William Shakespeare - Soneti

Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,
Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,
Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,
Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.
Bet skaistumā tu savā apreibusi
Jau dodies, pašas liesmās sadegot,
No pārpilnes uz melnā posta pusi,
Kas klusu piezagties kā naidnieks prot
Ja pašlaik esi zemes krāšņā rota
Un pavasara gaišo prieku paud,
Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,
Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.
Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,
Tās daļa skaistākā ja velti zūd.

Kad četridesmit ziemas nāks un ies,
Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,
Un jaunais goda svārks būs pārvērties
Par skrandām, kuras uzlūko ar nievu,
Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mīt
Tavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manās
Tā atspulgu jūs varat saskatīt,» —
Vai neliktos tev tukša lielīšanās?
Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:
«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājums
To veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»
Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.
Un, it kā atdzimis no domas tās,
Tu versmi justu dzīslās stingstošās.

Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,
Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,
Ja dabu negribi tu maldināt
Vai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!
Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīks
Pēc arāja kā druva neilgotos?
Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,
Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?
Un, kā ar tavām acīm mātes acs
Redz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,
Tā bērnu logos ieraudzīsi pats
Par spīti grumbām jaunību arvienu.
Bet vientuļnieka skumjais liktenis
Ir tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.

Ak izšķērdīgā piemīlība, teic —
Kam sev vien veltī savas dailes rotu?
Mums daba nedod, tikai aizdot steidz;
Visdevīgāk tā devīgajam dotu.
Ak daiļais sīkstuli, kam izšķied tā
Tu dārgumus, ko nāktos veltēs brīvot!
Bez peļņas augļojot tu izmētā
Tik lielas summas, tomēr nespēj dzīvot.
Ja pats sev pārdosi, pats kaulēsies,
Tad sevi apkrāpsi un apmuļķosi,
Un, projām iet kad laiks tev piesteigsies,
Vai pieņemamu norēķinu dosi?
Tavs daiļums neizlietots aprakts kļūs,
Bet lietots dzīvos tas un veicējs būs.

Šīs stundas skatam paver laipnas ainas,
Kur katrai acij atdusēties tīk,
Kas skarbs un nedaiļš, lai ar daili mainās,
Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs.
Un tomēr — gaišo vasaru jau virza
Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks,
Drīz sulas stings un lapas zaudēs birze,
Grims dziļos sniegos skaistums, vārs un maigs.
Par vasaru vien ziedu aroms stāstīs,
Šis stiklā tvertais, liegais gūsteknis,
Par skaistumu un sauli, kas mūs glāstīs,
Par to, kas atmiņā pat zudis viss.
Lai arī, ziemai nākot, puķes vīst,
Tām ziedu dvēsele vēl smaržās klīst.

Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk
Un nokauj visus dailes ziedus jaukos,
Steidz smaržu pilnās sulas kopā vākt
Un saliet jaunos dārga stikla traukos.
Un vai tev tāpēc varēs pārmest kāds,
Ka dzīvē esi pārāk alcis prieka,
Ja tad, kad aiziet būsi aicināts,
Tu pamest varēsi te pēcinieku?
Bet desmitkārt tu būtu laimīgāks,
Ja de9mitkārt tu savos bērnos augtu,
Tad nāve veltīgi pēc tevis nāks,
Jo vesels desmits nāves cīņā trauktu.
Dod, spītniek, svētu solījumu mums,
Ka tārpiem nepaliks tavs mantojums.

Kad rītos krāšņā saule paceļas
Un diena mūs ikviena laipni sveic,
Tās priekšā, jauns vai vecs, tad zemojas
Un dienu cildina, tai slavu teic.
Un, saule kad jau debess augstumā
Kā jaunība, kas spēka briedumā,
To miljons acu skata apbrīnā
Sai brīnišķajā debess augstumā.
Bet, kad uz leju sāk jau slīdēt rats
Un gurdā saule no mums atvadās,
No viņas novēršas tad mūsu skats
Un vienaldzība mīlas vietā parādās.
Tā arī tev būs atvadoties žēl,
Kad nāve sauks. Kas paliks vietā vēl?

Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri?
Prieks prieku mīl un maigums maigumu.
Kam labprāt sāpēm durvis vaļā vēri
Un laipni sveic, ko neieredzi tu?
Ja skaņas šis, tik daiļas, brīnišķīgas,
Tev ausīs gaiši neieskanējās,
Varbūt vien tādēļ viņas nežēlīgas,
Ka kopsakarā neuztvēri tās.
Vai jaut, cik stīga stīgai tuva ļoti,
Dārgs laulāts draugs tās viena otrai šķiet,
Tur liekas — daudzbalsīgi vienu noti
Ar bērnu kopā tēvs un māte dzied.
Bez vārdiem dziesma pacilāta plūst:
Kas nenoslēdzas viens, tas laimi gūst.

Vai, baidoties no asarām, kas 1ās
Pār vaigiem atraitnei, tu vientuļš kļuvi?
Kā sieva daba tevi apraudās,
Ka tu to atstūmi un neieguvi.
Bet kur lai bēdās mieru meklē tā,
Ja ēnu pat tu neatstāj mums teju,
Kad allaž sērotāja mirstīgā
Var bērnos skatīt aizgājēja seju?
Vai tad, kad izšķērdētājs bojā ies,
Tā īpašumam ari jāiet bojā?
Bet tavai dailei nav kur patverties,
Ja tevi neauglīgu aizsauks projām.
Nē, tāds pret citiem mīlas nesajūt,
Kas spēj tik nežēlīgs pret sevi būt!

Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu,
Jo nerūp tev pat nākamība sava.
Gan vari sevi saukt par mīlētu,
Bet tavā sirdī mīlestības nava.
Tik aklam naidam tik tev va|u ļaut —
Tu pat pret sevi sazvērēties spētu,
Un skaisto pajumti tu gribi graut,
Ko tev vien kopt un saudzēt vajadzētu.
Jel mainies tu, lai mainos mierināts!
Vai naidam jāgūst mīlestības vieta?
Kā veidols tavs lai mīlīgs kļūst tavs prāts,
Vismaz pret sevi lai tev sirds nav cieta.
Jel veido citu sevi mīlā tu,
Lai daiļums tavs nemūžam nezustu!

Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt,
Bet augt no jauna pēcniekā tu driksti
Un viņa asinis par savām saukt,
Kad, dzīslām stingstot, nāves miegā slīgsti.
Pret vecumu un nāvi karos tas,
Ar gudrību un daili būdams rados,
Lai krietno ļaužu dzimums nebeidzas
Ne sešdesmit, ne septiņdesmit gados.
Gļēvs, neglīts, rupjš un gaudens bezveidis
Lai saļimst neauglīgs uz nāves vāla,
Bet tev, kam izšķērdīgi dāvāts viss,
Caur mūžiem lemta slavas gaita tāla.
Tu — zīmogs, kuram daba laimi dos
Būt dzīvam tūkstoš jaunos atveidos.

Kad klausos pulkstenī, kā stundas steidzas,
Kad redzu — diena baigā naktī grūst,
Un vijolītei ziedu laiks drīz beidzas,
Drīz melnas cirtas sudrabotas kļūst;
Kad skatu vējos lapotni drīz rautu,
Kas tveicē glāba pulkus ganāmos,
Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,
Uz bērēm nestu, baltos akotos,
Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:
Kad tu starp laika postījumiem būsi,
Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,
Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?
Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,
Tik savos bērnos vari atkal plaukt.