Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

vēršu cīnu filmas detaļas.

Beidzot teksti programmai "Divi bušā" bija uzrakstīti un tika norunāts laiks, kad braukt uz Bristoli, lai to visu ieskaņotu. Ap to laiku mēs sākām bažīties par Darela veselību un ne­pavisam nebijām pārsteigti, kad viņam parādījās dīvaina aler­ģija, - kad ieraksti bija pusē, viņam sāka pampt rokas.

Džerija izdevēji mudināja viņu iesniegt jaunu manuskriptu, un viņš vairākas reizes izmisīgi centās uzrakstīt "Muižu dzīv­niekiem". Taču nav viegli pilnībā koncentrēties bezrūpīgas un jautras grāmatas rakstīšanai, ja no visām pusēm uzbrūk pro­blēmas, kas turklāt ceļas tieši no tā temata, par kuru jācenšas tik bezrūpīgi rakstīt. Ja nebūtu Sofijas un manis, viņš visu būtu salaidis grīstē, un es karsti ilgojos, kaut spētu uzrakstīt šo grā­matu viņa vietā. Kad grāmata bija pabeigta, nevienam no mums tā vairs neko īpaši nepatika. Tomēr mūsu spriedums palika mazākumā: grāmatai bija lieliski panākumi. To sērijās izlaida gan Lielbritānijā, gan Amerikā, visdažādākie ārzemju izdevumi nodrukāja fragmentus, un BBC to pārveidoja par "grāmatu pirms gulētiešanas", kā tas jau bija darīts ar visām ie­priekšējām Džerija grāmatām.

Programmai "Divi bušā" bija lieli panākumi televīzijā - mēs par to ļoti priecājāmies, jo Džims un Kriss tās veidošanā bija ieguldījuši tik daudz smaga darba. Kā jau bijām cerējuši, skatī­tājiem jo īpaši patika ķengurēna dzimšanas aina.

Bija patīkami saņemt no Kriša ziņu, ka filma par vēršu cīņām varētu tikt uzņemta, tomēr vispirms viņam jāaizlido uz Ka- margu un pašam jānovērtē apkārtne un ar filmēšanu saistītās grūtības. Mēs ar prieku piekritām Krišu pavadīt un uzskatījām, ka bez bažām varam uz divām vai trim nedēļām aizbraukt, jo zoodārzs tobrīd darbojās nevainojami un likās pārvarējis lielās problēmas.

Sasēdušies muižas mazajā automobilītī, mēs kā sadeguši trau­cāmies cauri brīnumskaistajiem Francijas laukiem uz Nimu, kur Larijs bija mums jaukā viesnīcā sarunājis istabas. Nākamās divas nedēļas mēs braukājām apkārt pa Kamargu, vērojām vēršu cīņas un visdažādākā vecuma vēršus, tikāmies ar cilvēkiem, kas varētu mums palīdzēt, un saskaņojām iespējamo vizīšu grafiku. Līdz ceļojuma beigām Kriss jau kūsāja sajūsmā un bija apņē­mības pilns uzņemt šo filmu - ja iespējams, krāsainu, - taču viss bija atkarīgs no budžeta. Tomēr šai problēmai risinājumu varēja meklēt arī pēc atgriešanās Bristolē. Ja pat no idejas nekas nesanāktu, mēs vismaz bijām uz brīdi izrāvušies no zoodārza un ar to saistītajām raizēm. Kad beidzot atgriezāmies Džērsijā, at­klājām, ka visi čakli strādājuši un nekādas likstas nav gadījušās.

- Vai zini, - Džerijs ieteicās, - tā vien šķiet, ka viņi strādā daudz labāk, kad manis nav klāt.

Mani tas ļoti iepriecināja.

- Jauki, tad varbūt mēs varētu biežāk aizbraukt un izbaudīt divvientulību? - es kārdināju. Par atbildi saņēmu vienīgi ņur- dienu.

Pāris nedēļas vēlāk Kriss triumfējoši pavēstīja, ka vēršu cīņu filmai dota zaļā gaisma, kaut arī krāsainai lentei līdzekļu nepie- tikšot. Viņš vēlreiz ieradās Džērsijā, lai tagad, kad bija redzējis Kamargu savām acīm, apspriestu Džerija piedāvāto scenāriju jaunā gaismā. Kriss domāja, ka būs trīs reizes jābrauc uz Ka­margu - pavasarī, vasarā un ziemā - un vēlējās, lai trešajā reizē mēs brauktu kopā ar viņu, jo pirmajās divās mūsu klātbūtne ne­bija nepieciešama. Es abām rokām balsoju par: mani sajūsmi­nāja ikviens iemesls pamieloties ar franču ēdieniem un vīnu, kā arī kaut uz brīdi tikt prom no zoodārza. Ja cilvēks ir iesprostots uz mazas saliņas, dzīvo zoodārzā un divdesmit četras stundas diennaktī ir visiem kā uz delnas, viņam ļoti kārojas tikt prom. Pat Darels man piekrita, kaut arī bija tik ļoti pieķēries dzīvnie­kiem. īss atvaļinājums ik pa laikam arīdzan dod iespēju paska­tīties uz problēmām no cita redzes leņķa un atgūt garīgo līdz­svaru. Iespēja atrast patiešām attaisnojošu iemeslu fiziskai prombūtnei lieliski noderēja sirdsapziņas mierināšanai.

