William Shakespeare - Soneti

Sonetiem ir daudz kopīga ar atsevišķām vietām tādās lugās kā Divi veronieši. Veltas pūles mīlā, Romeo un Džuljeta, tāpat ar poēmām Venera un Adoniss un lukrēcija, lai gan ar to nav teikts, ka viens otrs sonets nebūtu radies jau agrāk vai arī mazliet vēlāk.

Soneti veltīti jaunajam draugam un melnīgsnējai lēdijai — it kā divi cikli. Bet visumā soneti nav īsti sakārtoti ciklos, tāpēc paliek jautājums: vai ir pareiza kārtība, kādā soneti izdoti pirmoreiz — 1609. gadā?

Ir daži soneti, kuros nav risināta ne draudzības, ne mīlestības tēma. Tās ir liriskas dzejnieka pārdomas par dzīvi. Sais sonetos paustās domas šķiet vēl dzi]ākas, vēl vairāk nobriedušas. Tā, piemēram, 66. sonetā izjustās pārdomas it kā sasaucas ar Hamleta monologu.

Joprojām neatrisināts palicis jautājums: kas bijis šis jaunais, skaista; s draugs, kura tēls tā iedvesmojis Šekspīru un kuram veltīti 126 soneti? Kas bijusi daiļā «melnīgsnējā lēdija» (the Dark Lady ol Ihe Sonnets), ko viņš tik izjusti apdzied un cildina kādos 28 sonetos? Bet sonetu dzejiskais pārdzīvojums pacelts tik augstā platoniskas romantikas vispārinājumā, ka īstenībā tādam jautājumam nav arī sevišķas nozīmes.

Latviešu valodā Šekspīra soneti atdzejoti samērā vēlu. Ar Šekspīra vārdu un daiļradi, vispirms ar lugām latviešu lasītājs periodikā iepazīstināts jau XIX gs. otrajā pusē (1874), turpretī pirmie sonetu tulkojumi iespiesti periodikā un krājumos tikai 1917.—1918. gadā. Pirmais visaktīvākais un samērā veiksmīgais Šekspīra sonetu atdzejotājs bija Fricis Adamovičs (1863–1933); dažus atdzejojumus sniedzis arī Rūdolfs Egle (1889–1947). Jo sevišķi rosīga sonetu atdzejošana kļuvusi padomju laikā, un to veikuši dzejnieki Bruno Saulitis, Valija Brutāne, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Vizma Belševica, Skaidrīte Kaldupe, Laima Akuratere, Ojārs Jansons-Sarma, kuru atdzejojumi kopā ar agrākajiem uzņemti šai Kopotu rakstu sējumā.

274. XXVI soneta saturs ir tuvs poēmas Lukrēcija veltījumam grāfam Sautemptonam, tāpēc izteiktas domas, ka viņš esot tas draugs, kuram veltīti ari pārējie soneti. Pētījumi šo versiju nav apstiprinājuši.

292. XLIV soneta pēdējās rindās izpaužas Šekspīra laikā plaši izplatītā pārliecība, ka cilvēks radīts no četriem elementiem — uguns, gaisa (šie abi tika uzskatīti par augstākajiem elementiem), zemes un ūdens. Tā pati doma izteikta ari nākamajā — XLV sonetā.

301. LIII sonets. Adonīss — veģetācijas dievs senajā Babilonijā un SIrijā, kurš ik gadus it kā nomirst un atkal ceļas augšā. Adonīsa kultu grieķi aizguvuši VII gs. p. m. ē.

303. LV sonets. Bet Marsa trulam šķēpam

Saules sistēmas planētai Marsam iesarkana krāsa, tāpēc romieši to tēlojuši kā kara dievu. Dzejnieks sonetā domā kara dievu.

316. LXVIII sonets. Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks.

Netieši domāta angļu mode Šekspīra laikā — nēsāt gaišas, cirtainas parūkas.

325. LXXVII sonets. Uz baltām lapām savas domas liec

E. Melons secina, ka līdz ar šo sonetu dzejnieks draugam iedevis ari piezīmju grāmatiņu.

328. LXXX sonets. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits, Ko man ar savām dziesmām neuzveikt

Šekspīra daiļrades pētnieki nav vienādos uzskatos, kas ir šis dzejnieks, kurš sacenšas ar Šekspīru. Vairums domā, ka tas ir Džordžs Cepmens (1559–1634), dramaturgs un Homēra Iliādas tulkotājs angļu valodā. Šis sāncensis minēts arī vairākos turpmākajos sonetos.

