William Shakespeare - Soneti

Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib,
Kad spēku pilnais dēlēns skrien un lec,
Tā es, no likten’s dūrēm slims un klibs,
Pats gandarīts, kad manas acis redz,
Cik dāsni daile, veselība, prāts
Tev dāvāti Kā karaļkroni nes
Tu savus tikumus. Un līdzi godināts
Kā mīlams galminieks tev blakus es.
Ne nabags vairs, ne ļaužu nicināts.
Tavs gara spožums — pirkstiem tverams zelts.
Tavs pārbagātais galds man arī klāts.
Ar tavu mīlu esmu slavā celts.
Un tāpēc vienmēr dari tā, kā labāk tev.
Jo tavā laimē laimi gūstu sev.

Kam manai mūzai meklēt svešas jomas,
Ja tava elpa acu priekšā bur
Tik daiļus tēlus, tādas dziļas domas,
Ko atklājis vēl nav neviens nekur?
Un, ja es dzejā pasacīt ko spēju,
Tev vienai mana pateicība skan,
Tādēļ ka ilgāk klusēt nevarēju,
Kad vārdus priekšā čukstēji tu man.
Un, mūzas deviņas ja mākslinieki
Sensenis piesauc svētā sajūsmā,
Tad esi man par cerību un prieku
Tu jauna mūza — mūza desmitā.
Un. ja šīs vārsmas slavēs kāds, tad tev
Es slavu novēlu, bet pūles — sev.

Patiešām, kā man tevi cildināt?
Tu — daļa manis. Viss — kas manī labs.
Būs krietna tiesa pašuzslavas klāt
Ik vārdam, kas par tevi sacīts taps.
Mums šķirti dzīvot vajag tādēļ vien,
Lai to, kas tavs, es nepierakstu sev
Un ļaudis, nezinot, ka esam — viens,
Pēc nopelniem var godu dāvāt tev.
Sī šķirtība Kā man ik stunda smeldz,
Kas laika bēgumā bez tevis krīt,
Vien atmiņu un domu vilnī celts,
Es laika plūsmu pūlos apmānīt.
Bet māca šķirtība, kā viens spēj divi būt,
Lai slavas laurus cienīgais var gūt.

Ņem visas manas mīlestības, ņem!
Vai nu ir vairāk? Pati redzi: nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,
Ar to lu vari darīt, kas tev patīk,
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamās savainosies pati.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, ka naidu paciest man
Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr — mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.

Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz
Un mani aizmirsti, kad esmu viens,
Grēks jaunibai vēl vairāk daili sniedz,
Kluss vilinājums seko tev arvien.
Tavs liegais maigums sirdī slāpes dedz,
Tavs skaistums reibinādams pretī mirdz.
Ja acīs sievietei kāds liesmas redz,
Kā gan lai dzedra paliek vīra sirds!
Ai! manu mīlu saudzē, lūdzos es,
Slēp daili to, kam noreibināt spēks,
Tā līksmē pārdrošā spēj tevi mest,
Kur doto zvērestu liek aizmirst grēks!
Ļauj skaistums tavai uzticībai mirt,
Man viltū melo tava mīļā sirds.

Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās,
Kaut uzticībā sirdi viņai devis,
Bet dzīve bēdas sniedz visrūgtākās,
Kad zaudēju, jo viņa iemīl tevi.
Kaut aizvainots, jūs attaisnošu sāpēs:
Tu mīli, zinot, viņa dārga man,
Un manis dēĻ tā mīlu neapslāpē,
Kad tavos vārdos atzinība skan.
Ja pazūd draudzība, tad mīla gūst,
Ja mīļo zaudēju, to paņem draugs,
Man dziļās skumjās jāpazaudē jūs,
Un mīlas dēļ man dvēslē sāpes aug.
Par laimi, es un draugs — mēs tā kā viens,
Un mana mīļotā mīl mani vien.

Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek,
Kas dienai nevērīgi garām gājis.
Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek,
Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies.
Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij,
Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu,
Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij,
Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto.
Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart,
Ja dienā parādītos augums tavs,
Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var
Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav.
Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,
Nakts diena top, kad jāsatiekas mums.

Ja sevi varētu par domu vērst,
Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,
Par spīti tālēm dotos vienmēr sērst
Pie tevis, mīļā nemierīgā sirds.
Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,
Kur tavām acīm nezināms ik krasts,
Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,
Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.
Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,
Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,
Man zemes smagumu sev līdzi nest,
Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.
Es daļa zemes, daļa ūdens vien,
Sie elementi sāpes sniedz arvien.

Lai kur es eju, zinu, tavi būs —
Sis dzidrais gaiss un uguns liesmojums,
Ir pirmais domas, otrs ilgas kļūst,
Un mūžam mijoties tie nesatumst.
Kad ilgas līdz ar domām projām trauc
Kā gaismas sūtņi tevi mīlā skaut,
Mans mūžs, no četriem pamatmetiem austs,
Nu tikai divus jūtot, skumjām ļauts.
Līdz atjaunots mans dzīves audums tiek,
Kad naigie sūtņi atkal mājup nāk,
Tiem atgriežoties līdzi steidzas prieks,
Par manu ilgu būtni stāstīt sāk.
Es klausos, tomēr laimes mirklis īss,
Iet sūtņi prom, pār mani sāpes līsti

Ar manu sirdi cīnās acu skats
Par balvu, ko tavs tuvums mīlā sniedz,
Dod tēlu pārveidotu sirdij acs,
Šo prieku skatiem dvēsle neaizliedz.
Sirds alkst, lai vienmēr lajā spētu būt
Tavs skaidrais tēls, kas dziju mīlu devis,
Bet acis pretojas, grib savu gūt,
Vien sevī paturēt tās vēlas tevi.
Kam vairāk tiesību? Lai izšķir prāts
Un dvēslei paklausīgo domu balss;
Prot mīla līdzvērtīgi dāvināt —
Gūst sirds un skatiens, ko visvairāk alkst:
Lai acim pieder veidols ārējais,
Lai jūtu mirdzums sirdī neizgaist.

Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens,
Grib, mīlai kalpodami, labu vēlēt,
Kad acis ilgoto grib tvert arvien,
Sirds nopūzdamās pagurst slāpju kvēlē.
No mīļās tēla acis līksmi gūst
Un, ciemos saucot, sirdij sapnī māj,
Bet citreiz acs par viesi sirdij kļūst,
Kam daļa milas domu jāatklāj.
Es tādēļ vienmēr varu tevi just,
Ar manu mīlu tēls tavs saistīts šķiet,
Tik tālos ceļos nevari tu zust,
Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.
Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,
No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.

Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es,
Ar atslēgām ik dārgums pasargāts,
Lai ļauna roka nespēj projām nest,
Viss ceļa somās droši paglabāts.
Bet tu, pret kuru pērles tikai nieks,
Tu laime, kuru rūgtas bēdas klāj,
Viscildenākā, svētums, dvēsles prieks,
Man laupītājos tevi jāatstāj.
Nē, ceļa somās tevi jāslēdz nav,
Bet krūtīs, kur vistuvāk varu just,
Ar manu elpu vijas liegums tavs,
Ja gribi, paliec, netīk, vari zust.
Pat tad vēl baidos, dzīve izšķirs mūs,
Pat uzticība dažreiz zaglis kļūst.