CXLV
THOSE LIPS THAT LOVE’S OWN HAND DID MAKE
Sīs lūpas, kurās mīla kvēl,
Man saka: «Nīstu!» — bet tūlīt
Mazliet jau kļuvis manis žēl,
Un viņa steidzas pamācīt,
Lai sirdī arī maigums nāk,
Lai mīla, kura daudz ko prot,
Pa kādam laipnam vārdam sāk
Un nevis tiecas ievainot.
Teic: «Nīstu!» — un tad piebilst tā,
Ka tūlīt varu sauli jaust,
Un nakts bēg projām tumsībā
Kā pekles gars, kad diena aust.
«Hs nīstu!» teic mans acuraugs,
Bet atpestot: «Ne tevi, draugs.»
CXLVI
POOR SOUL, THE CENTRE OF MY SINFUL EARTH
Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot,
Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,
Tu visu gribi ārišķībai dot,
Bet iekšienē būt nabaga arvien?
Par mitekli, kas īsu brīdi būs,
Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.
Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,
Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?
Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;
Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,
Vairs nezemojies, nemirstību krāj
Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.
No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,
Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.
CXLVII
MY LOVE IS AS A FEVER, LONGING STILL
Kā drudzis mana mīlestība tvīkst
Pēc indes, kas ir dīglis slimībai,
Un pati lemj, lai mīlestība drīkst
Dot apmātību aizrautībai šai.
Ārsts vienmēr jūtām bijis vēsais prāts,
Bet viņa priekšraksts netiek ievērots;
Es nekjūšu nekad vairs dziedināts,
Un nāve — glābiņš vienīgais man dots.
Bez zālēm un bez prāta pamests viens,
Uz visiem laikiem sasirdzis es tā,
Ka mani vārdi, domu pavediens
Ir ārprātīgais, ticis brīvībā;
Sen manai mīlai skaidrais skatiens zagts:
Tas rādās gaišs, kas melnāks ir kā nakts.
CXLVIII
O ME, WHAT EYES HATH LOVE PUT IN MY HEAD
Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk,
Lai saskaņas ar īstenību nav.
No manis saprāts izvairīties sāk,
Un aplams veids kā patiess rādās jau.
Ja tas ir gaišs, ko manas acis mīl,
KādēJ gan pasaule to neatzīst?
Tām acīm, kurās mīlestība zvīl,
Nav saskatāms vairs dzīves atspulgs īsts.
Kā tas var būt? Ai, kā var patiess būt
Tas skatiens, sūras asaras kur 1ās?
Nav brīnums vairs, ja maldos es varbūt:
Kad debess tumša, saule nerādās.
Tu viltus mīla, asaras liec krāt,
Lai acis nespēj tevi nopajāt.
CXVIX
CANST THOU, O CRUEL! SAY I LOVE THEE NOT
Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu,
Ja sace|os pret sevi, būdams tavs?
Vai neesi ik brīdi prātā tu,
Kad tevis dēļ man pazudis viss savs?
Vai tavi naidnieki ir draugos man?
Vai tavus skauģus meklē mana acs?
Pat tad, kad viltus pārmetumi skan,
Es uzskatu, ka vainīgs esmu pats.
It viss, kas manī kādreiz vērtīgs bij,
Uz mūžu verdzībā tev atdots tiek.
Pret grēcīgo ir labais jāizmij,
Ja to man tavas melnās acis liek.
Kādēļ tu nīsti — saprotams man viss:
Mīl redzīgos, — ar aklību es sists.
CL
FROM WHAT POWER HAST THOU THIS POWERFUL MIGHT
No kāda spēka tavas gribas spēks,
Ka vari manu sirdi aptumšot,
Lai melošana neliekas vairs grēks,
Lai saku: diena nespēj gaismu dot?
No kurienes tāds ļaunums tevi skar,
No kurienes tu mācījusies to,
Ka tava visspēcība panākt var,
Lai ļauno uzskatu par labāko?
Es mīlu tevi, kaut gan jāatzīst,
Ka ienaidam daudz iemeslu tur mīt.
Ai, ja es mīlu to, ko citi nīst,
Ar citiem mani nesāc nosodīt:
Ja necienibu mīlēt liec man tu,
Es cienīgs, lai tu mani mīlētu.
CLI
LOVE IS TOO YOUNG TO KNOW WHAT CONSCIENCE IS
Kad mīla jauna — sirdsapziņas trūkst,
Kaut gan no milas sirdsapziņa dzimst.