346. XCVIU sonets. Pat smagais Satums diedams līdzi skrēja.

Sens itāļu dievs, lauku auglības dievs, kam par godu senajā Romā svinēja svētkus — tā sauktās saturnālijas ar dziesmām, rotaļām un dejām.

374. CXXVI sonetā, kam pavisam 12 rindas, tulkojumā atdarinātas ik divrindu atskaņas, tāpat kā oriģinālā.

375. CXXVII sonets. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt

Šekspīra laikā par īstu skaistuma pazīmi uzskatīja gaišos, nevis tumšos matus.

383. CXXXV sonets.’ Tu vēlies daudz — vēlēšanās, vēlmes utt.

Šī soneta oriģinālā saturs veidots, izmantojot vārdu rotaļu, kam pamatā saīsinājums «Wilh no vārda «William», kā arī no vārda «to wi//» — gribēt, vēlēties. Tāpēc šie vārdi sonetā tik dažādi variēti.

393. CXLX sonets. Šīs lūpas, kurās mīla kvēl

Oriģinālā šis sonets uzrakstīts četru pēdu jambā, kas ieturēts arī tulkojumā.

Kārlis Egle

Soneti:

1 Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu. Atdz. Andrejs Balodis 249

II. Kad četridesmit ziemas nāks un ies. Atdz. Paulis Kalva 250

III. Teic sejai spoguli: tā stunda klāt. Atdz. Paulis Kalva, 251

IV. Ak izšķērdīgā piemīlība, teic. Atdz. Laima Akuratere 252

V. Sīs stundas skatam paver laipnas ainas. Atdzej. Andrejs Balodis 253

VI. Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk. Atdz. Paulis Kalva 254

VII. Kad rītos krāšņā saule paceļas. Aidz. Rūdolfs Egle 255

VIII. Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri? Atdz. Andrejs Balodis 256

IX. Vai, baidoties no asarām, kas 1ās. Atdz. Paulis Kalva 257

X. Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu. Atdz. Laima Akuratere 258

XI. Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt. Atdz. Paulis Kalva 259

XII. Kad klausos pulksteni, kā stundas steidzas. Atdz. Laima Akuratere 260

XIII. Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj. Atdz. Paulis Kalva 261

XIV. Pēc zvaigznēm zīlēt netiecas vairs prāts. Atdz. Valija Brutāne 262

XV. Ja itin visu vēroju, kas aug. Atdz. Valija Brutāne 263

XVI. Ja nežēlīga laika vara bargā. Atdz. Valija Brutāne 264

XVII. Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju. Atdz. Valija Brutāne 265

XVIII. Vai tevi saukt par pavasara dienu? Atdz. Laima Akuratere 266

XIX. Laiks draudošais, tu vari nodeldēt. Atdz. Valija Brutāne 267

XX. Kā sievieti tik daiļu tevi daba. Atdz. Valija Brutāne 268

XXI. Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē. Atdz. Valija Brutāne 269

XXII. Man neiestāstīs spogulis — es vecs. Atdz. Andrejs Balodis 270

XXIII. Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst. Atdz. Valija Brutāne 271

XXIV. Kopš tavu daiļo atveidu mans skats. Atdz. Paulis Kalva 272

XXV. Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes. Atdz. Valija Brutāne273

XXVI. Es, tavas mīlas cildenuma saistīts. Atdz. Valija Brutāne 274

XXVII. Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu. Atdz. Fricis Adamovičs 275

XXVIII. Kā darba priekā veldzēties, ja lemts. Atdz. Vizma Belševica 276

XXIX. Kad, cilvēku un likten’s aizvainots. Atdz. Vizma Belševica 277

XXX. Kad klusās atmiņas es sapulcēju. Atdz. Laima Akuratere 278

XXXI. Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt. Atdz. Vizma Belševica 279

XXXII. Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks. Atdz. Vizma Belševica 280

XXXIII. Es bieži redzējis, kā ausma nāk. Atdz. Paulis Kalva 281

XXXIV. Kam solīji, ka diena jauka būs. Atdz. Vizma Belševica 282

XXXV. Nu nebēdā, kas darīts — padarīts. Atdz. Vizma Belševica 283

XXXVI. Es atzīstu — mums vajag diviem būt. Atdz. Vizma Belševica 284

XXXVII. Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib. Atdz. Vizma Belševica 285

XXXVIII. Kam manai mūzai meklēt svešas jomas. Atdz. Paulis Kalva 286

XXXIX. Patiešām, kā man tevi cildināt? Atdz. Vizma Belševica 287

XL. Ņem visas manas mīlestības, ņeml Atdz. Vizma Belševica 288

XII. Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 289

XLII. Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 290

XLIII. Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 291