William Shakespeare - Soneti

Tev būs reiz mani redzams gadalaiks,
Kad lapas dzeltenas var saskatīt
Šais krūmājos, ko plosa aukstums baigs,
Un vējos putni nenāks dziesmas vīt.
Šo dienu mijkrēslis tad būšu es,
Kad saules riets jau vakarpusē dziest,
Un mazpamazām nakts to projām nes,
Kā nāves līdziniece tērpusies.
Tu mani redzi tālu uguns kvēli,
Kas savu jauno dienu pelnos dus —
Uz nāves gultas, kur beigt saldo spēli.
Kas deva dzīvību — liek tagad klust.
Tad raugies, lai tev mīla stipra kļūst,
To mīlēt, ko tik drīz jau zaudēt būs.

Bet nezūdies, ja šajā cietumā
Bez žēlastības tikšu projām vests,
Tad piemineklis kāds tev jāatstāj,
Kur savu dzīvi saglabāšu es.
Tu ieraudzīsi, viņu uzskatot,
To dalu īsteno, ko veltu tev.
Lai zeme zemi gūst, tās tiesu dod,
Bet gais ir tavs, ņem labo dalu sev.
Vien dzīves mieles pazaudētas būs
Un tārpu guvums — augums nedzīvais,
Kur gļēvās nelietības asmens rūs.
Sis niecīgums lai tavā miņā gaist.
Bet vērtīgais, kas miesā glabājas,
Ir dzejas spēks, pie tevis paliek tas.

Tu tā, kas visus manus sapņus baro,
Tu auglīgs lietus pāri klajiem šiem.
Man mūžīgs strīds ar tevi jāizkaro
Kā sīkstulim ar viņa dukātiem.
Te lepns las ar spožā zelta zibu,
Te izmisis, ka laiks to visu zags,
Gan meklēdams sev laimē vientulību,
Gan prieku izkliegdams vai gluži traks.
Tā arī es kā dzīrēs reibstu mirkļiem,
Tad atkal velti tevis tvīkstu viss,
Prom ritot skaistumam uz laika irkļiem,
Ko tevi guvis un ko zaudējis.
Man mieloties un reizē salkt ir lemts,
Kad vienā laikā viss ir dots un ņemts.

Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes,
Kam svešas man ir formas manieres?
Vai tiešām pārāk maz ir manī drosmes,
Lai jaunus dzejas veidus rastu es?
Kādēļ pa senu, iestaigātu taku
Lemts savu iztēli ir vadīt man;
Un katra rinda, katrs vārds, ko saku,
Tev dzirdēti un pazīstami skan?
Ak mīļotā, tak rakstu tev ar prieku,
Tik tu un mīla esat manim viss;
Es vecos vārdos jaunu kaismi lieku,
To izteikdams, kas teikts jau sensenis:
Kā vecā saule mūžam jauna aust,
Tā savu mīlu vienmēr man tev paust.

Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds,
Teic pulkstenis, ka mirkļi projām slīd.
Uz baltām lapām savas domas liec,
Lai citi vēlāk var tās izlasīt.
Tu grumbas redzi, nāves domas aust,
Kad tavi pirksti pieskārusies tām,
Bet klusā stundā pulkstenis liek jaust,
Ka laiks pret mūžiem vada pamazām.
Kas neiespiežas atmiņā un gaist,
To glabās papīrs, tāda diena nāks,
Kad doma, bērns šis kādreiz auklētais,
Kā sveša atsteigs, atkal runāt sāks.
Cik vien šīs rindas uzlūkosi tu,
Tās iepriecinās, darīs bagātu.

Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib,
Tik bieži rakstot stāvēji man klāt,
Ka savas rindas ari citi grib
Ar tavu vārdu, mūza, izrotāt.
Sis acis vārdus mēmām lūpām dod
Un muļķa domai augstu lidot liek.
Tās redzot, smalkā māksla spārnus rod
Un iznesība divtik cēla tiek.
Man tomēr lepnums, ka ir veikts kaut kas
Un spēks to radīt ir no tevis gūts,
Lai gan tu līdzi citiem vārdus rast,
Vēl skaistākām liec skaistām mākslām kļūt.
Skan dzejā manas jūtas vienkāršās,
Jo tu par mākslu prati pārvērst tās.

