William Shakespeare - Soneti

Būt nerunīga mana mūza prot,
Kad citi mūzas kalpi sacenšas,
Ar zelta spalvu tevi cildinot,
Visskanīgākās dzejas rindas rast.
Es domāju, bet vārdus citi teic,
Kā dumjš un neizglītots ķesteris.
Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,
Es «āmen» pasaku, un tas ir viss.
Kad tevi slavē, saku: «Jā», «Tā ir», —
No savas puses šo to bilstu vēl,
Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,
Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.
Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,
Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.

Vai viņa dzejas buru audums tvirts
Ir tas, ko allaž lepni plandam jūt,
Kas domām manās smadzenēs liek mirt
Un domu klēpim liek par kapu kļūt?
Vai gars, kas viņu rakstīt mācījis,
Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?
Nē, manas dzejas liesmai neliek dzist
Nedz viņš, nedz viņam labvēlīgais gars.
Nē, nevar lepoties nedz viņš, nedz spoks,
Kas naktīs tam ar padomiem stāv klāt,
Ka viņu dēļ es kļuvis mēms kā koks
Vai arī esmu baiļu mulsināts.
Bet, kad tu viņa dzejai talkā steidz,
Man trūkst, ko teikt, un dzeja dzivot beidz.

Ardievu! Palikt nespēju pie tevis:
Tu savu cenu tagad zini jau.
Ko varēju, to es tev tiku devis,
Nu ērmu nabags, kam nekā vairs nav.
Vai mīlestība oriksl būt dāvinājums?
Vai paturēt var to, kas nepelnīts?
ŠI dārgā balva, manas laimes krājums,
Būs jāzaudē: tu paņemsi to līdz.
Tais laikos, kad šī mīlestība sākās,
Tu īsti nepazini abus mūs;
Nu dāvana, kas nelgām nepienākas,
Tiks atņemta, un pareizi tā būs.
Būt karalis es tikai sapņos spēju,
Bet atmozdamies visu pazaudēju.

Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu,
Kad tava sirds pret mani vēsa kļūs,
Joprojām tavā pusē palikšu,
Tavs gods joprojām dārgākais man būs.
Pats savus netikumus pazīstot,
Es varu izklaigāt ar gudru ziņu,
Cik esmu slikts, un līdz ar to tavs gods
Tiks pasargāts ar tādu pasaciņu.
Bet ari tad es būšu ieguvis,
Ja zaudētājos palikšu, jā gan:
Viss pašam pāri nodarītais — viss
Būs guvums tev un divkāršs guvums man.
Es gatavs netaisnību paņemt sev,
Lai vienmēr tikai taisnība ir tev.

Ja tava sirds pret mani atsalt grib,
Bez šaubīšanās teic, kas manī slikts.
Teic, ka es klibs, un staigāšu kā klibs,
Nedz taisnošos, nedz arī kļūšu pikts.
Tavs vārdu krājums, mījotā, būs sīks,
Lai attaisnotu pārvērtību šo.
Man vārdu pietiks. Ja būs vajadzīgs,
Es tevi nepazīstam izlikšos.
Ja mūsu draudzība reiz arī trūks,
Tavs vārds aiz manām lūpām ieslēgts būs,
Lai nejauši man, nelgām, nepasprūk,
Ka sena pazīšanās vieno mūs.
Ar sevi cīnīšos es tevis dēļ:
Lai to, ko nicini, mans ienaids dzeļ!

Ja gribi ienīst mani, tagad nīd,
Kad nav neviena vairs, kam roku sniegt,
Lai saņemu šo triecienu tūlīt,
Šis piliens pēdējais lai nepaliek.
Un, ja es tikšu pāri savām bēdām,
No aizmugures lūdzu neuzbrukt,
Lai nenāk naktij vētrainai pa pēdām
Rīts, lietains, neiepriecinošs un rūgts.
Ja ej i prom no manis, tagad ej,
Kad sīkās likstās tik daudz pārciests jau.
Tūlīt liec izjust manai dvēselei,
Ka rūgtākas par šo vairs likstas nav,
Ka visas citas bēdas — tikai nieks,
Ja blakām tevis zaudējumam liek.

Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu,
Dažs bagātibai vien un spēkam tic,
Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,
Bet suni, vanagu vai zirgu cits.
Un katrā tieksmē, aizrautībā ašā
Ir vienmēr atrodams savs apslēpts prieks,
Tik neiederos es šai pulkā plašā —
Sirds mana tev vien pukst, viss cits ir lieks.
Sver tava mīla vairāk man par zeltu,
Par apģērbiem un augstu dzimumu.
Ne zirgiem, vanagiem — tev sevi veltu
Un lepojos, ka mani mīli tu.
Vien mīlai zūdot, vari visu ņemt,
Man dzīvi bezcerīgām skumjām lemt.

Tu nevari no manis projām iet,
Jo tu uz laiku laikiem lemta man.
Ar mīlu mūžs tik cieši kopā siets,
Ka mīlas beigas būs man kapu zvans.
No ļaunākajām likstām baiļu nav,
Kad man vismazākā nest nāvi var.
Vai iegriba vai apvainojums tavs,
Lūk, tādēļ arī mani neaizskar,
Es nebaidos no neuzticības,
Kopš zinu, ka var mana dzīve irt.
Ak, kādu laimi izdevies man rast —
Būt tavam un no tavas rokas mirt!
Bez likstām laimes nav, tās velti slāpt.
Varbūt es nezinu, ka mani krāp?

Es nedomāšu, ka tu mani vil.
Kā pati mila vēl tās atbalss šķiet,
Kaut sirds tev vairs pret mani neiesilst.
Tavs skatiens te, bet sirds jau projām iet.
Tāpat kā agrāk tavas acis mirdz,
Nekādas pārvērtības nevar jaust.
Bet ļoti bieži taču ļauna sirds
Liek katram vaibstam, grumbai sevi paust.
Pats liktenis tā laikam vēlējis,
Ka tavām acīm jāpauž mīla vien.
Kaut arī meli tev no lūpām ris,
Tavs skatiens rāms un skaidrs ir aizvien.
Tūliņ nāk prātā Ievas ābols man,
Kad tikums tavs ar daili nesaskan.

Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts,
Kam rokās apslēpts neapjaušams spēks,
Kas, citus virzot, ir kā akmens salts,
Kam satraukums ir svešs un arī grēks, —
Gūst viņi svētību kā debess velti,
Un dāsnas dāvanas tiem daba sniedz;
Tiek viņi dižumā un godā celti,
Lai pārējie to priekšā galvas liec.
Mīļš vasarai ir zieds tās izauklēts,
Kaut pats par sevi tas gan plaukst, gan vīst.
Turpretī, slimību ja tajā redz,
Zieds vairāk pat par nezāli tiek nīsts.
Ja uzzied lilija un trūdēt sāk,
Tad smaržot nezāli daudz tīkamāk.

Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns!
Tu jauka izskaties, dažs nenojauš,
Ka tavā skaistumā tārps slēpjas ļauns,
Kā rozi smaržīgu tas tevi grauž.
Par tavām gaitām kāds ja gribēs melst,
Ja smaidiņš juteklīgs tam lūpās būs,
Lai kā viņš pūlēsies, bet nenopels,
Ik vārds par uzslavu tev drīzāk kļūs.
Tu esi mājoklis, kur netikums,
Kā pilī ieslēdzies, jo ērti mīt,
Zem dailes plīvura kur slēpts ik trums,
Bet īsto seju lemts nav saskatīt!
Sirds dārgā, piesargies, — kaut nazis ass,
Ja lieto nevietā, top trulāks tas.

Dažs tavu vieglprātību bargi soda,
Dažs tavu pievilcību augstu ceļ,
Jūk jēdzieni par negodu un godu,
Sauc tevī cildenu, ko citos peļ.
Par dārgakmeni karalienes rokā
Kļūs dažkārt apbrīnots pat parasts stikls,
Tā jaunības un dailes krāšņā lokā
Tavs draiskais netikums kļūst tikums tikls.
Cik jērus niknais vilks gan neaprītu,
Ja jēra kažoks viņam būtu skaists,
Un cik tu sirdis savos tīklos pītu,
Ja viss tavs spēks vien tiktu darbā laists?
To nedari, mums mīlā likums dots:
Ja mana tu, mans arī ir tavs gods.