Anna Sakse - Acumirkļi

Dzīvē daudzreiz es pēc krāšņiem ziediem alku,
Tomēr tukšs un drūms arvienu bij mans galds.
Jūsu mīļo vārdu garu mūžu salku,
Viss, ko no jums guvu, — spīts un lepnums salts.

Tāpēc tagad, draugi, atmetuši naidu,
Dzīviem nesiet ziedus, kas bij lemti man.
Mīlu dzīviem dodiet, kas tās salkst un gaida, —
Vēlu mīlēt ir, kad smilts pret zārku skan.

Ir skumja vienmuļa. Tai tikai viena krāsa:
Palss miglas mākonis aiz pelēcīgas sienas.
Prieks kvēl kā dārgakmens. Prieks tūkstoš krāsās lāso,
Kā milzu kalns tas aug un varens augšup slienas.

Ar sārtu asnu prieks ik pavasari raisās,
No bērzu zaļuma tas bezbēdīgi smejas,
Ar baltu mākoni prieks uzpeld zilos gaisos,
Ap spožu zibeni tas rāda savu seju.

Prieks tūkstoškrāsainais, kā gan tu izdzist vari? —
Griež asnu izkapts drīz. Bāl zaļums bezbēdīgais.
Tik viens stāv nemainīgs, lai ziema, pavasaris:
Palss miglas mākonis aiz sienas pelēcīgas.

Jūs, vējiem līdzi skrējēji, arvien pie pilna galda sēdat,
Ar trūkumu ne šodiena, ne laiki tālāki jūs nevar baidīt.
Neviens jūs nedomās no siltām vietām projām raidīt,
Kaut slepeni jūs savus maizestēvus nicināt un mēdāt.
Jūs «tauta» mīl, jums zemes varenie sniedz dārgas balvas.
Vai! tiem, kas vējiem līdzi negrib locīt galvas,
Kas lepni dvēselēs un nelokāmi garā.
Tos «tauta» nicina, bads, aukstums viņu tiesa,
Kā ērglis Prometeju viņus plosa katra vara,
Un sodus bargākos spriež katra tiesa.

Vēl smaršās elpo mežs un ars,
Bet dābollauks jau kails un bars.
Un tālu laukā izkapts skan,
Jā, izkapts skan,
Un klusi raudāt gribas man:

Nāks rudens smagā briedumā,
Dzīs vasaru prom mūžībā,
Un atpakaļ vairs nenāks tā,
Jā, nenāks tā,
Kā atsaukt nevaram nekā.

Gan vasaras vēl nāks un ies
Un saules skūpstos šūposies,
Bet katra nāvei tuvāk trauc,
Jā, tuvāk trauc,
Līdz pienāk tā, kas projām sauc.

Mazo putniņ ievu cerā, cik tu līksmi dziedāt vari!
Vai tev prieks par paša dziesmu vai par siltu pavasari?
Vai tev prieks, ka mīļā saule tavus spārnus liegi glāsta,
Taviem bērniem dūnu ligzdā vējš par tālām zemēm stāsta?

Ziemu, salu aizvadījis, tu nu trallini un dziedi,
Nemanīdams, ka tev apkārt gatavojas jauni biedi:
Paklau, kā zem ievu cera odze šņāc un galvu cilā,
Alkdams tavu dzīvībiņu, plēsīgs vanags glūn no sila.

Paskat, kā uz ligzdas malas mazie čiepst un ēsmu prasa, —
Steidzies, tev līdz vakariņām piecas guznas jāpielasa.
Nu tu viens, kopš meža pūce kāva tavu dziesmu draugu,
Vienam jābēdā un jāzin, uzaudzēt kā acuraugus.

Tev, tāpat kā man, ik diena pilna rūpju, pilna briesmu.
Vai varbūt tu, briesmas jauzdams, sirdi mierini ar dziesmu?
Gudrību šo visulielo nemācīja skolas solā,
Vecumdienās man pie tevis, maza putna, jāiet skolā.

