Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ

- Paņemšu līdzi lendroveru, lai varu bez grūtībām ceļot pa valsti, un satikšos ar visām amatpersonām, ar kurām mums bi­jusi darīšana iepriekšējā braucienā. Tad arī pastāstīšu tev, kā tur izskatās tagad, piecus gadus vēlāk.

Sev par līdzbraucējām un tulkiem es sarunāju divas drau­dzenes. Houpa Plata vēlējās atgriezties Argentīnā gandrīz tik­pat ļoti kā es. Viņa tur bija nodzīvojusi ilgus gadus un tekoši runāja spāņu valodā. Viņa turklāt teicami vadīja mašīnu un bija pēc izskata ražena lēdija, tātad vajadzības gadījumā node­rētu kā iespaidīga aizbildne. Manu otru kompanjoni Annu Pītersu bijām satikuši, pavadot atvaļinājumu Korfu. Arī viņa lieliski vadīja mašīnu un bija pieradusi ceļot ģeogrāfiski grūtos apstākļos, jo pati dzīvojusi Āfrikā. Fakts, ka mēs ar Annu bijām daudz jaunākas par Plata kundzi, reizēm izraisīja smieklīgus pārpratumus, jo viņu allaž noturēja par mūsu māti. Galīgi zau­dējušas spēkus, mēs metām pie malas centienus paskaidrot mūsu attiecību patieso raksturu, un kopš tā laika Houpa mums bija "mamma".

Doma par atgriešanos Argentīnā mani iepriecināja. Pirms vēl kāds paguva mainīt savas domas, es saistījos ar banku un sarunāju iespēju kāpt uz kravas kuģa klāja gandrīz vienlaikus ar Darelu. Tā kā es neposos uz Sjerraleoni, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāju visus šā ceļojuma sagatavošanas darbus Darelam un Džonam Hārtlijam (Džerijs viņu šim ceļojumam bija aizņēmies no zoodārza rāpuļu mītnes). Sofijai savukārt nācās stāvēt gatavībā, ja abiem gadītos grimt purvā un būtu va­jadzīga palīdzība. Likās, ka viņi lieliski tiek ar visu galā, tomēr es ar ilgošanos gaidīju aizbraukšanas dienu un nespēju veltīt daudz uzmanības Āfrikas apceļotāju plāniem. Es gandrīz vai ne­tiku prom, jo streiku dēļ mans Argentīnas kuģis kavējās kon­tinentā, tomēr bankai izdevās sameklēt britu kuģi, kas devās ceļā apmēram tajā pašā laikā, - šis kuģis bija pat vēl labāks un lētāks. Tā nu es pavadīju vairākas dienas Londonā, gāju uz kino un ēdu bez sāta, līdz pienāca laiks doties pāri valstij uz Ņūportu un satikt Darelu un Hārtliju viņu ceļā uz Liverpūli. Mēs abi bijām mazliet noskumuši, ka gandrīz četrus mēnešus būsim šķirti, taču es liku Darelam apsolīt, ka viņš nekavējoties dos man ziņu, ja kaut kas atgadītos un būtu vajadzīga mana palī­dzība. Tādā gadījumā es nekavējoties trauktos pie viņiem - to­mēr uzsvēru, ka iemeslam jābūt tiešām nozīmīgam.

Abiem ceļojumiem nācās saskarties ar janvāra aukām, un mums ar Darelu, kuģiem satiekoties Laspalmā, izdevās pavadīt stundu kopā. Darelu gandrīz arestēja spāņu varas iestādes, jo viņš nesās lejup pa trapu, sagrābis pilnas rokas šampanieša pudeļu, kamēr muitas un imigrācijas formalitātes vēl nebija nokārtotas. Ražens spāņu policists Džeriju sagrāba tobrīd, kad tas spraucās viņam garām, un ar varu aizgrūda atpakaļ uz kuģi. Darels noskaities vērsās pie ikviena no kuģa virsniekiem, lai tiktu vaļā; es savukārt stāvēju krastā un mudināju pasteigties, jo manam kuģim drīz vajadzēja doties tālāk. Visbeidzot Dže­rijam izdevās atrast līdzjūtīgu virsnieku un emocionāli izklās­tīt, ka mums nāksies vairākus mēnešus būt šķirtiem, un rezul­tātā tikt pie brīvlaišanas. Darels lēkšiem vien metās uz manu kuģi, un mūsu virsstjuarts sadabūja vēl šampanieti, jo savējo Džerijs bija spiests atstāt uz kuģa. [56]

Es kuģoju pāri mierīgākām jūrām uz Dienvidamerikas kras­tiem, kur mani emocionāli sagaidīja vesela armija draugu, to­mēr tikai pēc nedēļu ilgas cīņas man izdevās atsvabināt lend- roveru no muitas un aizbraukt no Buenosairesas.

