Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Ceļojums uz Frītaunu bija uzjautrinošs. Visi pūlējās, cik spēdami, lai es justos ērti. Darels un viņa grupa bija ceļojuši ar šo kuģi un grasījās ar to arī atgriezties. Visa kuģa komanda gai­dīja dzīvnieku kolekcijas ierašanos, un neviens nespēja noticēt, ka es nudien nezinu, kādi dzīvnieki tie būs.

Bija dīvaini pēc piecām dienām atkal atrasties Laspalmā, to­mēr ilgi tur nepalikām. Man bija teikts, ka Frītaunā pietauvo­simies apmēram sešos no rīta, un tā nu es stāvēju kuģa priekš­galā, vērodama Frītaunu parādāmies cauri rīta miglai, un cerēju, ka pateicībā par manu trako steigu virs vismaz būs iera­dies mani sagaidīt. Tomēr nācās piedzīvot vilšanos. Izskatījās, ka ikvienu pasažieri sagaida draugi, radi un dievs zina, kas vēl, taču no Darela nebija ne miņas. Beidzot mani sameklēja kuģa aģents un pastāstīja, ka mans vīrs nesekmīgi centies tikt krast­malā. Kā jau parasti, Darels bija aizmirsis, ka viņam nepiecie­šama atļauja, un viņš bija palicis cīnīties ar policiju un ostas amatpersonām.

- Nāciet, iesim viņu izpestīt, - aģents mudināja, un mēs kopā devāmies pa krastmalu uz muitas ēku. Nu, protams, verandā man virs galvas stāvēja stipri noguris Darels un noaudzis ar vēl biezāku bārdu. Viņš mežonīgi vicinājās ar rokām un žēlojās, ka netiekot lejā. Visbeidzot pārpratums tika noskaidrots, un Darels tika pie manis. Brīdinājis nemesties pārāk vētraini viņa skavās, jo iespējams, ka esot lauzis ribu, Džerijs mani iepazīstināja ar dīvaina izskata izstīdzējušu jaunekli - kā izrādījās, Amerikas miera korpusa pārstāvi, kurš laipni bija viņu atvizinājis uz šo tikšanos. Pirms es paguvu bilst kaut vārdu, Darels iespieda man rokā mazu kartona kastīti.

- Tur iekšā ir kaut kas dzīvs, ver vaļā uzmanīgi, - viņš brīdi­nāja. Zinādama, ka Darels ir spējīgs šādās kastītēs iesprostot ari vispretīgākos radījumus, es atvēru vāku ļoti piesardzīgi. Tur iekšā papīra salvešu midziņā gulēja sīciņa vāverīte, ļoti līdzīga Mazajai, burvīgs un pavisam rāms dzīvnieciņš.

- Viņa piedzima vienai no kolekcijas vāverēm, un es no­domāju, ka tā varētu kļūt par lielisku Mazās aizstājēju.

Nešaubos, ka diezgan daudzas sievas justos sašutušas, saņem­damas vāveri kā atkalredzēšanās velti, taču es biju pieradusi no­zīmīgos notikumos saņemt dāvanā dzīvniekus, un reiz pat lūdzu man kāzu gadadienā uzdāvināt pārīti brīnišķīgi skaistu vainag- baložu. Šādā veidā es vismaz biju pasargāta no nevajadzīgu smaržu pudelīšu un citu krāmu uzkrāšanās.

- Kur citi? - es vaicāju.

- Joprojām zemes iekšienē. Viņi kopā ar visu kolekciju iera­dīsies rīt. Dažus no visvārīgākajiem dzīvniekiem es atvedu sev līdzi un atstāju britu vēstniecībā.

Darels nepārprotami ļoti priecājās mani redzēt un, kā likās, slepenībā jutās arī mazliet atvieglots. Lauztā riba stipri sāpēja, taču viņš bija muļķīgā kārtā aizmirsis, ka mūsu ārsta sagādātajā aptieciņā atrodas šādi tādi pretsāpju līdzekļi. Es tos sameklēju lādītes pašā apakšā, un zāles tiešām palīdzēja atvieglot sāpes. Ribu viņš bija lauzis, braukdams lendrovera aizmugures sēdeklī, Kriss, dedzīgi vēlēdamies atkal ķerties pie darba, bija sācis braukt, pirms vēl Darels paguvis kārtīgi apsēsties, un rezultātā Džerijs bija uztriecies aizmugures bortam. Uzzināju, ka viņš šādi mo­cījies jau kopš marta, taču kategoriski atteicies visu pamest un lidot mājup kopā ar mani.

Drīz kļuva pilnīgi skaidrs, ka mums būs vajadzīga vēl pa­pildu palīdzība, jo Džerijam uz kuģa vajadzēs pēc iespējas vai­rāk atpūsties, ja viņš grasās aprūpēt kolekciju un vēl arī pabeigt filmēšanu. Jaunais Džons Hārtlijs vēl nekad nebija ceļojis kuģī kopā ar dzīvniekiem, turklāt piedalījās arī filmēšanā, tātad nācās secināt, ka galvenā atbildība par kolekciju gulsies uz maniem pleciem. Vēlēdamās nodrošināties ar palīgu, es nosūtīju tele­grammu Annai Pītersai, ar kuru bijām apceļojušas Argentīnu. Anna, izrādās, bija godprātīgi sēdusies pirmajā lidmašīnā un ieradās jau pēc divdesmit četrām stundām, tādēļ vēlāk, kad ko­lekcija bija atvesta uz Frītaunu un iekārtota Diamond Corporation lepnajā mītnē, es jau spēju novērtēt situāciju.