Vienlaikus arī pārējais ievirzījās pareizajās sliedēs. Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests beidzot bija kļuvis par realitāti, katru mēnesi tika organizētas tresta dalībnieku un padomnieku sanāksmes, divi padomes locekļi iesaistījās zoodārza vadībā, tādējādi noņemot kaut nedaudz rūpju un atbildības no Ketas Velleres pleciem. Tomēr, neskatoties uz šo palīdzību, Džerijs likās aizvien vairāk pārņemts ar tresta lietām. Es reti redzēju viņu vienu pašu un vēl retāk izdevās parunāt par kaut ko, kas neattiecās uz zoodārzu. Zoodārzs un itin viss ar to saistītais sāka man uzdzīt nepatiku. Dzīvoklis bija kļuvis par tādu kā otru darba kabinetu, kurā cilvēki nepārtraukti staigāja iekšā un ārā. Beidzot es sacēlos pret šādu stāvokli un piespiedu Darelu apsolīt, ka zoodārza un tresta jautājumus apspriedīsim tikai apakšstāva kabinetā, atstājot dzīvokli par vienu mazu stūrīti, kurā vismaz varētu mēģināt no tā visa atslēgties. Tomēr cīņa bija grūta, un es bieži vien spriedu, ka esmu apprecējusi zoodārzu, nevis dzīvu cilvēku.

Cenzdamās izcīnīt kaut daļēju brīvību no zoodārza, es izstā­jos no tresta padomes un zoodārza vadības komitejas un izmi­sīgi meklēju kādu iespēju izrauties arī no Džērsijas. Palīgā atkal nāca Kriss.

- Varbūt tev vajadzētu doties vēl kādā ceļojumā, Džerij, ka­mēr "Divi bušā" ir slavas augstumos?

- Dārgo zēn, nekas man nesagādātu lielāku prieku, bet kā atrast vietu, kur citi vēl nav bijuši vai uz kurieni nebūtu pārāk ilgi jāgatavojas? Man, piemēram, ļoti patiktu vēlreiz aizbraukt uz Argentīnu, taču šādas ekspedīcijas sagatavošanai vajadzīgi vismaz četri mēneši. Arī Gviāna būtu laba izvēle, bet tur jopro­jām politiskā situācija ir nestabila, un man pilnīgi pietika ar politisko jampadraci Paragvajā, nevēlos vēlreiz piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu. Braucienam uz Indiju ļoti rūpīgi jāgatavojas. Tātad patiesībā atliek vienīgi Rietumāfrika, bet par to apgabalu esmu uzrakstījis jau trīs grāmatas, tātad Kamerūna atkrīt. Ko tu iesaki?

Līnijas otrā galā iestājās īss klusums.

- Tu reiz pieminēji Sjerraleoni.

- Jā, bet kad tu gribi braukt?

- Jebkurā gadījumā ne ātrāk par februāri, un maijā man jā­būt atpakaļ, lai pabeigtu vēršu cīņu programmu.

- Daudz laika tu vis man nedod, vai ne? Lai notiek, es sākšu gatavoties, un tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks.

Nu Darela uzmanība no zoodārza bija novērsta uz kaut ko citu, un es nespēju vien beigt par to priecāties. Tomēr es zināju, ka viņam pagalam nepatīk steiga un vēl jo vairāk sasteigta gata­vošanās ekspedīcijām. Sešas nedēļas nepavisam nebija pietie­kami ilgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos braucienam, tādēļ zi­nāju, ka viņš uz Sjerraleoni brauks nelabprāt, ja vispār izšķirsies par šo ceļojumu. Ja brauciena mērķis tiešām izrādīsies Sjerra- leone, es nolēmu līdzi nebraukt un paziņoju Darelam:

- Nē. Man nepatīk Rietumāfrika - ne karstums, ne tropu meži, jo man tie uzdzen klaustrofobiju, arī afrikāņi mani kai­tina. Tāpēc, ja tev nav iebildumu, es šo braucienu izlaidīšu.

Darels nebija pārsteigts un atteica, ka pa pusei esot kaut ko tādu gaidījis, tomēr apvaicājās, ar ko es viņa prombūtnes laikā grasoties nodarboties.

- Šeit taču tu nevēlies palikt, vai ne?

Par to es biju tikpat stingri pārliecināta, tāpēc tika nolemts, ka man jādodas uz Argentīnu un jāveic izlūkošanas priekšdarbi iespējamai ekspedīcijai 1966. gada ziemā.