Tā kā jau biju redzējusi Patagoniju, pierunāju abas ceļabied- renes doties uz Andiem. Mēs braucām cauri burvīgai apkārtnei, kur plakankalnes noslīdēja ielejās un tad no jauna slējās aug­šup. Visvairāk mani apbēdināja tas, ka ceļā redzējām ļoti maz dzīvnieku, ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem ceļojumiem. Manuprāt, tam bija divi iemesli: apdzīvoto vietu un līdz ar to arī sējumu platību palielināšanās un plašais ķimikāliju izman­tojums. Tomēr, dzīvodamas estansijā, mēs redzējām krietni daudz meža putnu un ūdensputnu. Mazās jūrascūciņas traucās pāri ceļam, un reizēm mums uzčivināja kāds mūrniekputns. Taču gandrīz nebeidzamās rindas alu pūču, kas agrāk mēdza tupēt uz dzīvžogu stabiem, bija izzudušas - reti gadījās ierau­dzīt kaut vienu no šiem putniem.

Visā braucienā mani stipri kaitināja laikapstākļi. Es, galu galā, biju braukusi uz Dienvidameriku pēc saules, taču tās vietā mēs saņēmām zemus mākoņus, aukstu vēju un sīku lietutiņu, īpaši kalnos, un man nebija grūti pierunāt savas kompanjones bēgt uz siltāku klimatu. Pat Buenosairesā, kur parasti februārī valda svelme, šoreiz laiks izrādījās samērā vēss - personīgi es par to priecājos.

Mēs aizbraucām uz Mendozu, lai es varētu satikties ar argen­tīniešu zinātnieku, kuru Darels agrāk jau bija saticis, un apjautā­ties par izvairīgo dzīvnieku - burvju bruņnesi. Viena šāda dzīv­nieka noķeršana bija Darelam kļuvusi gandrīz vai par apsēstību, savukārt zinātniekam daži bruņneši piederēja. Viņš pa telefonu apgalvoja, ka bruņneši joprojām gaidot Darelu ierodamies pēc tiem, un piekodināja man nodot šo ziņu pēc piederības.

Pēc tam es divas dienas pavadīju, baudīdama pilsētu un ap­kārtējās ainavas un apskatīdama vietējo zoodārzu. Tā kā tobrīd nebija rudens, es neredzēju brīnišķīgās zeltaino papeļu gatves, kuras Darels tika apbrīnojis savā 1959. gada ceļojumā, taču pilsēta tik un tā bija jauki iekārtota, ar brīnišķīgiem parkiem, un klimats patīkams.

Bijām paredzējušas atgriezties Buenosairesā bez liekas stei­gas, taču Plata kundze saņēma steidzamu telegrammu, kurā tika pieprasīts, lai viņa nekavējoties atgrieztos, tāpēc mums nā­cās pilnā sparā traukties pāri visai valstij uz galvaspilsētu, lai viņa paspētu uz lidmašīnu. Vēlējos uzkavēties šeit mazliet ilgāk, taču dabūt biļetes atceļam nebija viegli, un es nolēmu la­bāk izmantot piedāvāto holandiešu kuģi, kaut arī Roterdamā nāktos pārsēsties.

Visu Argentīnā pavadīto laiku es nesaņēmu nekādas ziņas no Sjerraleones. Mani tas pārāk neuztrauca, tomēr es ļoti vēlē­jos maijā tikt atpakaļ uz Lielbritāniju, lai tur sagaidītu Sjerra­leones kolekcijas ierašanos. Tāpēc mēs kuģojām prom no Bu­enosairesas, pa ceļam vairākas reizes apstājoties pie Brazīlijas krastiem, kas bija ļoti patīkami, īpaši, kad uzzinājām, ka Zie- meļeiropā, kā parasti, valda liels aukstums.

Ceļojuma laikā es bieži apmainījos telegrammām ar Ketu Velleri Džērsijā, saņēmu arī vienu no Džerija, kurā tas mani lūdza sagaidīt viņu Frītaunā. Pēc tam sākās ilga un izvērsta telegrammu apmaiņa ar Londonas banku, lai izdotos mani da­būt uz kuģa, kas nonāktu Frītaunā pirms 1. maija, kad jāiero­das pārējiem. Bija tikai viens kuģis, kas varētu mani nogādāt īstajā datumā, tomēr es šaubījos, vai laikus nokļūšu Anglijā un pagūšu tajā pārsēsties. Kuģa pašreizējais pārvietošanās temps ve­dināja domāt, ka iznākums būs neveiksmīgs. Un tomēr, visiem (laikam gan arī pašam kuģa kapteinim) par pārsteigumu, mēs pietauvojāmies Roterdamā jau 5. aprīlī. Tādējādi man atlika apmēram divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā, noorganizētu lendrovera pārvešanu un atgūtu spēkus, pirms traukties uz Liverpūli un pagūt uz kuģi Accra. Kaut ko tādu es otrreiz vairs nevēlētos piedzīvot, jo pēc piecām uz holandiešu kravas kuģa pavadītajām nedēļām ļoti ilgojos kādu laiciņu padzīvot uz cietzemes.