Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Džimam atkal nācās ciest, jo viņš bija spiests ilgas stundas pavadīt smacīgā slēpnī, cerot sagaidīt kādu degunradzi. Par laimi, garlaicību kliedēja giboni. Viņu bija pilni koki mums virs galvām, pērtiķi veikli šūpojās zaros, pārmetās no koka uz koku un saklaigājās cits ar citu. Vietējie gibonus sauc par wah wah, jo viņi izdod tieši šādas skaņas; manās acīs giboni ir skaistākie no visiem pērtiķiem. Kualalumpurā mēs satikām kādu holandieti, kuram piederēja gibons jeb siamangs. Pērtiķim viņa mājā tika ļauta pilnīga brīvība, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šis radī­jums viņam nozīmēja vairāk nekā paša bērni. Gibons bija paga­lam izlutināts un braukāja pa pilsētu īpašnieka mašīnā, mežo­nīgi taurēdams.

Filmēdami dažas upes epizodes ar lielajiem augļēdājiem sik­spārņiem, kas mita mežā, Kriss un Darels bija apmetušies kādā sēklī. Viņi bija notupušies pašā krastā, vērās ūdenī un ap­sprieda nākamo filmējamo epizodi, kad pēkšņi ieraudzīja savā virzienā peldam lielu, melnu kobru. Abi tupēja pilnīgi nekus­tīgi, līdz čūska piepeldēja pārsteidzoši tuvu. Tad tā pēkšņi pa­manīja abus vīriešus, šausmās metās atpakaļ un nozuda. Kriss, gluži dabiski, bija stipri satriekts, taču Darels paskaidroja, ka šis esot vēl viens piemērs, cik ļoti čūskas baidās no cilvēkiem. Upes krastā mēs lāgiem ieraudzījām kādu pundurbriedīti - burvīgu, miniatūru radījumu maza suņa lielumā, kuru meža iemītnieki ļoti iecienījuši gaļas dēļ, reizēm kādu sarkanu, koši krāsainu degunradžputnu riskanti balansējam uz trausliem zariem koku galotnēs. Taču lielākie zvēri no mums galīgi izvai­rījās, un Krišu šis fakts no jauna noveda dziļā depresijā.

Nākamajam filmēšanas posmam vajadzēja notikt Malajas austrumu krastā, slavenajā Dungunas bruņurupuču pludmalē - vienīgajā zināmajā vietā, kur milzu ādbruņurupuči dēj olas. Malajas dabas aizsardzības biedrība bija pierunājusi valdību sniegt palīdzību rezervāta izveidošanai, jo šie miermīlīgie milži atgriezās pludmalē gadu no gada, smagā darbā izraka bedres mīkstajās, zeltainajās smiltīs un iedēja tajās lielas kaudzes olu.

Malajieši savukārt olas izraka un pārdeva. Tas nozīmēja, ka ādbruņurupuči pilnībā izmirs, ja kaut kas netiks darīts olu aiz­sardzībai. Tādējādi pirms diviem gadiem īpašs pludmales posms tika atvēlēts tikai bruņurupučiem, un šā iemesla dēļ mēs bijām ieradušies.

Lai nokļūtu pludmalē, mums ar kaut ko pontonlaivai lī­dzīgu nācās šķērsot vairākas platas upes. Braucamais ne tikai izskatījās, bet arī izrādījās nedrošs, jo viens tāds pavisam nesen bija nogrimis ar cilvēkiem pilnu autobusu uz borta. Par laimi, ar mūsējo nekas ļauns neatgadījās, un visbeidzot mēs ieradā­mies Dungunā, kur mūs sagaidīja Zivju aizsardzības ierēdnis un viņa palīgs. Viņi savukārt mūs iepazīstināja ar malajieti, kurš vadīja olu koncesiju: pateicoties šim cilvēkam, mēs drīk­stējām ieiet pludmales aizsargātajā teritorijā. Viņš paskaidroja, ka bruņurupuči krastā iznākot naktīs un ka esot ļoti svarīgi neiztraucēt mātīti līdz brīdim, kad tā sāk dēt. Ja reiz process esot sācies, nekas vairs nespējot bruņurupucieni atturēt, taču, iztraucēta pirms dēšanas sākuma, viņa dodoties prom un, ie­spējams, nekad vairs tur neatgriežoties.

Vēlāk tajā pašā vakarā mēs atgriezāmies ar vairākiem spēcī­giem gaismekļiem, kurus mums bija aizdevušas malajiešu varas iestādes. Vilkšanās tumsā pa milzu pludmali, līdz potī­tēm stiegot mīkstās, lipīgās smiltīs un stiepjot smagu apara­tūru, nav gluži tas, kā man labpatiktos pavadīt nakti tropos, kad temperatūra sakāpj labu tiesu pāri astoņdesmit grādiem. Šķita, ka esam nosoļojuši garas jūdzes, līdz beidzot apstājā­mies.

- Hei, nav laika sēdēt un kūkot, - Kriss skubināja. - Mums jābūt gataviem mesties uz priekšu tajā pašā mirklī, kad izdzir­dēsim signālu.

- Jā, ser, - mēs korī noskandējām.

Mēs pacietīgi gaidījām minēto signālu, pēc iespējas labāk aizsargādami sevi no piķējošajiem moskītiem, turklāt tā vien likās, ka par iecienītāko mērķi viņi atkal izraudzījušies mani.

