Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Kuģa kapteinim Džimijs ļoti iepatikās, viņš to ielūdza 11/ kapteiņa tiltiņu, kur šimpanze tūlīt pat sāka justies kā mājas, pat uztrausās uz īpaša sēdekļa un īsti profesionālā manierē pa līdzēja stūrēt kuģi. Mēs kopā ar viņu izklaidējāmies kapteiņa apartamentos, un tā vien likās, ka Džimijam būs žēl kuģi pa mest.

Mūsu stjuarte bija izcili jauka. Priekšpusdienā vai agrā pēc­pusdienā viņa mēdza parādīties ar lielu termosu tējas vai kafijas un labprāt sagatavoja mums karstus dzērienus, kamēr uzturē­jāmies kajītēs - reizēm arī ko stiprāku, ja viņai šķita, ka mums kas tāds nepieciešams. Uzņemšanās mazgāt mūsu veļu arī bija lielisks atspaids, jo, cenšoties aprūpēt dzīvnieku kolekciju zval stīgā kuģī, drēbes nosmērēt bija pavisam vienkārši.

Kad kuģis pietauvojās Laspalmā uzņemt degvielu, mēs iz klīdām pa pilsētu svaigu augļu un zaļumu meklējumos, ar ku riem iekārdināt kolobusus. Kolekcijā bija septiņi šie ļoti retie, trauslie pērtiķi, kas pārtika tikai no lapām, un tie izturēja šo ceļojumu un joprojām ir dzīvi, vienīgi pateicoties Annai Pīter- sai, kura lika pamatus to turpmākajai diētai. Varētu pat teikt, viņa piespieda kolobusus izdzīvot, stundām ilgi sēdēdama krā­tiņu priekšā un pa kumosam vien barodama pērtiķus. Mes pavisam negribīgi Liverpūlē šķīrāmies: Anna ar vilcienu brauca uz Londonu, mēs - ar īpašu čarterreisu uz Džērsiju. Plāns bija lieliski pārdomāts. Šādā veidā Kriss un viņa komanda nosacīti īsā laikā varētu pabeigt filmēšanu, turklāt mēs uzskatījām, ka tā izdosies nogādāt dzīvniekus Džērsijā maksimāli vienkārši un ar minimālu nervu patēriņu. Diemžēl mēs bijām pārrēķinājušies.

Diena sākās lieliski, laiks maija dienai Anglijā - labs. Mūsu bagāža ātri tika cauri muitai, un drīz vien dzīvniekus krāva ārā no kuģa un izvietoja divos lielos mēbeļu pārvadāšanas furgo­nos, kurus bijām nolīguši, lai nogādātu kolekciju lidostā. Šajā brīdī birokrātija ņēma virsroku, un mūs no visām pusēm ie­tina gari jardi sarkanas lentas, gandrīz mūs nožņaudzot. Vis­pirms jau kaut kur bija pazuduši visi lendroveru dokumenti, un nabaga Rover pārstāvis sadūrās ar dilemmu. Automašīnas bija kompānijas īpašums un mums laipni aizdotas izmantoša­nai ekspedīcijas laikā, taču nebija atrodami šo faktu apliecinoši dokumenti. Visbeidzot tika nolemts, ka abām mašīnām jā­paliek muitā. Mēs par šo situāciju jutāmies gaužām nelāgi, to­mēr nebijām vainīgi, ka dokumenti pazuduši, tāpēc nespējām neko iesākt - vienīgi cerēt, ka Rover mums piedos.

Vēl trūka Lauksaimniecības ministrijas atļaujas ievest dzīv­niekus, īpaši abus leopardus. Karantīnas noteikumi attiecās uz suņu un kaķu importu, tāpēc mums nācās no Anglijas saņemt īpašu atļauju nosēsties un ievest leopardus tranzītā. Keta Vel- lere, sadarbībā ar Kriša sekretāri Bristolē, bija sazinājusies ar ministriju un panākusi atļauju leopardiem nosēsties, taču tranzīta dokumentu nekur nebija.

Kad vairākas stundas bijām strīdējušies ar dežūrējošo ierēdni, viņš piekrita sazvanīties ar ministriju, un visbeidzot izrādījās, ka muļķīgas kļūdas dēļ atļaujas nosūtītas uz Džērsiju, nevis uz Liverpūli. Jebkurā citā laikā šāda situācija liktos uzjautrinoša, taču mēs bijām kājās jau no rītausmas un tobrīd jau ļoti izsalkuši un noguruši. Turklāt dzīvnieki bija iesprostoti furgonos un dažiem no tiem pienācis barošanas laiks, turklāt mēs arī baidījāmies nokavēt savu reisu. Mums nepavisam nebija žēl pamest Liverpūles ostu.

Kad ieradāmies Spekes lidostā, mēs atviegloti konstatējām, ka lidmašīna vēl nav ieradusies, tāpēc devāmies aši iedzert pa mēriņam, pirms ķerties pie dzīvnieku izkraušanas un svērša­nas. Šo procedūru vajadzēja veikt, lai varētu lidmašīnā pareizi sadalīt kravas smagumu, tomēr pasākums prasīja daudz nervu gan no dzīvniekiem, gan mums. Bijām jau sagatavojušies ie­kraušanai Bristoles kravas lidmašīnā, kad pilots paziņoja, ka viņam galīgi nepatīkot kreisās puses dzinēja darbība. Mēs, gluži dabiski, nopriecājāmies par izrādīto gādību mūsu drošībai, tomēr atvieglojums ātri pārvērtās izbailēs, jo atklājās, ka vienī­gais gana kvalificētais inženieris, kam atļauts pieskarties dzinē­jam, dzīvo Mančestrā, un nu mums vairākas stundas jāgaida, līdz viņš varēs ierasties Liverpūlē. Lidostā tobrīd darbojās daudzi in­ženieri, taču nevienam no viņiem nebija tiesību apkopt šo kon­krēto lidmašīnu.

