XLIX
AGAINST THAT TIME, IF EVER THAT TIME COME
Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums,
Kad dusmotos par manām kjūdām tu,
Jo tava mīla un tavs gara cildenums
Pat spožā laimē ēnas manītu;
Pret laiku to, kad garam iesi tu
Kā svešniekam, kaut acīs saule līs
Un mīla kādreizējo tuvumu
Par vēsu atturību pārvērtīs;
Pret laiku to sirds sevī spēku krās,
No visa labā dzīvē gaismu gūs,
Kā soģis tad pret sevi pašu stās,
To aizstāvēs, kas tava daja būs.
Ja projām ej, tad taisnīgs lēmums tavs,
Es mīlu, lai gan tiesību man nav.
L
HOW HEAVY DO I JOURNEY ON THE WAY
Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt,
Ja tas, ko sagaidu, vien gurdums ir,
Lai drūms pie atziņas es spētu nākt:
«Cik jūdžu mērots, tik no drauga šķir.»
Un arī gausais zirgs man tikko kust,
Šķiet, nevis mani — skumjas manas nes,
It kā šis lopiņš tiešām prastu just,
Ka šķirties negribu no tevis es.
Viņš nesteidzas, kaut niknums mani grābj,
Līdz asinīm lai sānus pieši šķeļ,
Kā vaids tam krāciens gurds no krūtīm kāpj,
Kas mani vēl par piešiem asāk dzeļ.
Kā atbalsis caur sirdi trīsas skrien:
Aiz manis laime, pretī sāpes vien.
LI
THUS CAN MY LOVE EXCUSE THE SLOW OFFENCE
Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā
Zirgs kūtrais sāk no tevis projām nest.
Kāpēc lai viņš šai brīdī mani klausa,
Ja steigai iemesla pats nesajūtu es?
Ko atgriežoties nabadziņš gan iesāks,
Kad ātrums lielākais man liksies mazs?
Es piešus asos duršu viņa miesā,
Pat vēja spārni nebūs man nekas.
Patiešām zirga nezinu neviena,
Ko mana sirds par ilgām straujāk trieks.
Ar traku auli jutīšu tās skrienam,
Pat dzirdēšu — aiz prieka skaļi kliegs.
Zirgs projām vilkās ietiepīgi gauss,
Sirds atceļā tam pilnus joņus ļaus.
LII
SO AM I AS THE RICH, WHOSE BLESSED KEY
Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var
Pie slēptiem dārgumiem, lai atslēgt spētu,
Bet vienmēr viņš tos rokām neaizskar,
Lai dailes spozmi velti nedeldētu.
Vien tādēļ svētkiem svinīgs krāšņums dots,
Ka reti tie pār gadiem viesos nāk,
Kā dārgakmeņu vijums sakārtots,
Kā pērļu lāses rotā mirdzošā.
Tāds ir šis laiks, un tajā slēpies tu
Kā telpā, kurā dārgus tērpus liek,
Lai dienai svētākai tie dāvātu
To daiļumu, kas starojošs kā prieks.
Ai svētītā! Sniedz laimi tuvums tavs
Un atstāj cerības, kad tevis nav!
LIII
WHAT IS YOUR SUBSTANCE, WHEREOF ARE YOU MADE
No kādas vielas esi izveidots,
Ja miljons nokrāsu ap tevi sienas?
Ikviens var tikai vienu ēnu dot,
Tev vienīgajam piemājo ikviena.
Pats skaistākais no dieviem Adonīss,
Ar tevi salīdzināts, satumst kaunā.
Kaut vaigā Helēnai ir daijums viss,
Bet grieķu stilā gleznots tu no jauna.
Ja minēts ziedonis un brieda laiks,
Vien tevi katrā redzam veidā tādā,
Jo pirmais ir tavs atēnojums maigs,
Bet otrs tavu dāsnumu mums rāda.
Ik daiļumā tavs piemīlīgums mirdz.
Bet kam vēl ir tik uzticama sirds?
LIV
O, HOW MUCH MORE DOTU BEAUTY BEAUTEOUS SEEM
Cik daiļums daudzkārt mums vēl daijāks šķiet.
Ja patiesīgums viņu jauki rotā!
Ir roze skaista, taču maigais zieds
Vēl dārgāks kļūst aiz smaržas, kas tam dota.
Ir vēja ziediem krāšņums tikpat dīvs
Kā purpuram, kas liegi dvesmo rozēs.
Tāpat tie ērkšķus slej un kupli pliv,
Kad slēptie pumpuri plaukst saules gozē.
Bet tas ir tikai ārišķīgums diks,
Neviens tos neiemīl un necildina.