Kaut arī varējām atbrīvot Darelu no dzīvnieku ikdienas ba­rošanas, mēs nespējām viņa vietā apstaigāt dažādos dienestus, sagādāt muitas atļaujas un darīt tamlīdzīgus darbus. Ar to viņam nācās nodarboties pašam. Mēs tostarp ieviesām pavisam vienkāršu dienišķo darbu kārtību. Pārtiku dzīvniekiem ik dienas iepirka mūsu draugs amerikānis un Džons Hārtlijs. Kriss un Darels tādējādi visu laiku varēja veltīt nepieciešamajām vizītēm varas iestādēs un atbildēt uz steidzamām vēstulēm, savukārt mēs ar Annu aprūpējām dzīvniekus - visus, izņemot vislielākos (piemēram, leopardus), kurus atstājām puišu rīcībā. Šī sistēma darbojās lieliski, un pēc divām nedēļām, kad beidzot kuģojām projām no Frītaunas, visi dzīvnieki bija lieliskā formā.

Mūsu ekipējuma un dzīvnieku nogādāšana ostā izrādījās sarežģīta, taču palīgā nāca Sjerraleones armija tās virsnieka ma­jora Gendas personā, ar kuru Džerijs bija sadraudzējies pirmā Frītaunas apmeklējuma laikā. Majors apsolīja nodot mūsu rī­cībā trīs armijas mašīnas, un 1. maijā jau sešos no rīta piebrauca trīs Bedforda kravas mašīnas.

Patīkams muitas ierēdnis pats personīgi satikās ar mums krastmalā, un pēc pavisam īsa brīža visi dzīvnieki, abi lendroveri un arī mēs paši jau atradāmies uz klāja. Mums tika atvēlēta ap­jumta platība pašā kuģa priekšgalā, dēvēta par Krūtaunu; vieta izrādījās ideāla, jo bija pa pusei kravas telpa. Ja laiks iegriezās nelāgs, dzīvniekiem joprojām bija silti un ērti, savukārt labā laikā bez bailēm varējām atstāt lūkas atvērtas. Kuģa bortā bija ari lieli paceļami aizvirtņi.

Pagāja pāris dienu, līdz tā īsti iedzīvojāmies. Par laimi, tur­pat līdzās atradās virtuve ar karstā ūdens katlu un mums bija atļauts to jebkurā laikā izmantot. Pat Kriss reizēm piepalīdzēja barošanā, kad bija ticis galā ar pirmās dienas jūras slimības lēkmi. Kaut arī laiks nebija slikts, kuģis peldēja diezgan nesta­bili un zvārojās pat niecīgākajā vējā. Priekšgalā šūpas bija vēl spēcīgākas. Džons un Darels izveda pastaigā abus leopardus, kamēr mēs ar Annu iztīrījām būri. Tāda pati kārtība attiecās uz trim jauniem šimpanzēm un mazu Rietumāfrikas upjucūku. Pārējo dzīvnieku būrus varēja viegli iztīrīt, iemītniekiem pa­liekot iekšā.

Tā kā dzīvnieku kolekcijas pārvešana ar kuģi vēl nekad ne­bija televīzijā redzēta, Kriss dedzīgi vēlējās parādīt, ka ikdiena uz pasažieru kuģa turpinās bez sarežģījumiem, kaut arī tiek pārvadāti dzīvnieki. Kuģa virsstjuarts Raiena kungs iepazīsti­nāja mūs ar maiznieku un miesnieku un atklāja, kur glabājas mums domātie, no Anglijas atvestie pārtikas krājumi. Katru rītu stjuarti piegādāja mums zināmu daļu produktu. Arī kuģa galdnieks izrādījās nenovērtējams sabiedrotais, jo darināja režģi būru noturēšanai, kad laiks kļuva sliktāks.

Uz kuģa atradās arī bērni, tāpēc mēs visiem piekodinājām turēt tos drošā attālumā, lai neviens netiktu sakosts. Viens vai divi aizklīduši cilvēki gan tika piesardzīgi izraidīti no mūsu rī­cībā nodotās teritorijas, taču pasažieri visā visumā uzvedās ļoti labi. Kad laiks bija jauks, trīs šimpanzes tika izvestas uz klāja pabaudīt sauli un uz lūkas vāka izlocīt kājas. Protams, tās pa matīgi piesaistīja izklaides kāro pasažieru uzmanību, kuri t.is vēroja no augšējā klāja. Kad sāka pūst spēcīgāks un aukstaks vējš, mums nācās pērtiķu vingrošanu ierobežot zemākaja klaja. Džimijs - viens no mūsu šimpanzēm - par to priecājas, jo viņam nepavisam netikās just savas lielās ausis plivināmies vējā.