Anna Sakse - Acumirkļi

Bet klusa tukšuma sirds samulsusi taujā —
Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?

Tur, kur gaudo vētras,
Tur, kur auro vējš, —
Turp, tik turp es ietu!
Turp lai ved mans ceļš!

Lai uz mana ceļa
Saule neatspīd,
Lai ar tūkstoš reizes
Ceļā kāja slīd,

Tomēr mūžam augšup
Tieksies tik mans gars,
Līdz ar katru soli
Krūtīs augs jauns spars.

Dzīvot! Dzīvot! Strādāt!
Laimi ne lūgt, bet ņemt!
Strādāt! Strādājot pašam
Arī likteni lemt.

Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā, kas neprātīgos smieklos
asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika, kas īstenību sedz,
Un tagad tā tik zaimus un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt, kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi tā tumsā smiesies vēl.

Es gaidu, gaidu . . . Nezinu, ko gaidu.

Kad saule rītā lec, es sevī klusi smaidu
Un ticu — brīnumu šī jaunā diena nes.
Nāk vakars. Blāzma izdzisdama sārti kvēlo.
Sirds gaida vēl... Sirds kaut ko klusi žēlo,

Bet tikai sāpju skaņas plūst no tālienes.
Kad visas ugunis būs izdzisušas
Un visas klusās dziesmas apklusušas —
Es zinu, naktij citāds brīnums līdzi nāks.
Kā briesmīgs lāsts tas nāks. Bet nāks!

Kad manā dārzā baltas ievas zied,
Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet
Un just vēl reizi seno dienu miņu
Kā zeltā zaigojošu pasaciņu.

---------------------------------------

Reiz mana māja auksta bij un klusa
Un baigi vilkās bezgalīgā nakts,
No manis vairījās pat miers un dusa,
Man dzīves prieks un gaišums bija zagts.
Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla,
Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts.
Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla,
Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts.

--------------------------------------------

Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja —
«Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts.
Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja
Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts?
Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi —
Tos izkliedējis spožo acu skats,
Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi,
Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts.

Kad tagad atkal naktīs melni spoki
Man dvēsli mulsina un prātu lenc —
No senām minām aužas varavīksnes loki
Un murgus atgaiņā un projām trenc.

Aiz deviņiem kalniem un jūrām,
Kur tiekas ar debesīm sils,
Kā kuģis paceltām burām
Stāv varena karaļa pils.

Mīl karalis princesi Elgu,
Savu meitiņu vienīgo.
Vai tādēļ lai saucam to nelgu,
Ja nespēj viņš liegt tai neko?

Tai paklausa, ko viņa vēlē,
Dziļpadevīgs verdzeņu pulks,
Un jaukākās meldijas spēlē
Sirms dziesminieks — dvēseļu tulks.

Bet apnīk drīz princesei dziesmas.
Ik reizes, kad diena sāk tumst,
Tā noskatās saulrieta liesmās
Un paslepen raud un skumst.

Reiz princese nokļūst aiz mūra,
Kad gaisos trīs ziedoņa tvans.
Un dzird tā — aiz birztalas stūra
Pūš stabuli zaķu gans.

Līst dziesma tam brīva un skaļa,
Kā cīrulis vītero, smej.
Un princese mauriņā zaļā
Nu gavilē, lēkā un dej.

Tā priecīgi steidzas uz māju
Un saka: «Klau, stabule skan.
Sauc, karal, šurp spēlētāju,
Lai stabulē viņš tikai man!»

Tā nokļuva zaķu gans pilī
Un spēlē tik princesei.
Bet sauc viņu atpakaļ sili,
Tas svešs ir šai pasaulei.

Grib tikt viņš, kur citi gani
Var bezbēdā klaiņāt un skriet.
Viņš lūdzas: «Laid brīvībā mani,
Te šaurums man elpu rauj ciet!»

Gan princese Elga to lūdzas,
Gan kārais ar pērienu draud —
Par apniku zaķu gans sūdzas,
Un viņa stabule raud.

Tad saskaitās princese Elga —
Kā zaķu gans neklausīt drīkst!
Tā uzkliedza: «Muļķis un nelga!
Pēc nelaimes savas viņš tvīkst!

Liec, karal, lai nocērt tam galvu,
Viņš princesei klausījis nav!»
Par dziesmām tam solīja balvu,
Bet bendes priekšā gans stāv.

Gan karalis taisnību ciena,
Tak notika princeses prāts.
Bet tā bija drūma diena,
Viss nosirmoja viņš pats.

Šķiet, princesi Elgu nu sauca
No šīs dienas stabules balss.
Tā trūkās no miega un trauca
Aiz pils mūra, birzei kur gals.

Tur redz viņa irstošu tēlu,
Kas salauztu stabuli tur
Un dziesmiņu spēlē jo žēlu.
Nav princesei miera nekur.

Visjautrākā rotaļā dejot,
Tā pēkšņi dzird — stabule skan!
Un, ziedošās pļavās ejot,
Pat bites kā stabules san.

Reiz, sekojot stabulētājam,
Caur silu princese skrien.
Nakts melna. Zūd taka uz mājām,
Bet tālāk sauc balss to arvien.

No rīta bij pilī viss klusi,
Ne smējās, ne runāja kāds:
Bij princese pazudusi,
Bet karalim satumsis prāts.

— Vai drīzi būs pavasars? —
Vaicāju vēju.
— Būs klāt tas jau rītu. —
Es neticēju.

— Vai tālu vēl pavasars? —
Vaicāju vēju.
— Aiz birztalas stūra. —
Es neticēju.

— Ir klātu jau pavasars! —
Žužina vēji.
— Jau upes lauž ledu! —
Es neticēju.

Bet birzī, kur pērnējās
Lapas vēl čaukst,
Es skatos un brīnos —
Zils vizbulis plaukst.

Un sabar viņš mani:
— Tu šaubu gars,
Vai tici nu reizi —
Ir pavasars!

Var ilgi sevī noslēgties un klusēt,
Un vientulībā skumju laimi rast.
Var ilgi aizmirsties un mierā dusēt,
Un skaļo dienu troksni neizprast.

Bet tad kā viesulis grābj nemiers tevi
Un balsis neprātīgas skaļi sauc
Kā jūrā bangotā tu dzīvē iesvied sevi
Un nezināmai ostai pretī trauc

Kad atmosties — jau garām vētra straujā.
Tev dvēsle tukša šķiet kā izdzerts trauks.
Bet klusā tukšumā sirds samulsusi taujā —
Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?

Šaubu smeldzi dvēsle jūt,
Tukšums bezgalīgs un sāpes...
Gribas tālāk, augstāk kļūt —
Tur, kur aizved zvaigžņu kāpes.
Tikai maskas garām iet,
Īstas sejas it nevienas.
Karnevālā trakot, smiet —
Prasa naktis, prasa dienas.
Bet, kad nogurums jau liedz
Dzīvot tālāk dzīvi skaļu, —
Šausmīgs ārprāts posta, kliedz,
Sirds sāk prasīt savu daļu.
Sirds grib mīlā degt un ciest,
Gaismā plaukt, ko lielums staro.
Sirds grib visu projām sviest,
Saules smaids ko neapgaro.