Tie aiziet bojā. Rožu elpa tvīkst,
No viņu bojā ejas smarža ap mums tinas.
Tā paliks, daiļo zēn, kad vitums skars,
Par tevi dzejā patiesības stars.
LV
NOT MARBLE, NOR THE GILDED MONUMENTS
Ne marmors balts, ne pieminekļu zelts
Šīs vārsmas nepārdzīvos gados garos,
Kur skaidrā mirdzumā tavs atveids, celts
Pār laika putekļiem, dzīvs mūžam staros.
Karš statujas var drupu drupās triekt,
Var celtnes aprīt posta liesma pikta,
Bet Marsa trulam šķēpam neaizsniegt
So tavu piemiņu, kas rakstos likta.
Tu pāri naidam, pāri nāvei celsies,
Tavs daiļums iznicību uzveikt spēs,
Un audžu audzes tevī spēku smelsies,
Kamēr vien pasaule šī pastāvēs.
Lai notiek tā, lai mirstīgums tev ņemts
Un mīlētāju acīs dzīvot lemts.
LVI
SWEET LOVE, RENEW THY FORCE; BE IT NOT SAID
Ar jaunu spēku, mīlestība, nāc,
Jo tu tāpat kā slāpes, izsalkums,
Kas pārpilnīgi šodien remdināts,
Vēl skaudrāk otrā dienā uzbrūc mums.
Par mīlestibu pasakāms tas pats:
Kaut šodien acīs gurdumu tai nojauš,
Rīt jaunās alkās atkal kvēlos skats,
Kas mīlestībai neļauj aiziet bojā.
Kā okeāns lai tāda šķiršanās,
Kas divām būtnēm atvadīties liek,
Lai otrā dienā krastā tiktos tās,
Kad atkal saucis saplūšanas prieks.
Sī atšķirtība lai ir ziemas sals,
Tad sirds vēl stiprāk pavasara alksi
LVII
BEING YOUR SLAVE, WHAT SHOULD I DO BUT TEND
Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt
Kā maigi stundas sveikt, ko mīli tu,
Nekas tik dārgs man dzīvē nevar būt
Kā vēlēšanās, lai tev kalpotu.
Es neprasu, lai laiks ir bezgalīgs,
Tu, valdiniec, vien tavas stundas jūtu,
Ja šķiroties kalps tevi redzēt drīkst,
Sirds aizmirst, kāds ir aiziešanas rūgtums.
Es neprasu, kurp dodies tālumos,
Un skatienos man greizsirdības nava,
Kā skumstošs vergs es klusi ilgojos,
It visu aizmirstot, pēc laimes tavas.
Ir mīla naiva, kaut viskrietnākā,
Lai ko tu dari, jūtas labi tā.
LVIII
THAT GOD FORBID THAT MADE ME FIRST YOUR SLAVĒ
Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja,
Ka tavu laimi gribu nopulgot,
Ka tev par pagājušo vaicāt spēju,
Es kalps ar tevi mūžos savienots.
Ļauj paciest man, ar ilgām gaidot tevi,
So prombūtni, ko svabadiba sniedz,
Ļauj klusi pieņemt sāpes, ko man devi,
Lai pārmetumus dvēsle sacīt liedz.
Kas vēlies būt, tā paliec tu arvienu
Un brīvībā sirds likumus sev dod,
Bez maldiem pati paņem savu dienu,
Kur laimes stundas sirdij jāatrod.
Man gaidīt lemts, kaut elles mokas šīs,
Par prieku sirds nekad tās nevērtīs.
LIX
IF THERE BE NOTHING NEW, BUT THAT WHICH IS
Ja jauna nav nekā un viss jau bijis,
Vai apkrāpts nejūtas tad mūsu prāts?
Kam pūlēties, kur sviedru daudz jau lijis,
Nest. sevī to, kas reiz jau dzemdināts?
O, Jaujiet, pagātnē lai sameklēju,
Pirms apkārt saulei piecsimt loku liekts,
Jau senā grāmatā es tavu seju,
Kur pirmo reizi atveids tavs ir sniegts.
Lai redzu es, ko senatne spēj ielikt
Tai tēlā brīnišķā, kas tevi pauž:
Vai esam labāki? Vai mums ko pielikt?
Vai arī pārmaiņu tur nenojauš?
Jā, saprotu, tā pienācās tam būt,
Daudz mazāks daiļums spēja slavu gūt.
LX
LIKE AS THE WAVES MAKE TOWARDS THE PEBBLED SHORE
Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,
Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.
Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,
Un turpinātājiem to darbā būt.
Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,
Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,
Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,
Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.
Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā
Un grumbas ievelk pierē skaistulei,
Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,
Viss nāvē brūk, kur izkapti tas slej.
Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,
Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.
Читать дальше