William Shakespeare - Soneti

Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt,
Nekā par tādu aplam izdaudzināts.
Prieks patiesais tiek sabojāts un zūd,
Ja Jaudim šķiet: tie neesošo zina.
Kā gan var skatiens svešs un samaitāts
Par manām karstām asinīm spriest tiesu?
Kā spiegi var par tiesātājiem stāt,
Ja viņu pašu vājības tos iesūdz?
Kāds esmu, tāds es esmu. Nepareizs
Tā spriedums, kurš tik mērot zin pēc sevis,
Varbūt es taisns, bet viņš pats ir greizs.
Kas tiesības tad mani pelt tam devis!
Bet varbūt tādam apgalvot nav kauns,
Ka pasaule ir ļauna un ik cilvēks ļauns.

Tavs gara daiļums manā sirdī mīt,
Uz mūžu mūžiem mīlā paglabāts.
Spēks nezūdošais krūtīs ierakstīts,
Tas pārspēs laikus, staros mūžībā.
Sai tavai daļai tikmēr dzīvot būs,
Cik ilgi dzīvos mana sirds un prāts,
Kas krūtīs ieslēgts nav, tas zūdošs kļūst,
Vien tas, kas pieder man, ir pasargāts.
Lai visu gūtu, pārāk niecīgs gars,
Ne tavu milu svētā zizli cirst,
Es ļāvu aiziet tam, kas aiziet var,
To paturu, ko mūžam neaizmirst.
Man zīmju nevajag, kā tevi rast,
Lai gaistošo ņem aizmirstības krasts.

Laiks, nelielies, ka pārvērt mani tu:
Par piramidām nesamulstu es,
Ar savu jauneklīgo skaistumu
Tās tikai attēli no senatnes.
Tik īsa dzīve, ka var apmulst prāts
No tava snieguma, kas dižens nav,
Kā retas pērles centies dāvināt,
Kaut sen par tādām dzirdējuši jau.
Par hronikām un tevi smejos es,
Ne pagātnē, ne tagadnē sirds mulst,
Spēj hronikas man tikai melus nest,
Jo vētras steigai pakļauts laika pulss.
Bet zvērests svētākais man mūžam dots,
Es būšu īsts, kaut nāvei spītējot.

Ja mīlestība būtu greznums man,
Par pameitu to laime labprāt ņemtu,
Kur šodien pēlieni vai smiekli skan,
Tai vietu nezālēs vai ziedos lemtu.
Nē, gadījums nav radījis man to.
Un, kaut tas arī šajos laikos pierasts, —
Tā neļimst zemiskuma sitienos,
Tai labvēliba nejauj ieslīgt mierā.
Sī ķecere — ko tādai baidīties
No tiem, kas īrē laimes mirkļus īsos!
Lūk, savā gudrībā tā pacelsies, —
Ar sauli neplauks, vētrā nenotrīsēs.
Sī laika nelgas piesauc mana balss, —
Tie grēkā dzīvo, krietnums ir — to gals.

Ja būtu gods man baldahīnu nest
Virs galvas valdniekam, to cēli saudzot,
Ja mūžīgumā ieguldītu es
Vēl pamatus, kas vērstos drupu kaudzē?
Vai lepni ļaudis redzēti ar nav,
Ko posts par maksātnespējību sitis,
Un nelgas, kuriem baudu saldais kauss
Par vienkāršības garšu labāks šķitis?
Tev sirdī gribu mājot padevīgs.
Ņem manu maizi — nabagu, bet brīvu.
Tā tīra, nelīp nekas ārišķīgs.
Visskaistākais — ja viens priekš otra dzīvo.
Prom, kārdinātāji Esmu uzticams,
Jo grūtāk iet, jo mazāk pakļaujams.

Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo
Kā laika smiltis, tā ir sirpi spožo.
Tu gaistot māki tikai spēkā plaukt,
Vīst mīlētāji paši, jūtas aug.
Ja daba — valdniece pār visu, kas iet boj
Velk tevi atpakaļ, kad traucies projām,
Tā laiku domā veikli apkaunot,
Sev garlaicības mirkļus nositot.
Bet sargies! Tevi, savu favorītu,
Tā aizkavēs, bet nepaturēs rītu.
Ik rēķins jādzēš, kaut ar novēlots,
Par to reiz tomēr tiksi projām dots.

Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt,
Un melnai krāsai skaistā vārdu liedz.
Nu melnais sācis daiļā pēdās mīt
Un, skaisto veikdams, viltus augli sniedz.
Kopš dabu nomākt sāk ar varu lētu
Un mākslas masku virplim pāri liek,
Nav daiļumam vairs mājas vietu svētu,
Bet gānītam ir kaunā jāpaliek.
Tādēļ man mīļai skropstas tumši via
Un melnās acīs dziļas skumjas gulst:
Ja pasaulē viss skaists nav piedzimis,
Par dabas jēgu neglītais liek mulst.
Un, vērojot, kā mana mīļā skumst,
Teic visi: melns ir daiļā paraugs mums.

Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt,
Un tev zem pirkstiem tastes liegi skan,
Tik maigi proti stīgas izvadīt,
Ka skaņa ausis samulsina man.
Uz taustiņiem vai greizsirdīgam būt?
Tie žigli plok tev plaukstu noskūpstīt,
Bet lūpas, kam šo balvu nāktos gūt,
Par klajo pādrošību sarkst tūlīt.
Tās savu vietu mainītu labprāt
Ar taustiņiem, kam dejot neapnīk;
Kad tavi maigie pirksti skaras klāt,
Tev nedzīvs koks par lūpām vairāk tīk.
Ja taustiņi šai spēlē laimi rod,
Tiem pirkstus vien, man lūpas skūpstīt dod.

Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet
Un nodevību iemanto no tās,
Jo iekāre tik mežonīga šķiet,
Tik cietsirdīgi Jauna tā kā lāsts.
Tā izbaudīto nicina tūlīt
Un sagūstīto māc kā akmens smags,
Kā barga apmātība virsū krīt,
Lai negausīgais alcējs kļūtu traks;
Tā sola daudz un tomēr visu liedz,
Liek traukt un meklēt, negrib vajā laist,
Aizvienam sāpes prieka vietā sniedz,
Lai kādreiz iecerētais sapnis gaist.
To zinām mēs, bet nezinām, kur bēgt
No debesīm, kas ved mūs ellē slēgt.

Ir manas mijās acīs saules maz,
Uz lūpām liesmu nevar saskatīt,
Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,
Un matu viļņi melni lejup krīt.
Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,
Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,
Un man pie tādām smaržām jāpierod,
Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.
Es viņas balsī klausos, kaut, paties’,
Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,
Nav dievieti man redzēt gadījies,
Tepat pa zemi mana mīļā iet.
Pie augstās debess! Otras neatrast,
Kam būtu viss tik rets un neparasts.

Ik skatienā tev nežēlība mirdz,
Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.
Tu labi zini — mīlot mana sirds
Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.
Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz:
Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek,
Es neesmu šo domu pievārēts,
Pie sava zvēresta man jāpaliek.
Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies,
Bet nopūtas ap mani vīsies tā,
Ka visas tās vienmēr liks atzīties:
Tavs tumšums manī vieta gaišākā.
Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,
Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.

Es tavas acis mīlu, jo tās jauš,
Cik tagad dziļi esmu nonievāts,
Šīs acis, sērās ietērpdamās, pauž,
Ka sāpju pārmākts sen jau ir mans prāts.
Un tiešām, pat ne saule, kad nāk rīts,
Tā austrus greznot nespēj debesīs,
Un gaišais stars, kad vakars iejundīts,
Ne pusi nedod rietiem mirdzas šīs,
Ko divas acis tavai sejai dod.
Ak, ļauj tām skarbo sirdi iesildīt:
Visskaistākā tu esi sērojot,
Jo žēlumā tev mūžīgs daiļums mīt.
Tad zvērēšu — melns ir visskaistākais,
Jo viņa priekšā visas krāsas gaist.