William Shakespeare - Soneti

Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes,
Ar tituliem un slavu posti tiek.
Kaut likten’s man to visu garām aiznes,
Cits un daudz labāks ir man dāvāts prieks.
Kā puķe zeltaina plaukst saules smaidā,
Tā favorīts mēdz galmā dižoties,
Ja laipna skatiena vairs nesagaida,
Viss slavas spožums neglābjami dziest.
Un karavadonis ar veiksmi labu
Ir kaujās uzvarējis tūkstoškārt,
Bet zaudē reiz un rūgti sajust dabū,
Ka aizmirsts tiek un izdzēsts viņa vārds.
Posts nedraud man, jo manas laimes ķīla
Ir tas, ka mīlu, — tava maigā mīla.

Es, tavas mīlas cildenuma saistīts,
Kā vasalis tev rakstu padevīgs,
Ja vēstījuma vārdi nebūs skaisti,
Tie goddevību apliecināt drīkst.
Jā, vardi man tik trūcīgi un kaili,
Ka izteikt nespēju es it neko,
Vien cerēt varu, ka ar slēptu daili
Tev laba nojauta var ietērpt tos.
Bet varbūt zvaigzne, kas man ceļā spīgo,
Ļaus negaidītu labvēlību gūt
Un gaismā pacels sirdi pazemīgo,
Lai viņa tevis cienīga var būt.
Tad nebīšos, ka manas jūtas redz,
Bet pagaidām — lai tumsa mani sedz.

Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu,
Lai pūtinātu gurdos locekļus,
Par tevi domāt ilgi nenorimstu:
Gars dodas ceļā, kamēr miesa dus.
Un manas domas liegā lidojumā
No tālienes pie tevis aizlaižas,
Un acis tomēr mulsā sastingumā
Nakts aklā tumsā dzedri lūkojas.
Tad dvēsele man uzbur tavu tēlu
No tumsas man priekš acīm: redzu to
Kā būtni, dzidri ēterisku, cēlu,
Kas mirdzumu no sevis izstaro.
Tā tevis dēļ man miera nav nemaz
Gars naktī, miesa dienā darbojas.

Kā darba priekā veldzēties, ja lemts,
Lai atpūtas ne mirkli nezin prāts,
Ja dienu smagums miegā nenoņemts,
Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?
Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tās
Un roku rokā mani mocīt sāk.
Dzen viena darbā, otra — nopūtās,
Ka mīlu man ar darbu nepanākt.
Par tevi stāstu dienai: gaišums tāds
Tev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.
Es pielabinos naktij: kad tu nāc,
Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.
Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,
Un naktis atdod mani sāpju varā.

Kad, cilvēku un likten’s aizvainots,
Es savu dzīvi apraudu, tad kliegt
Uz debesīm man gribas, kāpēc dots
Tik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?
Šo apskaužu par bagātību. Tas —
Par skaisto seju liekas apskaužams.
Sūrst viena talants, otra iespējas
Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.
Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,
Es tevi atceros, un pateicības prieks
Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,
Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.
Jo tava mīla tādas bagātības ver,
Ko karaļkronis sevī neietver.

Kad klusās atmiņas es sapulcēju
Un pārdomāju laikus bijušos,
Ko meklēju un iegūt neiespēju, —
Par to no jauna atkal sērojos.
Raud acis tad, kad nav to pieradušas,
Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,
Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,
Par sejiem sen jau laika laupītiem.
Ar pagājušām mokām sevi moku,
Un smagi visu izstaigā mans prāts —
Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —
Un maksā to, kas sen jau samaksāts.
Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,
Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.

Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,
Ko nāve šķita laupījusi man.
Te satiekoties laimes asra krīt
Un aizgājušo draugu vārdi skan.
Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,
Kā nāves nodeva, ko neatgūt,
Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,
Lai negaiditi bagāts varu kļūt.
Tu mīlētā un pazaudētā kaps,
Bet dzīvība šai kapā neizzūd.
Par šķiršanos sirds atalgota taps,
Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.
Un dārgās sejas tevī skatu es,
Tā piederot pie viņu pasaules.

Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks
Ar zemes pīšļiem nāve manus trūdus,
Un manas dzejas pāršķirstīsi, draugs,
Tu redzēsi, ka smags šo rindu plūdums,
Ka — salīdzinot — pārspēts esmu es
Un jauno vārsmas daudzkārt vieglāk rit
Bet kavējies pie rindu dvēseles,
Ne atskaņām, ko veikli bārsta cits.
Un aizbildinot saki: «Ja šobrīd
Viņš būtu dzīvs, tad mīlas pilnā sirds
Gan ari spētu sevi izsacīt
Šai formā jaunajā, kas grezni mirdz.
Es, protams, lasu citus — tīkams stils,
Bet sirds, kā viņa rindās, nesasils.»

Es bieži redzējis, kā ausma nāk.
Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,
Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sāk
Ar spožu gaismu bālās straumes zeltīt.
Bet tai no pamales pa pēdām lien
Surp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,
Un satumst debess, saule miglā brien,
Mums neredzama zagdamās uz rietu.
Tā, jauku dienu solot, agrs rīts
Man jaunībā reiz apspīdēja seju.
Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tīts
Un bēdu migla klāja dzīves leju.
Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?
Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.

Kam solīji, ka diena jauka būs,
Bez apmetņa lai ceļā dodos es,
Lai vējš ar lielu tagad vajā mūs,
Per svētku drānas ūdens vērpetes?
Nē, vēl par maz, ka vētrā lauzies tu
No lietus asām pletnēm mani glābt.
Vai virs ar zālēm brūci dziedētu,
Ja nedziedējams negods viņam sāp?
Un manas bēdas neremdē tavs kauns.
Tu nožēlo — bet ko gan gūstu es?
Kaut cietīsi, ka esi bijis ļauns,
Man pāridarījumu nebūs vieglāk nest.
A, nu tu raudi? Mīlas pērles krīt
Tās visu izpirkt var un gandarīt.

Nu nebēdā, kas darīts — padarīts.
Pat saulei plankumi, un mēness dilst.
Ir rozei ērkšķi. Ziedā kāpurs mīt.
Slēpj dūņas savās dzīlēs avots zils.
Bez vainas nav neviens. Ja liktu man
Ar taviem grēkiem salīdzināt to,
Ko daru pats, tad izrādītos gan,
Ka grēkojusi neesi neko.
Kad pārkāpumu tavu tiesā prāts,
Sirds aizstavībai atspēkojums garš.
(Tavs apvainotājs ir tavs advokāts.)
Ar naidu mīlai negants pilsoņkarš.
Un zaglēnam, kas goda nepazīst,
Pats apzagtais ir līdzzinātājs īsts.

Es atzīstu — mums vajag diviem būt,
Kaut divu mīlu kopiba ir viens,
Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt,
Tev garām paejot, skar mani vien.
Jo tuvibu tas netraucē nemaz,
Ka stiprākajos plecos dzive krauj
Ik smagumu, un stundas laimīgas
Mums satiekoties raizes neatrauj.
Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt,
Jo mana neslava var tevi skart.
Tev arī labāk ļaudīs neatklāt,
Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds.
Un tas ir pareizi. Ja mana tu,
Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?