William Shakespeare - Soneti

Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek
Par brūcēm, kuras divu krūtis kaisti
Vai tev ar mani vienu nepietiek,
Kā jālenc vēl mans draugs vislabākais?
Tavs skatiens atņēmis man sirdsapziņu,
Tu mani savos valgos turi ciet,
Es pazaudējis sevi, tevi, viņu,
Un tādēļ mokas trijkāršotas šķiet.
Tavs skaistums lai man sirdi važās sien,
Bet manu draugu palaid brīvībā:
Sargs viņa sirdij gribu būt arvien,
Tev tagad cita nelūdzos nekā.
Tu pasmaidi, un, tevis pievārēts,
Es zūdu pats un viss, kas man bij svēts.

Viņš tagad sācis tavu jūgu nest,
Un ari es vēl esmu parādnieks.
Ir pazaudēts mans draugs, mans otrais «es»,
Par kuru kādreiz sirdij bija prieks.
Tu negribi, ka brīvībā viņš mīt,
Tu iekārīga, bet viņš loti jauns
Un tomēr vārdu prata parakstīt
Zem važām, kas nu spiež kā līgums ļauns.
Par skaistumu tu māki maksu lemt
Kā augļotājs, kas visu izspiest prot.
Tu draugu sūti drauga zutni ņemt,
Lai draudzība vairs ceļa neatrod.
Viņš pazudis, tev abi piederam,
Viņš maksā meslus, ari es bez tam

Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts
Un visu tavu vēlēšanos skarts,
Es vēlos, lai reiz būtu piesaistīts
Pie tavām vēlmēm gaišākām mans vārds.
Tu bagāta — tev vēlēšanos daudz,
Vai nevēlies reiz mani aplaimot?
Vai mana vēlēšanās tavas jauc
Un tiešām nespēj tev nenieka dot?
No sevis jūra nezaudē nekā,
Kad sīka lietus lāse viļņos līst;
Tā mana vēlēšanās vienīgā
Pie taviem vēlējumiem pieplūdīs.
Jel neatraidi, šoreiz nepievil:
Kad vēlies visu, visā vienu — Vil!

Ja netīk tev, ķa pārāk tuvu es,
Teic aklai sirdij: tas tavs senais Vils,
Jo gribēt — tālu nav no dvēseles,
Tāpēc dēļ mīlas mīla dzirksti šķils.
Vils tavai mīlai bagātību dos,
Ja viņam sniegsi vēlmi vienīgo,
Kaut redzam: lielu lietu rēķinos
Starp cipariem viens saucams par neko.
Tad ļauj man būt šai skaitā neteiktam,
Ja arī viena vērts es būtu tev,
Pat ja es pielīdzināms it nekam,
To paturi kaut mazliet mīļu sev.
Ja tava sirds šo vārdu nepievils,
Tad mīļš es pats, — jo, lūk, mans vārds ir Vils.

Ko manām acīm, mīla, dari tu,
Ka nespēju nenieka saskatīt?
Es redzu neviltoto skaistumu,
Un tomēr acis atkal maldos krīt.
Bet, ja jau skatiens, būdams vienpusīgs,
Met enkurus, kur sveši kuģi slīd,
Kādēļ tad tava sirds šos maldus drīkst
Pie sevis alkatīgi piesaistīt?
Kāpēc par nostūrīti jaukāko
Man iebraucamā vieta likties sāk?
Vai manas acis tiešām neredz to
Un melus saukt par patiesību sāk?
Iet sirds un acis šajos ceļos sen,
Un maldu gaitas mani postā dzen.

Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss,
Es ticu, kaut gan zinu: tieku vilts,
Jo tad varbūt es šķietu jauneklis,
Vēl smalko dzīves melu nepievilts.
Tā domājot, ka viņai rādos jauns,
Kaut sen aiz kalniem dienas labākās,
Es viltus mēli slavēju kā klauns,
Un taisnības mums abiem nav nemaz.
Bet kāpēc viņa uzticību melš
Un nepateic, ka es jau esmu vecs?
Šķist uzticību — mīlētāja ceļš,
Un vecums mīlā paliek neminēts.
Tādēļ es melšu viņai, viņa man,
Mums abiem prieks, cik glaimi saldi skan.