Lai, maigā krāpniec, nosodījums rūgts
Nav maniem grēkiem, kuri nenorimst.
Tu mani nodod, kā man prātu tīk
Pie reizes akli nodot miesas varā;
Par mīlas laimi sapņot neapnīk,
Un tomēr miesa nepieņemas garā,
Bet, tavu vārdu dzirdot, atkal jūt,
Ka citas algas nekāroju sev
Kā tavam beztiesīgam vergam būt,
Ar tevi celties, krist pie kājām tev.
Bez sirdsapziņas mīla nav, paties,
Ja celties prot vai nomirt cīnoties.
CLII
IN LOVING THEE THOU KNOW’ST I AM FORSWORN
Ja mīlējot man nācies grēkā krist,
Tev divkāršs grēks, ka mani mīlam teici:
Tavs sievas zvērests sen ir sairis,
Un mīļāko jau arī naids ir veicis.
Vai divreiz lauztais zvērests jāapsūdz,
Ja pats to laužu reižu divdesmit?
Kad laipnību no tevis sirds man lūdz,
Zūd godīgums un glaimu vārdi rit.
Es visiem esmu zvērējis par tevi,
Ka cildena un uzticīga tu.
Kādēļ šos aklos zvērestus es devis,
Ja īstenību skaidri saskatu?
Es tevi gaišu zvērējis bez tam,
Kaut patiesības nav šim zvērestam.
CLIII
CUPID LAID BY HIS BRAND AND FELL ASLEEP
Bij Amors blakus lāpai aizmidzis,
Un kāda nimfa iedomājās tā:
Lai karstā mīlestības uguns dziest,
Ir lāpa jāmet vēsā avotā.
No mīlestības uguns kvēlošas
Uz mūžu mūžiem karsts bij kļuvis strauts,
Lai šurpu nākt un patvērumu rast
Visniknās kaitēs ļaudīm būtu ļauts.
Bet manas mīļās acīs iededzis
Ir jaunu liesmu draiskais mīlas zēns.
Pie avota, kur kvēle nespēj dzist,
Es velti devos, nevesels un lēns,
Un pievīlos: jo veldzes strauts man irdz,
Kur manas mīļās acīs kvēle mirdz.
CLIV
THE LITTLE LOVE-GOD LYING ONCE ASLEEP
Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies
Pie biezokņa, kur šķīstās nimfas dej,
Un, redzot lāpu, kura nenodziest,
Tās tuvojās, un kādai meitenei
Bij pēkšņi rokās mīlas liesmu prieks,
Kam tik daudz siržu sadegšanai dots.
Tā guļot karsto alku valdinieks
Ar meičas roku tika atbruņots.
Šo lāpu viņa steidzās strautā dzēst,
Un.mīlas spēks, kas viļņos liesmu dzen,
Ikkatram viņa likstās palīdzēs,
Tik man vien ne, jo tas ir zināms sen,
Ka mīla ūdenim dot liesmu spēs,
Bet ūdens mīlestību nedzesēs.
Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti, kā to šekspirologu lielais vairums atzīst, laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.
Sis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu renesanses laikmeta angļu literatūrā. Sacenzdamies grūtajā dzejas formā, angļu dzejnieki tolaik devuši vairākus ievērības cienīgus sonetu ciklus. Tā, piemēram, Semjuels Denjels 1592. gadā publicē sonetu ciklu Delijai, 1593. gadā iespiests Džaila Flečera sonetu cikls Lisi- jai un Tomasa Loilža sonetu cikls Fillidai. 1595. gadā iznāk izcilā angļu renesanses dzejnieka Edmunda Spensera cikls Amore/ti un vēl daudzi citi, mazāk pazīstami. Bet tikai Viljama Šekspīra apkopotie un 1609. gadā izdotie soneti gadsimtiem cauri saglabājuši nevīstošu slavu visas pasaules literatūrā. Šekspīra sonetu slava pieaugusi Eiropā it īpaši XVIII gs., kad arī Gēte kā viens no pirmajiem citu tautu lielajiem gariem bija apliecinājis Šekspīra sonetu lielo vērtību. Tur nav nevienas rindas, tā viņš uzsvēris, kas nebūtu autora dziļi izjusta, pārdzīvota, izciesta. Un angļu dzejnieks Viljams Vordvorts (1770–1850) vēlāk vēl piebilst, ka taisni soneti esot Šekspīra sirds atslēga.
Читать дальше