Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

G. Pols, Staburags.

807. Zābaki un zeķes arvienu jāvelk papriekšu kreisajā kājā, tad zobi bojājas gan, bet nekad nesāp.

P. Š. jun., Vidzeme.

808. Ja kailā kājā uzaun apavu, tad tanī laikā kāds aprunā.

Iv. Jansons, Plāņi.

809. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.

A. Bergmanis, Vecogre.

810. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.

O. Jaunozols, Dzelzava.

811. Ja apavs atraisās, tad viņu valkātāju kāds aprunā, lamā.

M. Poriete, Lubāna.

812. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.

J. Vilnītis, Jumurda.

813. Ja zābaks atraisās, tad ap­runā.

J. A. Jansons, Skrīvej-i.

814. Ja noaujas kājas, nozīmē to, ka tu kaut kur tieci aprunāts.

V. Miķelāns, Rubeņi.

815. Kad apava auklas attaisās vaļā, tad tas tiek aprunāts. [Sal. aukla.]

A. Skuja, Vestiena.

816. Ja atraisās labai kājai auk­las, tevi kāds vīrietis aprunā. Ja atraisās kreisai kājai auklas, tevi kāda sieviete aprunā.

K. Atgāzis, Nītaure.

817. Ja meitai atirst kreisās kā­jas aukla, tad kāda cita meita to aprunā.

V. Saperovs, Vecpiebalga.

818. Ja meitai labās kājas saite atraisās, tad to puisis aprunā; ja kreisās, — meita.

J. A. Jansons.

819. Ja atraisās kurpes, zābaka jeb pastalas saite labajai kājai, tad aprunā kungs, ja kreisajai — dā­ma.

E. Jēpe, Palsmane.

820. Ja apavs kājā apbrūk, tad kāds daudzina: ja kreisā kājā, tad runā ļaunu, ja labā, tad labu.

Atbalss k. .1894. J. Kriķis, Starti.

821. Ja kreisai kājai aukla at- rist, tad aprunā; ja labai — tad uzteic.

Bērziņš, Ropaži.

822. Ja kreisai kājai aukla at- rist, — kāds aprunā; ja labai — uzteic.

J. A. Jansons, Rīga.

823. Kad kreisās kājas zābaka šņore atraisās, tad liela — ja la­bās — tad nicina.

A. Ozoliņa, Taurene.

824. Ja apavs labai kājai atrai­sās, tad kāds lamā.

K. Biša, Rencēni.

825. Ja labās kājas apavs at­raisās, tad to dienu ies slikti.

A. Sietiņš, Taurene.

826. Ja kreisai kajai apavs at­raisās — kāds slavē.

K. Biša, Rencēni.

827. Ja labā kāja ataujas, tad kāds aprunā, ja kreisā — liela (slavē).

E. Vēvere, Ļaudona.

828. Ja kreisai kājai auklas at­raisās, tad kāds labu runā, ja labai — ļaunu.

H. Šiliņa, Dobele.

829. Ja iet pa ceļu un attaisās vaļā kurpe vai zābaks, tad kaut kas neizdosies.

V. Rozīte, Rīga.

830. Ja ejot atraisās kurpes šņore, tad kāds aprunā.

E. Rotmane, Jaunauce.

Apavs sapnī.

831. Ja sapnī uzvelkot jaunus zābakus, kurpes, pastalas, vīzes, tad būs jauna vieta.

A. Jaunzeme, Lizums.

832. Ja sapnī apaun vecu apa­vu, tad āvējs paliks vecā vietā, bet ja viņš apaun jaunu apavu, tad tas aizies uz jaunu dzīvi.

J. Jurjāns, Jaungulbene.

833. Ja jauna sieviete apaun sapnī jaunu apavi kājās, tad tā dabū drīz brūtgānu. Vīrietis atkal dabū tautas meitu.

Aronu Matīss, Bērzaune.

APCIRKNIS.

834. Apcirkni nedrīkst nekad galīgi iztukšot, lai būtu vienmēr pilnība: [Sal. nauda.]

K. Corbiks, Svēte.

APCIRPŠANA.

835. Kā viņi [latvieši] aplam iz­trūkstas, kad lopi, aitas, zirgi ap­cirpti, un neapdomā, ka tas dažu- reiz ir peļu un žurku darbs.

K. Silings, 1832. g„ Tirza.

APDZIRAS.

836. Drīz pēc aizdzeršanas no­tiek apdziras, kufās piedalās arī jauniķa tēvs un māte un tuvākie radinieki. Jaunives sētā nobrau­kuši, tie jokojas, ka braukuši pirkt gotiņu, aitiņu vai kaziņu. Jauni­ķis bučo roku jaunives vecākiem, jaunive tāpat jauniķa vecākiem. Jaunive apklāj galdu ar baltu linu palagu no sava pūra, par zīmi, ka ar mieru iet pie jauniķa. Svāts un jauniķis liek galdā degvīna pude­les, jaunive aptin svāta pudeli ar jostu, jauniķa pudelei uzliek cim­du pāri, kufus tie, pirmo glāzi le­jot, paņem sev. Pirmā glāze jā­dzer jaunivei. Jaunives, viņas ve­cāku, brāļu un māsu glāzēs jau­niķis met sudraba vai pat zelta naudu.

