lugt Sofiju strādāt bez maksas, kaut man pašam tā likās visvienkāršākā izeja no šā strupceļa. Dž. D.

[25] manas sievas priekšstati par cienījamu izskatu vajadzīgajos brīžos palaikam mainās. Tajos ļoti retajos gadījumos, kad man izdevies pierunāt viņu iziet sabied­rībā, viņa, šķiet, jebkuram gadījumam par ideāli piemērotu ietērpu uzskata izba­lējušus džinsus, džemperi (septiņpadsmit izmērus par lielu) un kurpes, no kuru purngaliem kautri rēgojas pirksti. Reizēm man ar pamatīgu piepūli izdevies viņu ie­stūķēt vakarkleitā, tomēr šī nodarbe mani tik ļoti nogurdina, ka tagad, kad kļūstu vecāks, es kaut ko tādu uzņemos ļoti reti. Dž. D.