- Ātri, ātri! - kāds sauca. - Bruņurupuči ir klāt! - Mēs, cik ātri vien spēdami, streipuļojām pa pludmali uz priekšu un meklējām saucēju.

- Viņa tikko ieradusies, - malajietis teica. - Tagad izturie­ties ļoti klusi, līdz viņa sāks dēt. - Tagad! - viņš iekliedzās, un visapkārt atmirdzēja spoža gaisma. Kad acis bija ar žilbinošo gaismu apradušas, mēs pirmo reizi ieraudzījām ādbruņuru­puči. Mātīte bija milzīga un lempīga, viņa karstumā elsa un stenēja, pludinādama bedrē zem sevis pingponga bumbiņām līdzīgu olu straumi. Piepūlē viņai no acīm sūcās bagātīgas gļotu upītes. Beidzot olu straume aprāvās un bruņurupuciene sāka tās apbērt ar smiltīm, kuras rokot bija sakrājušās viņai abās pusēs. Spēcīgās pakaļējās airkājas ātri sastūma smiltis bedrē; reizēm bruņurupuciene šo nodarbi pārtrauca, lai ar savu mil­zīgo, deviņas pēdas garo ķermeni smiltis stingri pieblietētu. Beidzot lielais rāpulis apmierināts nosprieda, ka olas ir dro­šībā, un sāka lēni virzīties pa pludmali spēcīgo bangu virzienā. Milzīgais ķermenis ar priekšējo airkāju palīdzību stūmās lejup pa nogāzi, aizvien tuvāk ūdens malai, atstādams aiz sevis sliedi kā tanks. Nokļuvusi piejūras, bruņurupuciene iemērca vareno galvu viļņos, it kā vēlēdamās to nomazgāt un atvēsināt, tad ar pēdējo piepūli ieslīdēja viesmīlīgajā jūrā un, pirms nozust tumšajos viļņos, pamāja mums atvadām ar pleznu.

Olas no perēkļa tika izraktas, taču šoreiz nevis pārdošanai, bet pārvešanai uz īpaši sagatavotu, iežogotu vietu tālāk plud­malē. Dienas gaismā šī vieta atgādināja miniatūrus brāļu kapus, jo virs katras olu bedrītes bija uzstādīts vienkāršs koka krustiņš, uz kura atzīmēts olu skaits un ierakšanas datums. Pēc vairākām nedēļām virspusē izkārpījās burvīgi, mazi bruņurupucīši, kas izskatījās kā ģērbušies glītos, svītrainos uzvalkos. Mazuļus tad savāca, ievietoja lielā konteinerā ar ūdeni un aizveda tālāk jūrā, kur bezrūpīgos bruņurupucīšus vairs neapdraudēja piekrastes plēsoņas. Vēl par agru novērtēt, cik šī metode efektīva, taču tas vismaz bija sākums, un bruņurupuči tika paglābti no pilnīgas izmiršanas.

Mūsu producents nu bija pilnībā uzņēmis gaitu un raušus rāva mūs tālāk zemes vidienē - vispirms jau uz Ipohu, lai ap­ciemotu ornitologu Džefriju Allenu un viņa sievu, kuri labi pārzināja apkārtni un bija apsolījuši mums parādīt planējošo drakonu. Alleni mūs izklaidēja un ļāva piebāzt visu dārzu ar dra­konu filmēšanai nepieciešamo aparatūru. Šis radījums nešķiet interesants, iekams nav atklājušās trauslās membrānas tā sānos, kas izplešas kā spārni un ļauj rāpulim bez mazākās piepūles traukties no koka uz koku. Nav īsti skaidrs, kas izjuta lielāku atvieglojumu, kad šī filmas epizode bija pabeigta, - mēs vai na­baga radījums, kuru mēs dedzīgi vajājām no koka uz koku. Tomēr mums netika dots ne mirklis atelpas, un drīz vien Džims Saunderss jau filmēja cikādes, zirnekļus, degunradžva- boles un jebkuru citu bezpalīdzīgu kukaini, kam gadījās iemal­dīties filmēšanas zonā.

- Tas viss palīdz izveidot kopainu, - Kriss apgalvoja.

Džefrijs Allens bija muļķīgā kārtā pastāstījis Krišam, ka vēl tālāk zemes iekšienē - Taipingā un Perakā - ir daudz intere­santa, taču šoreiz man ļāva nepiedalīties. Es paliku Ipohā kopā ar Alleniem, savukārt trīs vīrieši traucās papildu materiāla meklējumos. Mēs ar Betiju Allenu lieliski sapratāmies, un abas gājām uz mežu, kur viņa fotografēja dažādus augus un krūmus, par kuriem īpaši interesējās. Mēs tik lieliski izklaidējāmies, neko nedarīdamas, ka man bija gaužām žēl, kad sagaidīju vīriešus atgriežamies, jo tie mani aizrāva atpakaļ uz galvaspilsētu. Ār­kārtīgā laipnība un viesmīlība, kāda tika izrādīta Malajā, mūs bija dziļi aizkustinājusi, taču es tik un tā gaidīju braucienu uz Austrumāfriku un iespēju vēlreiz ieraudzīt plašās zālienes.