Reiz spēku devi radīt dzeju man,
Un izskatījās tā kā kristāls dārgs,
Turpretī tagad izskan bāli pants
Un mana mūza gurda citur vārgst.
Es varu piekrist, kāds ja labāk prot
Par mani dzejot: lai viņš laurus plūc.
Bet zini, dzejnieks atpakaļ tev dod
To, kas no tavas bagātības gūts.
Tiek slavēts tikums — vardu šo viņš ņem
No tevis pašas. Skaistums meklēts tiek —
Un tevī atrast dzejniekam to lemts;
No tevis gūto viņš tev rokās liek.
Nē, tavu paldies viņš nav pelnījis,
Nekas nav viņa, tevis dāvāts viss.

Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits,
Ko man ar savām dziesmām neuzveikt,
Kam cildinoši vārdi ritēt rit,
Lai es neko vairs nespētu tev teikt.
Bet, tā kā līdz ar kuģi okeāns
Uz saviem pleciem nieka laivu nes,
Tad pārgalvīga drosme radās man
Uz platā viļņa savu buru plest.
Kaut arī neliels būs man atbalsts tavs,
Es viļņu varu tomēr spēšu veikt.
Ja sadragāto laivu dzelmē raus,
Viņš lepnā priekā varēs tālāk steigt.
Ja vien pret viņu liktenis būs labs,
Tad mana mīla būs man arī kaps.

Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks,
Vai ilgāk būsi tu uz pasaules
Un piemiņa pat nāvē dzīva paliks,
Kad sen no visiem būšu aizmirsts es?
Tavs vārds kļūs nemirstīgs, tam nebūs rieta,
Kad mana sirds būs apklususi jau,
Man parastu sniegs zeme kapa vietu,
Bet ļaužu acis staros attēls tavs.
Šī dzeja kļūs par pieminekli tavu,
Ko nākamībā lasīs vēl arvien;
Un jaunas paaudzes tev skandēs slavu,
No manējās kad neelpos neviens.
Tai spēkā dzīvosi, kas vārsmās plūst,
Tavs vārds kā dzeja ļaužu lūpās būs.

Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš,
Un tādēļ lēnprātība neaizliedz
Tev uzklausīt, kā veltījumi zeļ,
Lai kādu darbu dzejnieki tev sniedz.
Cik skaists tev vaigs, tik skaists tev arī prāts,
Daudz pārāks tas par manām uzslavām.
Kaut manās vārsmās tiki cildināts,
Tu tomēr meklē jaunākas par tām.
Lai notiek tā. Reiz tomēr brīdis nāks,
Kad noplaks daiļrunības vilnis augsts
Un redzēsi, ka vārds ir vērtīgāks,
Ja teic to patiesību mīlošs draugs.
Visvairāk spilgtu krāsu vajag tad,
Ja bāls ir vaigs. Tu esi sārts tāpat.

Es domāju, ka krāsas neīstas
Nav vajadzīgas tavam skaistumam.
Es domāju, ka dzejnieks pārāk mazs,
Lai rastu piemērotus vārdus tam.
Lūk, izskaidrojums, kādēļ esmu kluss:
Tev līdzās manas rindas nespēj stāt.
Sāk dzejnieks savu nevarību just,
Ja tādu skaistumu grib cildināt.
Pēc tavām domām, tas ir grēks gandrīz,
Ka klusums manai mūzai lūpas slēdz.
Nē, mēmums dailei pāri nedarīs,
Bet vāja dzeja nogalināt mēdz.
Ko izstaro tavs skatiens, maigs un rāms,
Pat diviem dzejniekiem nav izsakāms.

Vai patiesākus vārdus pateiks kāds
Par tiem, ka tu — tas esi tikai tu?
Vai kaut kur dziļi ieslēgts skaistums tāds,
Ko līdzināt ar tavu skaistumu?
Vājš dzejnieks, ja tam vārdu nepietiek
Mazliet vēl uzteikt to, kas nopelnījis,
Bet tas, kas lasītājam saprast liek,
Ka tu — tas esi tu, sev slavu vijis.
Sev vārdus viņš no dabas lūpām gūst,
Sniedz tavu portretu, ko daba dod.
Ar tādu prasmi dzejnieks slavens kļūst,
Liek visiem savu stilu apbrīnot.
Skan glaimi tev, bet glaimos paļas dzird,
Ja tajos tīksmi klausās tava sirds.