Tas bija septembrī, kad, pametušas tundras,
Uz tālo Āfriku skrien dzērvju rindas mundras,
Un, augstās debesīs sev pētīdamas gaitu,
Tās tālēs aizlokās ar sasaukšanos raitu.
Es dzērvi vēroju, kas, sprostā ieslodzīta,
Tik lepni stāvēja kā sastingusi spītā.
Vien klusa skaudība tai acīs iemirdzēja,
Ar skatu sekojot, kur gaisos vanags skrēja.
Te pēkšņi dzērve tā kā neprātā bez mitas
Ar spārnu vēzieniem pret šauro sprostu sitas.
Un sirdi plosošas un satraucoši baigas
Pret zilo debesi kāpj viņas žēlās klaigas.

Ko viņa domāja, ko atmiņa sev sauca?
Vai vējš, no jūrām nākdams, viņai prātus jauca?
Nē — dienas klusumā kā iesaukšanās spēja
No tāles dzērvju kliedziens skaļi atskanēja.
Un, līdzi lauzdamās tiem putniem, kuri brīvi,
Lād dzērve ieslodzītā savu moku dzīvi.
Kad dziesma dzimtenīgā tālē izdzisusi,
Ar spārniem saplosītiem viņa saplok klusi.
Ai, dzērve vientuļā, es tevi saprast varu:
Nekas nav briesmīgāk kā spārniem saistīt sparu.
Kas dzimis brīvībai, tam grūti paciest sprostu,
Līdz stundai pēdējai tas izkliedz savu postu.

No pirmdienas līdz sestdienai
Es dienas aizritinu.
Ko dos un nesīs svētdiena? —
Es zīlēju un minu.

Ir skarbas manas darbdienas,
Nav mirkļa, ko saukt savu.
Kā draudošs kalns tās saslienas,
Es velku tās kā kravu.

Bet svētdiena gaišmirdzošā
Ar brīvību un vaļu —
Ir pērle tēraudgredzenā
Ar lāsmojumu zaļu.

Es mestu prom šo gredzenu,
Kas gadiem žņaudz man pirkstu,
Bet žēl man aizmest svētdienu,
Kā dārgakmens kas dzirkstī.

Stundas aizrit, dienas lido, joņo mēneši un gadi.
Tu kā neprātīgs skrien līdzi, steidzīgs savu laiku vadi.
Ātrāk! Straujāk! Tavas dienas piešķirtas ar skopu skaitu,
Un tu apmulsis un satraukts neziņā svied savu gaitu.

Diena vidū, mūžs jau pusē, darbs kā klintis apkārt slienas.
Dzīve! Dzīve! Kur tu paliec? — Vaļas stundas vairs nevienas.
Liekas, sirpi trinot, nāve katru brīdi min uz pēdām,
Un tu skrien, vairs nepaļaudams savu sirdi priekam, bēdām.

Satumst vakars. Tu jau mūžu vairs ne gadiem — dienām mēro,
Savu trauksmē triekto dzīvi kā no augsta kalna vēro.
Brīnies, taujā — kāpēc allaž, it kā nāvi bēgdams, skrējis?
Tagad atvadies no dzīves — dzīvi aptvert nepaspējis.

Melo, zīle, melo, zīle, —
Kas tik agri arklu vīlē?
Stingums tūkst vēl zemes dzīlē,
Tu jau pavasari zīlē!

Ilgs bij sals ar tukšu vēju.
Es vairs ticēt neiespēju
Vasarai ar jaunu sēju.
Es nekam vairs neticēju.

Aizmirsies bij senais likums —
Mūžīgs maiņas neapnikums:
Bargs ja bijis ziemai tikums,
Seko palu neapsikums.

Un, kā visos pavasaros,
Sniegi saplok saules staros,
Gāju putni pārnāk baros,
Dziesmas virmo zaru zaros.

Nu es saku: gudrā zīle,
Ka jau laikus arklu vīlē.
Stingums lūst jau zemes dzīlē,
Asni jauni dzīvi zīlē.

Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām —
Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.

Brīvība, vārds tavs kā saulaina liesma
Dedzis ir apspiesto cilvēku sirdīs.
Daudzināts vārdos un skandināts dziesmās,
Slepenās ilgās un cerībās virdis.

Mocītas verdzībā gadsimtus garus,
Valdnieku — varmāku patvaļai ļautas,
Vārgušas trūkumā, plosītas karos —
Brīvības vārdā reiz saceļas tautas.

Brīvība, pieminam varoņus tavus,
Lepni kas pieņēma mocību šausmas,
Vērsa pret lodēm dzīvību savu,
Jaušot kā vīziju nākotnes ausmu.