Mēs izvietojāmies vienā no angāriem, tālāk prom no lidostas trokšņiem. Tad sākās nebeidzama gaidīšana, līdz beidzot iera­dās inženieris un apmēram pusdeviņos paziņoja, ka lidmašīna esot gatava pacelties. Kopā ar dzīvniekiem aši salādējāmies lid­aparātā, durvis aizvērās, mēs piesprādzējāmies, pamājām ardie­vas tiem pāris cilvēkiem, kas bija mums palīdzējuši, un lidma­šīna aizripoja līdz skrejceļa galam. Pilots iedarbināja dzinējus, un brīdī, kad tie uzņēma maksimālo apgriezienu skaitu, otrajā dzinējā sākās dzirksteļošana. Mēs nejutāmies pārsteigti, kad lid­mašīna no jauna aizripoja uz skrejceļa otru galu. Par laimi, mūsu palīgi vēl nebija izklīduši, arī īpašais inženieris atradās turpat, taču viņš teica, ka neko nevarot izdarīt, iekams nāka­majā rītā būšot sadabūjis kaut kādas rezerves daļas.

Mēs aši apspriedāmies ar lidostas ierēdņiem un nolēmām izkraut tikai vārīgākos dzīvniekus, novietot tos mazā istabiņā viena angāra tālākajā galā un pārsegt ar brezentu. Pārējiem dzīvniekiem, pēc mūsu domām, turpat lidmašīnā pavadīta nakts neko ļaunu nenodarīs. Lidsabiedrlba mūs visus iekārtoja viesnīcā, mēs ātri pabarojām angārā novietotos dzīvniekus un ap pusdivpadsmitiem nakti pusdzīvi aizvilkāmies uz viesnīcu, kur pēc karstas vannas sakritām gultās. [57]

Apmēram divos no rīta mūs pamodināja viesnīcas pārvald­nieks. Ieraudzījām durvis stāvam ražena auguma policistu, kurš mazliet noraizējies darīja zināmu, ka viens no dzīvnie­kiem trakojot pa lidmašīnu. Nabaga Darels izvilkās no gultas, ātri saģērbās un gāja lejā pa kāpnēm. Tomēr pēc pāris minūtēm viņš bija atpakaļ. Izrādījās, ka lidostas policists savas apgaitas laikā sadzirdējis no lidmašīnas nākam dīvainas skaņas un, gluži dabiski, satraucies. Nabaga mazajam vīrelim neviens nebija pa­vēstījis par dzīvnieku klātbūtni lidmašīnā. Tomēr Džerijs uz­stāja veikt pārbaudi, kurā atklājās tikai tas, ka leopardi ņurd savos krātiņos - nekā uztraucoša.

Nākamajā rītā ap septiņiem mums bija norunāts tikties ar dzīvniekus transportējušo mēbeļu furgonu īpašnieku, šis cil­vēks bija ļoti laipni apņēmies sagādāt mums svaigus salātus un augļus. Viņš bija laikus ieradies, turklāt palīdzēja mums iztīrīt būrus un pabarot šimpanzes un kolobusus. Mēs bažīgi vēlējā­mies zināt, cik ilgi vēl jāgaida, līdz lidmašīna būs saremontēta, taču neviens par to neko nezināja. Lidsabiedrības ļaudis un ari pats pilots pret mums izturējās ārkārtīgi laipni un izpalīdzīgi, tomēr nespēja kliedēt mūsu satraukumu par lidmašīnā jopro­jām iesprostoto dzīvnieku likteni.

Kad rīts jau bija labā gabalā, bet lidmašīna joprojām nesa­gatavota ceļam, mēs nolēmām izkraut un pabarot arī pārējos dzīvniekus; vienlaikus sākām uzmākties lidsabiedrības vadībai

Londonā ar lūgumiem sagādāt citu lidmašīnu. Sākām jau zau­dēt cerības jelkad tikt no šejienes projām, kad cita lidsabiedrība piedāvāja mums vienu no saviem kravas lidaparātiem. Godīgi jāatzīstas, es joprojām nesaprotu, kā Darels ar savu lauzto ribu un nāvīgo nogurumu spēja pārciest šīs raizes par dzīvniekiem - vismaz es pati jutos tuvu ģībonim. Tad uzradās cita problēma: jaunajā lidmašīnā atradās tikai divas sēdvietas, bet mēs bijām seši. Bija ļoti svarīgi, lai operators un skaņu mehāniķis nokļūst Džērsijā un nofilmē dzīvnieku ierašanos zoodārzā. Mums pa­līgā nāca Cambrian Airways, piedāvājot četras sēdvietas savā reisā uz Džērsiju. Pēc ilgiem strīdiņiem tika nolemts, ka Darels un Hārtlijs paliks kopā ar dzīvniekiem, bet es, Kriss un viņa ko­manda lidosim uz Džērsiju.