William Shakespeare - Soneti

Vai vēlies tu, lai naktīs skumji garās
Man gurdie plaksti nomodā spēj būt,
Vai gribi tu, lai sapņi aiziet garām,
Vien tevi sirds ar pusnakts krēslu jūt?
Vai tas tavs gars, kas vēro gaitas manas,
Kam projām tu no sevis doties liec?
Kas arī velti šķiestās stundas mana
Un greizsirdībai kvēlu degli sniedz?
Nē, tavām jūtām nav šī spēka cēlā,
Tā mana sirds, kam uzticība viss,
Un savā mīlā es pat naktīs vēlās
Par savu sargu tevi iecēlis.
Par tevi nomodā, kaut arī esmu šķirts,
Par citu mīlā staro tava sirds.

Es patmīlību savās acīs dedzu,
Ik asins lāsē ieaudies šis grēks,
Kā dziedēt to, es dzīvē nesaredzu,
Dziļdziļi sakņojas tās ļaunais spēks.
Šķiet, citam sejā nemirdz daile tāda,
Un citam nav tik tīkams augums dots,
Visaugstāk savu patiesību stādu,
Kā kalns es jūtos, tālēs atmirdzot.
Kad cita seja spoguļstiklā baismo,
Kad nogurumā pretī ēnas vīd,
Es patmīlīgi redzu tikai gaismu,
Sirds īstenību nespēj ieraudzīt.
Vien tevis dēļ es cildināju sevi,
Tu savu daili nogurušam devi.

Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies,
To laika nesaudzīgā roka skars,
Gurs straujā sirds un krunkas pierē krāsies,
Bet jaunība, ko apmirdz rīta stars,
Prom dziļā gadu naktī aizgrimt steigsies,
Un krāšņums brīnišķais, kas ieskauj to,
Būs sen jau izbeidzies vai arī beigsies
Ar pavasara daili zudušo.
Siros šādam melnam brīdim spēkus taupa
Pret ļauno vecumu, kas nazi trin,
Lai tavas mīlas miņu nenolaupa,
Kaut arī pašus mūs kā ziedus šķin.
Šis mīlas skaistums, melnos burtos kļauts,
Būs mūžam zaļš un nāvei netiks ļauts.

Kad redzu laika skarbai varai ļautu
Es seno gadu simtu godību,
Kad redzu dažu lepnu torni grautu,
Pār cēlo valdām zemē sodību;
Kad redzu okeānu izsalkušo
Pār krasta karalisti gāžamies
Un viņa viļņu baru satumsušo
Arvienu dziļāk zemē brāžamies;
Kad jāredz man šī baigā mainīšanās,
Kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt,
Ļauns drauds tad iesakņojas domās manās,
Ka laiks nāks manu mīļo projām ņemt.
Kā pati nāve doma šī prot draudēt,
Un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt.

Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš
Ja padoti ir iznicibas biedam,
Kā skaistumam lai uzveicams šis karš,
Ja stiprumā tas līdzīgs trauslam ziedam?
Un vasarai ar elpu medaino
Kur patverties šai dienu plūsmā smagā,
Viscietā klints ja neiespēj neko
Un dzelzu vārtus laika soļi dragā?
Ak, rūgtās pārdomas! Kā pasargāt
Gan laika dimantu no laika kvēpiem?
Kur roka tā, kas uzdrīkst pretī stāt,
Kas glābt var skaistumu no nāves šķēpiem?
Viss velti, tintei melnajai vien spēt
Likt mīlai tālos mūžos atmirdzēt.

Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»
Kad jāredz man, ka nelga kāzās plītē,
Bet krietnais kļūst jo dienas nabagāks,
Ka uzticībai nodevība spītē,
Ka neģēlis par vīru smieties drīkst,
Ka blēdis norauj jaunavai tās rotu,
Ka kropļa jūgā stalti pleci līkst,
Ka maldi nomāc domu apskaidrotu,
Ka dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst,
Ka muļķībai pār gudram galvām vara,
Ka augstprātība vienkāršību nīst,
Ka ļaunais godīgo par kalpu dara, —
Tad labāk mirt un neredzēt neko,
Bet kā lai vienu atstāj mīļoto?

Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots,
Pats neticēdams, kāds ir viņa spēks,
No daiļā labumu sev iegūt prot
Un kopā cildināt ar viņu grēks?
Kādēļ lai maldi viņa vaibsti kļūst,
Lai dzīvās krāsas nozog nedzīvais
Un rozes ēnu nabags skaistums gūst,
Ja īstenība — zieds vissārtākais?
Kādēļ tas dzīvs, ja dabas iespaids zūd,
Kad pārāk maz tai dzīslās asins šļāc,
Kad avots pēdējais, kur spēku gūt,
Ir krāšņums pats, par ko tā lepojās?
Sniedz daba daili, ko reiz guva tā
Pirms ļaunām dienām laikā senajā.

No tālām dienām atblāzma šis vaigs,
Kad skaistums bij un tā kā ziedi vīta,
Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks,
Tās zīme sejās tika ierakstīta;
Pirms aizgājēja cirtas zeltotās,
Kas pieder kapenēm, bij citam dotas,
Lai otrā dzīvē spētu mirdzēt tās,
Lai miris skaistums citu galvu rotā.
Tas tālo pagājību skatīt ļauj
Bez lieka greznuma, tik skaidru, svētu,
Kas senām vasarām plaukt neatļauj,
Lai krāšņums bijušais reiz atzelt spētu.
Sai atblāzmā vēl daba pastāstīs,
Cik dienās senajās bij skaistums īsts.

Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs,
Tik liels, ka daudzās sirdis staro prieks;
To cildinot, vārds dvēsles atbalss kļūst
Tik īsts, ka arī naidnieks nenoliegs.
Bet tavā sejā ārējs krāšņums vīts,
Tie paši ļaudis, kuri slavu sniedz,
Spēj citos vārdos labo izpostīt.
Sirds tālāk redz, kur acis neaizsniedz,
Tie tavās domās ieskatīties prot,
Ar taviem darbiem mēro prāta dzīles,
(Jn viņu acis skopu prieku rod,
Jo tu kā zieds, kas nezālei ir līdzīgs.
Kam dvēsles smaržai nav tavs skaistums dots, —
Bij ikdienībā augsne jāatrod.

Bez vainas tu, kaut ari paļas krīt,
Jo daiļumam jau neslavu drīz taisa,
Un aizdomas to traucas pavadīt
Kā melna vārna dzidrā saules gaisā.
Bet tavu krietnumu — gan rādīs laiks —
Sis nopēlums vēl cildenāku darīs.
Jo tārpam iepatīkas pumpurs maigs,
Un esi tu pats liegais pavasaris.
Gar jauno dienu slīkšņiem izlaipots,
Ik sadursme tik uzvaru tev deva;
Bet tas jau netiks pierakstīts kā gods,
Jo skaudibu vis apklusināt nevar.
Ja ēnas nebūtu, kas ļauni ņirdz,
Patiešām piederētu tev ik sirds.

Vairs nesēro, kad miris būšu es,
Tev saīguši zvani ziņu dos,
Ka, aizbēgot no viltus pasaules,
Es tagad viltus tārpus izvēlos.
Lai atcerēties neliek rindas šīs
Tev manu roku, jo es mīlu tā,
Ka vēlos, lai tu aizmirst vari drīz
Tās atmiņas, kas sāpes sagādā.
Ja skatiens tavs pār dzejas pantiem trauc.
Kad esmu jau ar zemi sajaucies,
Lai sirds vairs manu vārdu neatsauc
Un mīlestība līdz ar dzīvi dziest;
Sai pasaulē tu vari kaunā krist,
Ja skumsi vēl, kad būšu aizgājis.

Lai nebūtu tev citiem jāatklāj,
Ko iemīlamu spēji mani rast,
Lai aizmirstība, mīļā, visu klāj,
Jo nav jau vērts, ka mani atceras.
Tu piemelosi dažus tikumus,
Lai citu acis varu labāks kļūt,
Kad zemes klēpī atdusēšos kluss,
Kaut savā mūžā nespēju tāds būt.
Lai tavu vārdu neskar kauna traips,
Kad nepelnīti glaimi runā skan,
Liec manu vārdu aizmirst atmiņai,
Par negodu lai nav nedz tev, nedz man,
Jo mani kauns par niecīgumu māc
Un tevi — ka reiz bijis jāmīl tāds.