William Shakespeare - Soneti

Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi,
Kaut attālumā kvēle vājāk spīd.
Tad tikpat viegli šķirtos pats no sevis
Vai savas sirds, kas tavās krūtīs mīt.
Tur manai mīlai pajumts kā zem spārna,
Un mājās atgriežos kā ceļinieks,
Kas nepārvērties allaž laikā pārnāk,
Bet traipiem ūdeni nest pašam prieks.
Kaut arī manā grēcīgajā dabā
It visas zemes vājības ir klāt,
Nekad tam nenotici, visulabā,
Ka pilnīgi jau esmu samaitāts.
Bet pasaule, tās plašumi var dzist,
Jo, daiļā roze, tu man esi viss.

Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis,
Un mūžā raibā pieredzēts ir viss,
Daudz dārga zaudējis, pats sevi nīdis,
No jauna vecās sāpes atradis.
Ir taisnība, es patiesībai acīs
Nelabprāt skatījies, tak maldos šais
Es radu jaunību, un, ko tur sacīt,
Slēpts meklējumos dažkārt skaistākais.
Es pāri tam, ņem to, kas mūžam tavējs,
Nekad vairs nesniegšos tāds zems un sīks
Pēc jaunas ēsmas apetītei savai,
Tev, mīlas dieve, būdams uzticīgs.
Virs zemes debesis nav atrast grūti
Pie tavām skaidrām, mīļām, mīļām krūtīm.

Lūk, manis dēj tev acis dusmās spīd,
Tu nopel likteni, tā nelietību,
Kas neko labāku man nenovīd
Kā vien no seklas gaumes atkarību.
Ar kaunu tāpēc apkrauts tiek mans vārds,
Par mālderi es neesmu augstāk cēlies.
Lai tieku tavas līdzjūtības skarts,
Man atkal jaunu atdzimšanu vēlies.
Kā slimnieks paklausīgi gribu sūkt
Tās zāles sīvākās, ko vien var dabūt,
Nekāds man rūgtums nebūs pārāk rūgts,
Nedz nožēla, lai grieztos viss par labu.
Man jūti līdzi, draups, un tad nudien
Es tikšu dziedināts ar līdzjūtību vien.

Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust
No pieres zīmei, ko tai uzspiež kauns.
Kad melš par mani, tu liec visiem just,
Ka patiesībā neesmu tik ļauns.
Vai tavi vārdi liks man smiet vai ciest —
Vienalga, visi uzklausīti taps.
Nevienam citam nebūs tiesu spriest,
Pret citiem būšu nedzirdīgs kā kaps.
Guļ bezdibenī manu raižu spiets,
Vienalga tādēļ, ko gan citi gvelž.
Pat glaimu saldums mani nesasniedz,
Es neuzklausu, kad par mani melš.
Tik dziļi esi manī ieaudzis,
Ka kluss un miris apkārt liekas viss.

Kopš esmu projām, skatiens sevi vērsts,
Un, ja tas ari manus soļus vada,
Tad tikai daļēji. Nāk aklums sērst,
Un it kā apmātībai esmu rada.
Vairs manai sirdij ne par ko nav prieks —
Ne putniem, puķēm, apveidu nevienu.
Man it nekas vairs prātā nepaliek,
Un atmiņai neko sev nepiesienu.
Vienalga — vārna ķērc vai dūja slīd,
Pa saulgozi vai dzestrām ēnām eju,
Bet kalnos, jūrā, visur un ikbrīd
Es redzu tikai tavu mīļo seju.
Ar tevi aizrauts, uzticamais prāts
Var manu skatienu tik maldināt.

Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars
Kā valdnieks reibst, kad glaimi ausīs lien?
Vai manas acis tiešām aklums skar
Un tava mīla — viltus māksla vien,
Ar kuru spokus padarīt varbūt
Par eņģeļiem sev līdzīgiem tu vari,
Ar kuru sliktam tu liec labam kļūt,
Kad pieskārušies tam ir tavi stari?
Nē, tie ir glaimi. Acīm tīk tos satikt,
Bet manam prātam — karaliski dzert;
Zin acis labi, karalim kas patiks,
Un īsto kausu tādēļ liek tam tvert.
Ja tajā inde, grēks šis izpirkts tiks:
Mīl acis to, pie lūpām pirmās liks!

Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts, —
Ka mūžam tikpat karsti mīlēt vēlos.
Es taču tolaik nevarēju jaust,
Ka mana liesma reiz vēl tīrāk kvēlos.
Ja zinu, nejaušību miljons liek
Lauzt soli jumus, likumus pat mainīt,
Bet daiļums svētākais drīz apdzēsts tiek,
Trulst skaudrais nodoms, šaubas neaizgainīt, —
No laika varas bailēs iesaucos:
«Ar mīlestību mīlu visudziļo!»
Drošs nedrošibas priekšā sajūtos,
Ka mirklī ritošā vien nepieviļos.
Kā bērns ir mīla; kāpēc neatzīt —
Tā aug, varbūt kļūs pieaugusi rīt.

Nē, negribu es viņu vienošanos
Jebkādi kavēt. Mīla mīla nav,
Ja mainās, tiklīdz sastop mainīšanos,
Un līdz ar aizejošo aiziet jau.
Ai nē! Tā paliek mūžam nemainīga,
Tā zvaigzne jūrā tiem, kas aizceļo,
Un viņas vērtība ir bezgalīga,
To neaptveram pat, kad gūstam to.
Nav mīla laika nerrs, kaut seja sārta
Ir tverta viņa sirpja aplokā,
Bet mīla paliek laika neaizskarta,
Līdz ievada tas viņu mūžībā.
Ja malds vien tas un manī atklāts kļūtu,
Ne rakstījis, ne mīlējis es būtu.

Lai apsūdzībā aizmirsts nav nekas:
Gan nevērība, ar ko atmaksāts
Par maigumu, gan liecības, ka maz
Pie mūsu mīlas kavējas mans prāts,
Gan domas, kurās grimdams zogu daudz
No brīžiem, ko mums satikšanās ļauj,
Gan tas, ka bura es, ko vēji trauc
Un tālumi no tevis projām rauj.
Ik pārkāpums lai iegrāmatots tiek.
Ar vienu lūgumu viss uzklausīts:
Lai naida punktu mīlai nepieliek
Šī dusmu rieva, kas tev lūpās trīc.
Vien grēkodams es varu pierādīt,
Kāds uzticības spēks tev sirdī mīt.

Kā piparus, lai gribas vairāk ēst,
Kā beram sāli, lai mums vīna slāpst,
Kā nelabumā miesu tīrām mēs,
Pirms lielā kaite uzkrājas un sāp,
Tā, paguris no saticības maigās,
Es meklējos pēc rūgtuma, lai dzeļ
Tas snaudulīgas labklājības vaigā
Un jūtas gurstošās no miega ceļ.
Jo mīlestībai jāprot paredzēt
Ik slimība, kas savus dīgļus briedē.
No ilgas laimes asins sarecē.
Lai mazās ciešanās to steidzam dziedēt.
Lai ķildu sūrās zāles paglābj mūs,
Pirms nelabi no saldās mīlas kļūs.

Cik sirēnasaru es esmu dzēris,
Kas rūgtas kā no pekles atvariem,
Ar cerībām un bailēm dzīvi tvēris
Un pazaudējis, ticot guvumiem!
Cik nožēlojami ir maldījusies
Sirds mana, svētīta kad šķītās tā,
Un kāda tumsa manī nolaidusies
Bij izmisuma drudža neprātā!
Ai svētība, kas nāk no posta ļauna!
Nu redzu: labais postā labāks kļūs
Un mila sagrautā, ko ceļ no jauna,
Daudz gaišāka un varenāka būs.
Tā bēdās jaunu prieku uzmeklēju,
Daudz vairāk iegūdams, kā pazaudēju.

Ja tu pret mani esi bijis ļauns,
Es tikai mācību sev esmu guvis, —
Par paša iekaisumu ir jau kauns,
Jo neesmu kā akmens ciets es kļuvis.
Ja, manas netaisnibas skumdināts,
Tāpat kā es, tu mocījies kā peklē,
Tad man ar laiku neatradis prāts
Vairs veciem pārpratumiem pēdas meklēt.
Ak, lai bez miega pavadīta nakts
Mumš vienmēr atgādina rūgto smeldzi,
Lai skarbums viss tiek aizmirstībā rakts,
Lej nožēla kā balzams sirdī veldzi!
Ja savu vainu izpirkt vēlies, draugs,
Ir mana atmiņa neko vairs neatsauks.