William Shakespeare - Soneti

Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,
Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēlu
Un nāves izkapts tevi nenopļauj,
Par dailes mantinieku iecel dēlu.
Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,
Tev mirstot, nevītīs un nenobālēs
Un staigāt varēsi kā atjaunots
Ar dēla augumu un seju tālēs.
Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,
Ko tu no iznīcības paglābt prati,
Tad stingri stāvēs, aukām spītēdams
Un saltumam, ko dvašo nāve pati.
Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:
«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»

Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,
Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,
Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,
Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.
Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,
Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,
Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,
Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.
Bet tavu acu uzticamās zvaigznēs
Nu jaunu atziņu es lasu, draugs, —
Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,
Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.
Ja vientuļa sev iznīcību spried,
Ar tevi patiess daiļums bojā iet.

Ja itin visu vēroju, kas aug,
Un pilnība ir tikai īsu spridi, —
So skatuvi, kur ainu mijums jauks
Mums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;
Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,
To dabas labvēlibā redzam skaistu,
Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,
Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,
Tad man šais nepastāvīguma jutīs
Par visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —
Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīs
Un tavu dienu naktī vērtīs naigs.
Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,
Ar dzejas spēku tevi jaunodams.

Ja nežēlīga laika vara bargā,
Vai droši pretī sacelties nav ļauts?
Pats sevi vari simtkārt labāk sargāt,
Nekā šeit tevi klusais pants mans saudz.
Vislaimīgākais dzives kalngals sasniegts.
Ikvienā jaunavīgā dārzā plauks
Tev daudzkārt līdzīgāki tavi asni,
Bet glezna tikai viltojums būs, draugs.
Tā dzīve pati sevi labot steigsies,
Tavs prāts un daiļums saglabāts lai kļūst.
Tas ļaužu piemiņā vairs neizbeigsies.
Bet trauslais zīmulis man pirkstos lūst.
Ja veiksmīgs sevi jaunās audzēs sēsi,
Tā, sevi atdodams, pats pastāvēsi.

Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,
Kur tavi tikumi vien celti taps?
Dievs liecinieks, ka tavu daiļo seju
Tā nespēj atainot, kā nespēj kaps.
Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,
Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,
«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!
Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.
Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,
Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.
Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaita
Un viņa acis iedomas vien redz.
Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,
Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.

Vai tevi saukt par pavasara dienu?
Daudz rāmāka un mīlīgāka tu.
Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,
Un rudens panāk katru vasaru.
Par spožu reizēm saule gaisos iras,
Un dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,
Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,
Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.
Tik tava vasara vien nenobālēs,
Un dai|ums tavs nemūžam nezudīs,
Jo nāve neaizraus to savās tālēs,
Ko mūžībā šī dzeja ievedīs.
Cik ilgi cilvēks elpos lejās šajās,
Tā dzīvos vēl un dzīvosi tu tajā.

Laiks draudošais, tu vari nodeldēt
Gan lauvas ķetnas, zvēra ilkni smailo,
Pēc liegiem ziediem atkal trūdus sēt
Un likt, lai Fenikss sevi sadeg gailot.
Kas tik, to vari darīt, steidzīgais,
Lai prieks no skumjām visā dabā dairās,
Bet pasaulē, kur viss tik ātri gaist,
Viens noziegums man tavs ir jāatvaira.
Tik mana drauga pieri neaizskar,
|Lai grumbu tīkls glezno seju saudzē.
Ļauj, lai tā tīra saglabāties var
Kā dailes paraugs nākamības audzēm.
Ja darīt Jaunāko tev nebūs kauns,
Viņš manā dzejā paliks mūžos jauns.

Kā sievieti tik daiļu tevi daba
Ir radījusi, mīļotais mans draugs.
Gan izturies par sievieti tu labāk, —
Nekad tev viltus sirdi nesatrauks.
Nav liekulības skatienā tev tīrā,
Tas dzirkstot zeltī visu, ko vien skar.
īsts vīrs, kas apbrīnu māk raisīt vīram, —
Ik sievieti tāds sajūsmināt var.
Par sievieti bij daba gribējusi
Reiz tevi veidot, taču nodoms cits
Tai radās, kad to valdzināji klusi.
Man sirds aiz veltīguma sāpēs sit.
Kaut sievietēm par prieku izraudzīts,
Tavs mīļais tēls arvienu manī mīt.

Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē,
Kas slavu dūdo lellēm izkrāsotām,
Tas cildina par visu pasaulē
Un vēl ar pašu debess daili rotā.
Lai saule un lai mēness minēts tiek,
Kā zemes, tā ik jūras sniegtais retums
Un pavasara ziedu agrums liegs —
It viss, kas dzejā salīdzināts netumst.
Es vienmēr tikai patiess gribu būt
(Jn teikt, ka mana mīļotā tik skaista,
Cik skaistuma ik zemes bērns var gūt,
Kaut debess spīdekļus tā nevar aizstāt.
Bet tukši lielīt negribu neko,
Jo it nevienam nepārdošu to.

Man neiestāstīs spogulis — es vecs,
Ja jaunību ar tevi vienkop rodu,
Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,
Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi dodu
Un izpērku šo daili mirdzošo,
Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.
Kā vecs lai esmu es, jel saki to,
Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?
Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.
Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,
Es cieši rokās kļauju tevi maigs
Kā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.
Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,
Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.

Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst,
Jo bailēs sajūk iestudētā loma,
Kā neprātis, kam dusmas sitas pulss,
Bet pats ir sava satraukuma nomākts,
Tāpat es arī nezinu, ko bilst,
Un neatrodu mīlas vārdus īstos.
Gan jutu pārmērīgums manī milst,
Bet atklāties tev sargājos un bīstos.
Lai tevi rod kā sūtnis daiļrunīgs
Vien mana grāmata un visu vēstī.
Tā daudz ko vairāk teikt un prasīt drīkst
Kā lūpas, kurās vārdi mulsā dzēsti.
Ak, mīlas rakstu mācies izlasīt
Un gudrību — ar acīm saklausīt.

Kopš tavu daiļo atveidu mans skats
Sirds dzīlēs iemūžinājis kā dzīvu,
Par gleznas ietvaru es kļuvis pats,
Kam skaidrāk jāpasvītro perspektīva.
Bet, kas grib sekot mākslas tapšanai,
Lai meistardarbnīcā jo biežāk skatās.
Te, manās krūtīs, mājas vieta tai,
Kam logu vietā tavas acis platās.
Un mūsu acis saprotas ikbrīd:
Kad manas tavus daiļos vaibstus glezno,
Caur tavām saule dvēselē man spīd
Un gaismu met uz veidojumu grezno.
Un tomēr manas acis maldos klīst:
Tās zīmē seju, sirdi nepazīst.