Latvis, 1925. 1072. Asūne.

APDZIRU ZĀLES.

837. Apdziru zāles ir vemjams līdzeklis, kuj-u latvieši dzeļ - alū vārītu, ja viņi domā, ka slimība nāk no burvības. Arī lopiem dod tādas zāles.

A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1777. II, 490.

838. Apdziru zāles (Lycopodium selago) tiek lietotas pret burvību un arī citu apburšanai. [Sal. stai- pekļi un arī par vemjamām zā­lēm.]

55

Apavs — Apdziru zāles

A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1798. IV, 293.

839. Apdziru zāles (Lycopodium sclago) der zemniekiem par vem­jamām zālēm.

Beschreibung der Provinz Kur- land, 1805. 74.

840. Apdziru zāli (Lycopodium sclago) lietoja pret iedzirdīšanu jeb apdzirdīšanu. Savārīja trijde- viņi pāp apdziru zāļu ar trijde- viņi pāfi tabakas lapu un tad šo dzērienu deva iedzirdītam cilvē­kam. Ar apdziru zālēm mazgāja arī kašķi.

J. Ilsters.

840a. Apdziru zāles lasa priekš dzeguzes kūkošanas gavēņu laikā un dod lopiem, lai nepiesistos asins sērga.

Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.

841. Apdziru zāles ir derīgas pret utīm. Ja galvā utis iemetu­šās, tad savāra šīs zāles un ar to ūdeni nomazgā galvu; tad utis iz­nīks.

J. Avots, Svēte.

842. Ja apdziru zāles dzeļ" pēc saules noiešanas, tad vemšana nāk tikai pēc saules uzlēkšanas.

J. Rubenis, Ērgji.

843. Ar savārītām apdziru zālēm mazgā galvu pret blaugznām ma­tos.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

APGĀLS.

844. Ziemā jāievēro, kad „ap- gāls" (gāle, koku apledojums) kūst nost un tad pavasari tanī dienā jā­sēj lini, tad lini aug ar baltu šķiedru.

A. Aizsils, Lubāna.

APĢEKI1S.

845. Apģērbu nedrīkst gultā likt, tad viņā nav piekrišanas.

A. Zandere, Rīga.

apiņi.

846. Ja apiņus stāda, tad ne­drīkst nekad stādīt vecā mēnesī, bet jaunā.

K. Corbiks, Blīdiene.

847. Apiņi jāstāda jauna mē­neša pirmajā dienā, tad pirmajā gadā jau ir galviņas.

J. Jurjāns, Jaungulbene.

848. Apiņus dēstot, pašam jā­stāv ziemeļa pusē un miets jā­sprauž uz dienvidiem, lai apiņi labi aug.

M. Pelēce, Cirsti.

849. Uz apiņiem mēdz bērt mēs- lāja saslaukas, bet vajaga sargā­ties, lai tur nebūtu bērza skaidu.

S. Gūberts, 1688.

850. Apiņiem mieti jāsit vecā mēnesī, tad apiņi labi tinas ap­kārt.

E. Laime, Tirza.

851. Apiņiem mieti jāsprauž dienvidu vējā, tad tiem lielākas galviņas.

J. Jurjāns, Jaungulbene.

852. Kad apiņiem kārtis sprauž, tad kāršu galā uzliek vīzes jeb pu­deles, kam gali nosisti; tad galvi­ņas izaugot labi lielas.

K. Silings, 1832. g., Tirza.

853. Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad visgarākās maiksnes galā jāuzmauc veca tupele.

B. Blumbachs, Lībagi.

854. Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad maikstes galā jāuz­mauc veca tupele.

A. Kundziņa, Talsi.

855. Apiņiem miets jāduj- pirm­dienā, tad tie no pašas lejas zied.

E. Medene, Meirāni.

856. Apiņi neaugot, kad tiem piespraužot bērza mietus.

J. Zaķītis, Lauteri.

857. Ja apiņiem sprauž bērza mietus, tad apiņi neaug.

E. Ārgals, Naukšēni.

858. Ja pie apiņiem piesprauž bērza mietus, tad apiņi vairs ne­augs.

A. Mūrniece, Cēsis.

859. Apiņam nevarot spraust egles mietu, tad tas neaugot, bet ja apiņam spraužot bērzu mietu, tad viņš vareni augot.

H. Skujiņš, Smiltene.

860. Ja vasaru daudz rūc stiprs pērkons, tad aug labi apiņi.

J. Ķikuts, Nīca.

861. Kad gadā apiņiem daudz sprogu un lagzdām riekstu, tad tanī gadā daudz precas.