Ak, neliec attaisnot man postu to,
Ko dzestrums tavs sen sirdij dara man!
Lai mēle, nevis skatiens ievaino,
Lai nomāc spēks, bet glaimi neatskan.
Teic, ka tu mīli citus, bet lai acs
Man tavu skropstu mirdzēšanu jauš.
KādēJ gan viltus, ja es pieveikts pats
Un tevi atvairīt sirds neapjauš?
Tu, mana mīļā, labi zini jau,
Cik skatiens tavs man briesmīgs ienaidnieks.
Bet, ja pret citiem žēlastības nav,
Tad mani reizēm pažēlot tev prieks.
To nedari: lai nokauj skatiens tavs,
Tad ciešanas man beidzot mieru Jaus.

Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt,
Lai mana mēle tevi neapsūdz,
Lai rūpes nedod vārdus, kuros jūt,
Ka manas mokas žēlastību lūdz.
Es uzdrošinos padomu tev dot:
Ka nemīli, to nesaki tu man
(Pat slimniekam uz mūžu aizmiegot,
Vēl ārsta balsī solījumi skan),
Jo ārprātīgs es kļūšu izmisā;
Var neprātis daudz ļauna sarunāt,
Un pasaulē viss iegrozījies tā,
Ka trakais trako uzklausa labprāt.
Lai tavās acīs nevainība viz,
Kaut ļaunums lepno sirdi aizrāvis.

Ar acīm neesmu vēl padevies,
Tās tevi iespēj kļūdas saskatīt,
Bet mana sirds, kas mīlēt liek un ciest,
Ar acīm strīdā iekritīs tūlīt.
Ne manas ausis tavās dziesmās mulsīs,
Ne mani pirksti tieksies tevi glaust,
Ne smarža noreibs un tad ceļā gulsies,
Lai varētu tev vienai slavu paust.
Bet visu piecu prātu spriedums tīrs
No važām sirdi nespēj atraisīt
Un pasacit, cik apmāts ir tas vīrs,
Kas posta kalpībā pie tevis mīt.
Bet tu — ar domu šo man jāaprod —
Liec grēkos krist un arī sāpes dod.

Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu
So mīlu, kas ir cēlusies no grēka;
Bet, ja šīs kaites blakus saliktu,
Tev mani sodīt nepietiktu spēka.
Un, ja kāds sodīs, tad ne lūpas šis,
Kas kvēlodamas melu vārdus teic,
Kas viltus mīlu zīmogo ar «īsts»
Un svešās gultās renti ievākt steidz.
Nē, tas nav netaisni, ja mīlu es,
Kāut tev pret citu mīlestība most.
Sēj žēlumu, lai tas var augļus nest,
Tad žēlums kādreiz tevi pažēlos.
Ja žēlsirdības nebūs tev nemaz,
Kur pati spēsi žēlastību rast?

Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien,
Lai sagūstītu bēgli spārnoto,
Pat bērnu atstāj, tiekdamās arvien
Pēc putna, redzēdama tikai to.
Un bērns, tik atstāts, nevarīgs un mazs,
Sauc māti, taču viņai prātā ir
Tas spārnainis, kas roka nedodas,
Un viņa bērna raudas nesadzird.
Tā arī tu pēc netveramā steidz,
Es esmu bērns, tev pēdās sekojot;
Bet, kad būs laiks šo gūstīšanu beigt,
Nāc noglāsti, kā māte glāstīt prot.
Un atkal būs tavs Vils pie krūts tev klāt,
Kad nāksi skaļās raudas mierināt.

Man divas mīlas — prieks un izmisums —
Kā divi gari, kas ap mani stāj:
Skaists jauneklis, tik gaišs kā debess jums,
Un sieviete, ko tumšas krāsas klāj.
Viļ mani ellē sievišķīgais sātans
Un manu gaišo eņģeli man ņem,
Jo skaistumā, ar viltu izrotātā,
Ir spēks, kas katram grēcīgam kļūt lemj.
Vai eņģelis jau velnam roku dod,
To nevaru tik droši pasacīt,
Bet bīstos, abus draugus vērojot,
Ka viens jau dziļi otra peklē mīt.
Es šaubos vēl — tai stundā beigsies strīds,
Kad eņģelis būs atkal izraidīts.